Iesaki rakstu: 
Viens no mūsu valsts melnajiem rekordiem: mirstība ar diagnosticētu COVID-19 ir piecas reizes augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs. Kāpēc? Cik no šīm vairāk nekā 4000 nāvēm bija novēršamas?
Lai kā gribētu, valdība nevar šo satriecošo statistiku tā vienkārši paslaucīt zem tepiķa. Vajadzīga versija, ko, izglītības ministres vārdiem runājot, “sabiedrība varētu apēst”. Un versija ir ģeniāli vienkārša – cilvēki paši vainīgi, ka mirst! Viņiem ir zema “veselības pratība” un “nepietiekama līdzestība” – tā situāciju sabiedriskajā televīzijā skaidro Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs.
Cilvēki laikus neapmeklējot ārstu, neveicot vajadzīgos izmeklējumus, neievērojot mediķu rekomendācijas nelietojot izrakstītos medikamentus. Tas viss noved pie hroniskām slimībām un kovida nāves pļaujas. Tad vēl iedzīvotāji ietiepīgi nevakcinējas un pakļaujas dezinformācijai, ko izplatot opozīcijas politiķi.
Ar lielu cieņu izturoties pret dr. Skridi kā mediķi, tomēr gribu norādīt, ka seku uzdošana par cēloņiem ir viena no demagoģijas metodēm. Cik dienas jāgaida uz vizīti pie ģimenes ārsta? Cik mēnešus – uz izmeklējumiem? Uz atsevišķām operācijām – cik gadus? Kāpēc mums ir vieni no lielākajiem pacientu līdzmaksājumiem? Kāpēc tik nepieejami kompensējamie medikamenti?
Kāpēc mums trūkst ģimenes ārstu, speciālistu? Kāpēc medmāsas ir absolūts deficīts?... Kāpēc mediķu atalgojums atpaliek ne tikai no pārticīgajām valstīm, bet arī no tuvākajiem kaimiņiem? Kāpēc arī šogad mediķus valdošais vairākums vienkārši “uzmeta”? Un šādus jautājumus var uzdot vēl un vēl.
Eiropas Savienībā vidēji veselības aprūpes budžets veido 7% no iekšzemes kopprodukta; Latvijā – 4,5%. Latvijā cilvēku dzīves ilgums ir viens no īsākajiem ES; Latvijā ir viens no augstākajiem novēršamās nāves rādītājiem… Un arī šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), ES Padome, Pasaules Veselības organizācija gadu gadiem ir norādījušas, ka Latvijā finansējums veselības aprūpei ir kritiski zems. Bet, cik akurāti mēs izpildām (un krietni pārsniedzam) NATO prasības, tik nesatricināmi ignorējam šo organizāciju norādes…
Ja nu kādu var vainot par zemu “veselības pratību” un nepietiekamu “līdzestību”, tad pirmām kārtām mūsu valdības daudzu gadu garumā.
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
