Viens no mūsu valsts melnajiem rekordiem: mirstība ar diagnosticētu COVID-19 ir piecas reizes augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā un Eiropas Ekonomiskās zonas valstīs. Kāpēc? Cik no šīm vairāk nekā 4000 nāvēm bija novēršamas?
Lai kā gribētu, valdība nevar šo satriecošo statistiku tā vienkārši paslaucīt zem tepiķa. Vajadzīga versija, ko, izglītības ministres vārdiem runājot, “sabiedrība varētu apēst”. Un versija ir ģeniāli vienkārša – cilvēki paši vainīgi, ka mirst! Viņiem ir zema “veselības pratība” un “nepietiekama līdzestība” – tā situāciju sabiedriskajā televīzijā skaidro Saeimas atbildīgās komisijas vadītājs.
Cilvēki laikus neapmeklējot ārstu, neveicot vajadzīgos izmeklējumus, neievērojot mediķu rekomendācijas nelietojot izrakstītos medikamentus. Tas viss noved pie hroniskām slimībām un kovida nāves pļaujas. Tad vēl iedzīvotāji ietiepīgi nevakcinējas un pakļaujas dezinformācijai, ko izplatot opozīcijas politiķi.
Ar lielu cieņu izturoties pret dr. Skridi kā mediķi, tomēr gribu norādīt, ka seku uzdošana par cēloņiem ir viena no demagoģijas metodēm. Cik dienas jāgaida uz vizīti pie ģimenes ārsta? Cik mēnešus – uz izmeklējumiem? Uz atsevišķām operācijām – cik gadus? Kāpēc mums ir vieni no lielākajiem pacientu līdzmaksājumiem? Kāpēc tik nepieejami kompensējamie medikamenti?
Kāpēc mums trūkst ģimenes ārstu, speciālistu? Kāpēc medmāsas ir absolūts deficīts?... Kāpēc mediķu atalgojums atpaliek ne tikai no pārticīgajām valstīm, bet arī no tuvākajiem kaimiņiem? Kāpēc arī šogad mediķus valdošais vairākums vienkārši “uzmeta”? Un šādus jautājumus var uzdot vēl un vēl.
Eiropas Savienībā vidēji veselības aprūpes budžets veido 7% no iekšzemes kopprodukta; Latvijā – 4,5%. Latvijā cilvēku dzīves ilgums ir viens no īsākajiem ES; Latvijā ir viens no augstākajiem novēršamās nāves rādītājiem… Un arī šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), ES Padome, Pasaules Veselības organizācija gadu gadiem ir norādījušas, ka Latvijā finansējums veselības aprūpei ir kritiski zems. Bet, cik akurāti mēs izpildām (un krietni pārsniedzam) NATO prasības, tik nesatricināmi ignorējam šo organizāciju norādes…
Ja nu kādu var vainot par zemu “veselības pratību” un nepietiekamu “līdzestību”, tad pirmām kārtām mūsu valdības daudzu gadu garumā.






Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.