Iesaki rakstu: 
Marks Rotko - “klusums ir precīzs, klusums ir tik akurāts”. Vērojot ļoti atšķirīgos viedokļus par provokatīvo mākslas darbu Rotko centrā Daugavpilī, atcerējos paša Rotko slaveno teicienu - “Silence is so accurate”.
Pirmā doma bija - varbūt paklusēt, neiesaistīties. Kristieši jau gadsimtiem ir pieraduši pie līdzīgiem izaicinājumiem, provokācijām. Kopš vairumā civilizētu valstu Baznīca ir atdalīta no valsts, pasludināta vārda brīvība, to var brīvi atļauties. Mākslinieki, kuri nespēj piesaistīt publikas uzmanību ar savu talantu, mēdz meklēt citus veidus, kā piesaistīt uzmanību. Un skandāls ir ātrs un lēts veids, kā to panākt. Aizskart citu cilvēku ticības izvēles ir iepriekšparedzams un drošs veids, kā uzkult putas un piespraust sev “drosmīga, pretrunīga un provokatīva mākslinieka” titulu.
Tiesa, ir jābūt gana uzmanīgam, kurai reliģijai uzbrukt. Latviešu izcelsmes Zviedrijas mākslinieks Lāšs Vilks saņēma nāves draudus par pravieša Muhameda zaimošanu savās karikatūrās. Kāda ar “Al Qaeda” saistīta organizācija pat piedāvāja 10 000 dolāru atlīdzību par karikatūrista nogalināšanu un papildus 50 000 dolāru, ja viņš tiks nogalināts, pārgriežot rīkli.
Vilkam vajadzēja pavadīt atlikušo dzīves daļu policijas apsardzībā. Un tik un tā neiztika bez cilvēku upuriem - 2015. gadā kāds palestīniešu cilmes terorists Lāša Vilka konferences "Kunst, Blasfemi og Ytringsfrihed" laikā mēģināja viņu noslepkavot, uzbrukumā tika nogalināts viens apsargs.
Tāpēc provokatīvi, bet drošību mīloši mākslinieki cenšas izvēlēties miermīlīgākas reliģijas. Ar retiem izņēmumiem kristieši ir cilvēki, kuru pārliecībā Dievs ir žēlsirdīgs arī pret māksliniekiem, kuri slavu spiesti meklēt ar lētām provokācijām. Kristiešu uztverē Dievs ir neaptverami liels savā mīlestībā un žēlastībā un gan jau kādreiz aprunāsies arī ar šo mākslinieku par mākslas izpratni.
Tai pašā laikā, protams, šis gadījums ir rosinājis mūs domāt, diskutēt - ko drīkst un ko nedrīkst darīt? Vai precīzāk - ko var un ko varbūt nevajag darīt? Un varbūt ne tieši šobrīd. Un varbūt vispār nedarīt. Varbūt der aizdomāties arī par cieņu un izpratni?
Jau iepriekš atvainojos, bet aizdomājos - ja nu pēkšņi tieši tagad iedomātos uzgleznot mākslinieciski izteiksmīgu 3,14mpi jeb dzimumlocekli un nokrāsot sēkliniekus Ukrainas nacionālajās krāsās - dzeltenā un zilā. Tad izdomāt šim darbam kaut kādu "īpašu vēstījumu." Iespējams, ka kāds tur saredzēs izaicinošu mākslu, dziļu domu un vēl sazin ko. Bet vai ukraiņi to spētu pieņemt? Šaubos. Es to nedarītu. Pilnīgi noteikti.
Katrā ziņā, lai arī māksla ir bijusi, ir un var būt provokatīva, tomēr ir brīži, kad der atcerēties Rotko vārdus - “klusums ir tik akurāts”.
Runājot par krustu. Izglītoti cilvēki zina, ka krusts Jēzus laikā bija moku rīks, kurā romiešu okupanti nagloja vai piesēja dumpiniekus, atstājot viņus nomirt briesmīgā nāvē. Arī cilvēkus, kuri pretojās Romas okupācijas režīmam. Romieši bija sava laikmeta putlerieši, kuri uzbruka un paverdzināja citas tautas. Krustā tika piesisti arī tūkstošiem tā laikmeta ukraiņi. Tā tika nogalināti ļoti daudzi tūkstoši.
Protams, šim simbolam - mokošas nāves, brīvības cīnītāju, dumpinieku sāpju simbolam uzlikt virsū 3,14mpi kādam var šķist provokatīvi un mākslas brīvībai atbilstoši. Īpaši zinot, ka tā garantēti tiksi pie plašas publicitātes, reklāmas un ievērības. Uz tūkstošu cilvēku mokpilnas nāves rēķina. Mans viedoklis - lēti un sekli.
Mākslu nevar un nevajag ielikt rāmjos. Vispār. Bet cieņa un izpratne – tas jau ir katra paša cilvēcīgas inteliģences jautājums. Un izvēle. Manuprāt, pašmērķīgi aizvainot - tā nav ne liela, ne izsmalcināta māksla. Šai gadījumā nekas oriģināls - pasaules mākslā šādi "vingrinājumi" ar kristiešu simboliem nav nekas jauns. Katrs mākslas pazinējs Jums pateiks, ka mākslā vistizlākais ir oriģinalitātes trūkums.
Kaut kā tā. Tā kaut kā.
Pievienoju savam domrakstam sava sena un laba drauga, izcila tēlnieka, kuram Japānā oficiāli piešķirts godpilnais meistara Mikanso vārds, Latvijā pazīstamā Oskara Mikāna komentāru: "Nu nezinu, nezinu...... kā jau Mārtiņš rakstīja par " provokatīvajiem māksliniekiem"… nespējot radīt kaut ko sakarīgu, viņi spēlējas ar šokēšanu, bet tā uzmanīgi, uzmanīgi, lai tik tiešām kādu nesadusmotu. Kā jau rakstā minēts, ja kāds "provocētu" ar Ukrainas karoga krāsās sapindzelētiem locekļiem un slavinātu, kā krievu karavīri drāž ukrainietes (tautu draudzība ir skaista) vai arī Tu teiktu, ka jā... tā ir liela māksla... vai tomēr lēta izrādīšanās?”
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
