Pašreizējie Latvijas sabiedriskie mediji ir drauds nacionālas valsts pastāvēšanai
Egils Helmanis27.09.2023.
Komentāri (110)
Iesaki rakstu: 
Šo domu gan tieši, gan pārnestā nozīmē esmu uzsvēris jau vismaz trīs gadus, redzot, kā „sabiedriskais medijs” LSM izpalīdz kremļa propagandai, sludina antitradicionālas vērtības un apkaro jebkuru nacionālistisku iniciatīvu vai cilvēkus. Pirms vairāk nekā gada publicēju atklātu vēstuli Valsts drošības dienesta (VDD) vadītājam ar lūgumu pievērst pastiprinātu uzmanību LSM, kā darbība bieži nonāca pretrunā Latvijas drošības interesēm (vēstuli var izlasīt šeit: https://ej.uz/vestule_VDD). Man nav zināms, vai un kā ir rīkojies VDD, tomēr ir redzams, ka LSM savu graujošo darbību turpina. Pamazām noskaidrojas arī plašāks šādas politikas atbalsta tīkls.
Pēdējo dienu laikā ir izgaismojušies vēl pāris pretvalstiskās LSM darbības balsti; 19.septembrī valdībā tika apstiprināta Nacionālās drošības koncepcija, kurā ietvertas apņemšanās veidot latviskāku vidi, stiprināt valsts valodu un līdz 2026.gadam izbeigt LSM krievu valodā raidošo programmu darbu. Šī apņemšanās ir izraisījusi daļēju masku nomešanu sabiedrisko mediju piektās kolonnas ietvaros.
Pret ieceri izbeigt Latvijas mediju vides krievināšanu, asi iestājusies jaunā kultūras ministre Logina. Tas nepārsteidz, jo šī politiķe ir piederīga Latvijas ienaidnieku organizācijai “Progresīvie”, kuru ministriem ir normāli citēt putinu, slavēt rusofīliju un koķetēt ar idejām par Latgales autonomiju.
Daudz interesantāk, ka pret šo ieceri skaļi bazūnē sabiedrisko mediju ombuda vadītāja Rožukalne un sabiedrisko mediju uzraugošās padomes vadītājs Siksnis. Siksnis savā vēstulē atbildīgajām iestādēm aicina no drošības koncepcijas izņemt rindkopu par pāreju uz saturu tikai valsts valodā un ES oficiālajās valodās.
Šajā vēstulē SEPLP vadonis sākotnēji pauž uztraukumu par mazākumtautību tiesībām iegūt informāciju. Interesanti, kur gan redzami un dzirdami LSM raidījumi lietuviešu, igauņu un poļu valodā? Kur baltkrievu, ukraiņu, čigānu raidījumi? Tādu nav!
Un jau dažas rindkopas tālāk, Jānis Siksnis arī precizē, ka viņa rūpes ir tieši par krievu valodu LSM saturā. Kā Latvijā sen ierasts – ja kāds piesauc nacionālās minoritātes, tad ar 99% garantiju tiks aizstāvētas krievu tiesības neintegrēties Latvijā!
Ar ko šis gadījums ir īpašs? Vai gan mazums LSM intervējuši un godā cēluši kremļa propagandistus, aģentus un krievijas naratīvus? Īpašs šis gadījums ir ar to, ka pirmoreiz sabiedrisko mediju uzraugi ir klaji, tiešā tekstā un nepārprotami nostājušies PRET nacionālās drošības koncepciju, PRET Latvijas drošības dienestu rekomendācijām un izstrādātajiem koncepcijas principiem, PRET Latviju kā nacionālu valsti un tās valodu.
Mani nodarbina domas, ko iesākt, jo, šādi turpinoties, mēs pēc īsa brīža varam pamosties krievijas skavās…
P.S. Nelielai ilustrācijai – 1939.gada “Jaunākās ziņas” draudzīgi atreferē kremļa vēstījumus un LSM 2022.gadā draudzīgi atreferē kremļa vēstījumus. Atgādināšu, ka “Jaunāko ziņu” redaktors bija krievijas aģents, vēlākais okupantu ieliktenis Lācis, kurš ap sevi bija pulcējis psrs līdzjutējus un aktīvistus. Par LSM vārdus un amatus pagaidām varam vien nojaust…
Seko mums 
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
