Pašvaldības reiderisms: „Progresīvie” atņem vairāk nekā trīs miljonus eiro vērtu dievnamu
Mācītājs Georgijs Šumers30.01.2026.
Komentāri (52)
Iesaki rakstu: 
Kristīgā draudze “Ģetzemane” kļuvusi par upuri bezprecedenta administratīvajam spiedienam no Rīgas pašvaldības puses. Saskaņā ar Rīgas pilsētas tiesas 2026. gada 16. janvāra spriedumu pilsētas vara, kas atrodas partijas “Progresīvie” ideoloģiskajā ietekmē, faktiski konfiscē baznīcas ēku Skanstes ielā 31 un izliek ticīgos uz ielas bez jebkādas kompensācijas.
Tiesiskā patvaļa un finansiālais spiediens
Tiesa nolēma anulēt draudzes“Ģetzemane” īpašuma tiesības uz ēku “Lūgšanas nams”, kas gadu desmitiem tika celta par draudzes locekļu ziedojumiem. Neskatoties uz to, ka objekta tirgus vērtība pārsniedz trīs miljonus eiro, pilsēta to pārņem bez maksas, atsaucoties uz zemes nomas līguma termiņa beigām.
Turklāt draudzei, kas zaudējusi savu īpašumu, uzlikts papildu finansiāls slogs: tiesa uzlikusi par pienākumu ticīgajiem samaksāt Rīgas domei tiesāšanās izdevumus 9 966,63 eiro apmērā.
Pārņemšanas fakti:
- Izlikšana “uz nekurieni”: tiesa nolēma izlikt draudzi kopā ar visu tās mantu.
- Statusa ignorēšana: draudze “Ģetzemane” ir oficiāli reģistrēta reliģiska organizācija ar sabiedriskā labuma statusu.
- Tiesiskais cinisms: Vara atteicās pagarināt nomas līgumu, neskatoties uz to, ka draudzei ir spēkā esoša būvatļauja līdz 2027. gadam.
Šodien zem Rīgas „modernās attīstības” lozungiem mums atņem ne tikai sienas, bet garīgās mājas. Partija „Progresīvie” demonstrē savu īsto seju: iekļaujošums beidzas tur, kur sākas interese par dārgo zemi Skanstes rajonā. Tas ir tiešs uzbrukums reliģiskajai brīvībai un īpašuma tiesībām Latvijā.
Trieciens privātīpašumam
Šis gadījums rada bīstamu precedentu visiem Latvijas iedzīvotājiem un organizācijām. Ja šodien pašvaldība var atņemt īpašumu baznīcai, motivējot to ar “pašvaldības vajadzībām” un formāliem termiņiem, tad rīt apdraudēts var būt jebkurš nekustamā īpašuma īpašnieks, kura intereses nesakrīt ar valdošās koalīcijas plāniem.
Draudze ir apņēmusies aizstāvēt savas tiesības un aicina tiesībsargus un starptautisko sabiedrību iejaukties situācijā, lai apturētu šo “pašvaldības reiderisma” aktu.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
