Pašvaldību vēlēšanas parāda: “Progresīvie” atrodas eksistenciālā krīzē, sākusies atbalstītāju loka sairšana
N. Andersons04.06.2025.
Komentāri (45)
Iesaki rakstu: 
Varas partija ar trim ministriem, ietekmīgiem amatiem Saeimas komisijās un pat ar savu deputātu Eiropas Parlamentā nav spējusi salasīt pilnu sarakstu pašvaldību vēlēšanām nevienā pašā novadā vai pilsētā — kandidāti ar savu rīcību parāda, ka negrib vēlētāju acīs asociēties ar “Progresīvo” vārdu un stāties to sarakstā.
No 42 pašvaldībām “Progresīvie” spējuši atrast kādus kandidātus tikai 12 vietās, pie kam pilnīgi nevienā no tām nav aizpildīts pilns saraksts. Tā Rīgā, Jūrmalā, Ādažos, Smiltenē, Rēzeknē pietrūkst kandidāts vai divi, bet Cēsīs no 22 iespējamajiem kandidātiem pieteikti vien astoņi, Valkā desmit no 18, Jelgavā — deviņi no 18, Jēkabpilī — 13 no 22.
Ropažos gribētāju skaits bijis tik niecīgs, ka jāveido kopīgs saraksts ar “Jauno Vienotību”, Preiļos jāpievienojas Latvijas Reģionu pvienībai, bet Krāslavas novadā redzams laikam šo vēlēšanu neparastākais hibrīds — “Progresīvo” kopējs saraksts ar Jauno Konservatīvo Partiju.
pārējās 30 pašvaldībās nav atradies vispār neviens kandidāts, kurš gribētu savu vārdu atvēlēt “Progresīvo” sarakstam ne individuāli, ne kopā ar kādu citu partiju. Tās ir gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem pašvaldību vēlēšanu apgabaliem. Nav iesniegti saraksti tur, kur “Progresīvajiem” iepriekš tādi bija, — piemēram, Lejaskurzemes vai Mārupes novados.
Ja aplūkojam “Progresīvos” ģeogrāfiski, acīs krīt fakts, ka visā Kurzemē no šīs partijas nekandidē neviena pati persona — var izdarīt secinājumu, ka ar savu racionālo pieeju un lakonisko runasveidu pazīstamos kurzemniekus vispār nav ieinteresējusi “Progresīvo” frāžainā retorika par ideoloģijām. Virzoties pāri Latvijas kartei, pirmie “Progresīvo” kandidāti parādās tikai Jelgavā un Jūrmalā, tad 100 kilometru rādiusā aiz Rīgas sāk noplakt, lai pēc tam izveidotu atsevišķas izolētas “kabatas” pierobežā.
Līdz ar to var izteikt secinājumu, ka “Progresīvo” augstākais punkts jau ir pagātnē. Partijai joprojām ir trīs ministru amati un frakcija Saeimā, taču pašvaldību līmenī politiski aktīvie cilvēki no šīs partijas ir novērsušies un vairs negrib saistīties ar šīs partijas vārdu, tā vietā izvēloties kandidēt no citiem sarakstiem. Pagaidām nav publicēta socioloģija, no kuras varētu saprast iemeslus, kāpēc cilvēki negrib saistīties ar “Progresīvo” vārdu, taču arī līdz šim partija vēlēšanās lielākoties uzrādījusi viencipara rezultātu. Dažas reizes šis skaitlis bijis nedaudz virs 5% barjeras, citas reizes — zem tās.
“Progresīvo” darbības ar nepilnu sarakstu iesniegšanu tikai 12 pašvaldībās šobrīd vairāk būtu raksturīgas otrā un trešā ešelona partijām, nevis Evikas Siliņas valdības koalīcijas partijai, kas valdībā un Saeimā nepārtraukti cenšas palielināt savas ideoloģijas nozīmīgumu.
Salīdzinājumam var pieminēt, ka tādas partijas kā LSDSP, “Platforma 21” vai “Republika” izvēlējušās pretēju taktiku: nestartēt visās pašvaldībās pēc kārtas, bet gan iesniegt spēcīgus, pilnvērtīgus sarakstus tikai dažās pašvaldībās — toties tādus, kam ir reālas iespējas piedalīties cīņā par mandātu sadali.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
