Pat pēc ASV uzliktajām sankcijām joprojām netiek arestētas t.s. “Ventspils kriminālprocesos” apķīlātās uzņēmumu daļas
Imants Liepiņš28.12.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ne Latvijas prokuroru, ne tiesnešu, pat ne ASV uzliktās sankcijas joprojām nav pietiekams iemesls, lai tiktu izpildīti jau 2007. gadā (!) uzliktie mantas aresti t.s. “Ventspils kriminālprocesos”. Iemesls — tie vairāk kaitētu nevis iespējamajiem ļaundariem, bet gan “arestētās mantas glabātājam”.
Mediji jau daudzkārt detalizēti aprakstījuši, kā vispirms 2007. gada decembrī tika uzlikti aresti vairāk nekā divdesmit dažādiem ofšoriem un ārzemēs reģistrētām firmām, kurām ir daļas Latvijas uzņēmumos — viņu vidū bija, piemēram, Nīderlandē reģistrētā Beleggingsmaatschappij Geit B.V. (nosaukums burtiskā tulkojumā nozīmē “naudas ieguldījumi āžiem”), kam Latvijā pieder akcijas Kālija Parkā un Mineral-Trans-Servisā, kā arī Yelverton Investment B.V. (kontrolēja Ventbunkeru), Briskly Ltd. (daļas Ventspils Tirdzniecības ostā) un daudzām citām. Nākamajā gadā šie aresti tika precizēti, jo izrādījās, ka tie kavēja Ventspils t.s. “melnā oligarha” Oļega Stepanova intervijā Dienai skaļi pateiktajam mērķim — pārdot visus Ventspils uzņēmumus Krievijai.
Lai īstenotu Latvijas prokuratūras uzliktos un tiesas vēlāk apstiprinātos mantas arestus, ar kuriem tā nodota glabāšanā Rūdolfam Meroni, attiecīgos arestus Latvijā uzliek tiešā veidā (paziņojot Uzņēmumu reģistram un attiecīgajiem uzņēmumiem, ka tik un tik procenti no viņu statūtkapitāla ir iesaldēti, nedrīkst tikt atsavināti vai likvidēti, ieķīlāti utt.), savukārt attiecībā uz ārzemēs arestētām akcijām vispirms attiecīgo valstu tiesās jālegalizē konkrētais Latvijas prokuroru vai tiesnešu lēmums, nosūtot konkrētus dokumentus no Latvijas.
Saskaņā ar Nīderlandes Uzņēmumu reģistrā (Kamer van Koophandel) atrodamo informāciju nav atrodams, ka Yelverton vai Beleggingsmaatschappij Geit akcijām, kuras savukārt pieder Kirasao ofšoriem, 13 gadu laikā būtu reāli izpildīts Latvijas uzliktais arests.
To pašu nevar konstatēt arī attiecībā uz Kirasao (Nīderlandes Karalistes sastāvā esoša Mazā Antiļu sala) vai Britu Virdžīnās reģistrētajiem R. Meroni ofšoriem, kā arī dažādiem Lihtenšteinas veidojumiem, kuriem piemēroti daļēji vai pilnīgi aresti t.s. “Ventspils kriminālprocesu” ietvaros.
LR Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamentā eksistē atsevišķa Starptautiskās sadarbības nodaļa virsprokurores Unas Brenčas vadībā, taču nav atrodami nekādas norādes uz to, ka šī nodaļa 13 gadu laikā būtu jelkādā veidā iesaistījusies mantas arestu īstenošanā ārzemēs reģistrētajām firmām.
Jau 2015. gadā Rīgas apgabaltiesā nonāca līdz tādam absurdam, ka beidzot īstenot uzliktos mantas arestus ārzemēs prasīja ne vien Aivaram Lembergam inkriminētajos noziegumos par cietušajiem atzītās personas — to pašu prasīja arī tiesājamie.
Šobrīd, sekojot ASV uzliktajām sankcijām ar Ventspils ostu saistītām struktūrām, joprojām nav konstatējami nekādi mēģinājumi beidzot praksē īstenot šos mantas arestus ārzemēs reģistrētiem ofšoriem un firmām, kuri uzlikti jau 2007. un 2008. gadā.
Kāpēc prokuratūra un tiesa no tā izvairās visos iespējamos veidos, ir acīmredzami — “arestētās mantas glabātājs” R. Meroni turpina sev uzticēto mantu ieķīlāt, izšķērdēt, nobēdzināt un izshēmot, pērkot villas un olīvu dārzus Krētā, jahtas un helikopterus, pārrakstīt biznesus uz sava vārda, vienlaikus maksājot desmittūkstošus gadā Ventspils brīvostas tagadējā valdes locekļa Ģirta Valda Kristovska firmai SIA GVK Consulting, to pašu darot arī KPV LV līdera Artusa Kaimiņa firmai utt.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
