Pati no sevis nāk prātā doma par klasisku kancelēšanas gadījumu
Guntis Berelis13.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nekad neesmu publiski izteicies par Valsts kultūrkapitāla fonda (KKF) konkursu rezultātiem, jo savulaik pats pāris gadus esmu tupējis komisijā un lieliski zinu, ka laimīgā loze ļoti bieži atkarīga arī no zvaigžņu stāvokļa, no vērtētāju gara un veselības stāvokļa un tamlīdzīgām būšanām, kam ar literatūru ļoti pastarpināts sakars.
Tāpat prātā palikusi viena grāmatiņa, kurai es biju projekta pieteicējs, virzītājs un kaut kādā mērā izdevējs un kura, liekas (sen bija, īsti neatceros), trīs reizes tika izbrāķēta, ceturtajā dabūja mazu naudiņu, bet beigu galā tika aplaimota ar Literatūras gada balvu.
Bet šoreiz saņēmu kārtējo atteikumu un nu man tiešām cemme. Apmēram gada laikā četras reizes man atmesti atpakaļ pieteikumi stipendijai (plus vēl divi atteikumi, kur es pats nebiju pieteicējs, bet, nu, sacīsim, centrālais personāžs, plus viens atteikums pagājušogad pilnībā formāla iemesla dēļ).
Varu iedomāties situāciju, kad rakstošais tips sagājis mērenā sviestā un nemitīgi dod vienu un to pašu pilnīgi murgaino ideju, pārmēru pārliecināts par savu ģenialitāti, tak nē. Man bija trīs atšķirīgi projekti: divi romāni, viens – aptuveni to varētu definēt kā “diloģiju”. Rezultāts – absolūtā nulle. Viena atteikuma formulējumu es atturēšos te reproducēt, jo tas savā komiskumā ir pilnīgi absurds, bet pārējie – klasiskie: “nepārliecina ideja”.
Zinu, ka KKF atteikumos izmanto “formulas”, t. i., iepriekš sagatavotus tekstus, ar kuriem ērti atrakstīties, kas arī saprotami, jo KKF komisijas uzdevums ne tuvu nav nodarboties ar iesniegto fragmentu recenzēšanu. Tomēr nenovēršami rodas jautājums – vai manas desmit publicētās grāmatas (plus kādas 700 publikācijas periodikā) vēsta par to, ka es kaut ko rakstītu “nepārliecinoši” (strīdīgi – tas jā) vai zem kādas diezgan augstas kvalitātes latiņas? (Ja vēl pievelk klāt arī visas oficiālās atzinības, divas Literatūras gada balvas un vienu tās nomināciju ieskaitot, tad jautājums drusku saasinās.)
Vēl jau varētu turpināt – par beidzamā gada laikā dažādu iemeslu dēļ nepublicētajiem tekstiem, nekur nerakstītu un neformulētu aizliegumu publicēties un tamlīdzīgi. Beigu galā – nekādā gadījumā neesmu visādu konspiroloģijas teoriju entuāzists – pati no sevis nāk prātā doma par klasisku kancelēšanas gadījumu.
Pret to man nav nekādu iebildumu, jo tas ir tāds interesants koks ar diviem galiem, un, kad otrs gals kancelētājiem nāk atpakaļ, tad ir tiešām uzjautrinoši. Bet nelaime tā, ka tas smagi uzbliež finansiālā ziņā un tālāk – arī pa literatūru, jo kancelētajam nākas piestrādāt gan par sētnieku, gan par naktssargu (abi jau noieti etapi) gan utt., uz ko nu profesionāls rakstnieks ir spējīgs, tik drusku smieklīgi, ka ar to nākas nodarboties nevis studenta vecumā, bet jau drusku pēc sešdesmit.
Ui, bet man sanāca saskarties ar profesionāliem sētniekiem un profesionāliem naktssargiem, un profesionālām apkopējām – tur acis uz kātiņiem, kādu naudu viņi pelna, kaut kas tāds letiņu rakstniekiem ne sapņos nerādās ar vai bez stipendijām. Pašlaik tāds noskaņojums, ka tiešām jāmet teksti pie malas, jānokārto parādi, ko esmu sasolījis, un jāpārkvalificējas par normālu naktssargu. Nu i nafig, literatūra iztiks bez manis. Apnicis.
Attēlā - KKF direktors Edgars Vērpe.
Seko mums 
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
