Patiesā šķiru cīņa 21. gadsimtā: budžeta pildītāji pret birokrātiju
Artūrs Leitlands, partijas Pašcieņa priekšsēdētāja vietnieks14.02.2024.
Komentāri (43)
Iesaki rakstu: 
Kā šodienas vidusskolas absolventam iekļūt un izdzīvot darba tirgū? Kā to vispār izprast? Skaidru atbildi līdz šim nav sniegusi ne valdība, ne šķietami ieinteresēti ekonomisti, ne turīgu mecenātu apgādātās nevalstiskās organizācijas, kuru pirmrindniekiem un kvēlākajiem oratoriem tajā pašā laikā vienmēr ir viedoklis par tēmām, kuras nevienu tā īsti nemaz neinteresē.
Cilvēkam sadzīvē primārais ir budžets, ģimene, labklājība un, vienkārši izsakoties, ledusskapis, nevis abstraktas un nepraktiskas idejas un tēmas. Senajam teicienam “nevaru atrast (atbilstoši atalgotu) darbu, jo man nav pieredzes – man nav pieredzes, jo nevaru atrast darbu” ir skumji reālas un satrūdējušas saknes.
Pirmām kārtām – acīmredzamais, jeb kur mēs reiz iebraucām grāvī. Ar mērenām reformām, piedāvājot "kursus" un "kvalifikācijas celšanu", un, piemēram, NVA ieviestām “simtlatniekiem” pielīdzināmām "junioru darba atbalsta programmām" grāvis kļūst vēl dziļāks. Kursi un kvalifikācijas celšanai paredzētās stundas, kuras normāls cilvēks vienkārši atsēž, urbinot degunu, ir nesakarīgas valsts budžeta tērēšanas paraugs. Tajos neapgūst praktiskas iemaņas.
Praktiskas iemaņas "apgūst" tikai praksē - strādājot un gūstot pieredzi. No kursiem iegūst tikai kursu pasniedzēji, kuri tiek neslikti atalgoti par nekam nederīgu demagoģiju. Turklāt nevar pacelt kvalifikāciju cilvēkam, kuram sākotnējā kvalifikācija un pieredze nemaz nav. Savukārt "simtlatniekiem" pielīdzināmie papīru stumdītāju radītie "projekti jauniešiem" nekad labprātīgi nebūs neviena jaunieša pirmā darba vieta. Ja kāds ar mietu trieks savu atvasi Prada legingos lasīt tukšās alenes – pazemosi, iedzīsi kompleksos un pieradināsi pie sevis nicināšanas. Izpratne par darba tirgu, izglītības lomu, sociālo statusu un atalgojuma apjomu tiek aplami mācīta kopš sākumskolas.
Tuvāk realitātei – nav absolūti nekāda atbalsta mehānisma inovatīviem, uz materiālu pienesumu vērstiem uzņēmējiem, ja vien barības vads nav pieslēgts turīgu vecāku makam vai nepastāv teju asinsradniecība ar pašreizējo valsts aparātu. Ar gripu neattaisnoties, jo būtībā kopš "liktenīgā gada" sarkanā marta absolūti nekas nav mainījies.
Ja neskaita izputējušās nozares gripas uzliesmojuma laikā gan pirms, gan pēc šī noziedzīgā sociālekonomiskā eksperimenta, vienīgais mehānisms, kas jebkad ir veicinājis uzņēmējdarbības mobilitāti, ir atbaidošā nodokļu politika, kas radīja stihisku visa mēroga komersantu pārvākšanos uz valstīm, kurās savā jomā darboties ir rentablāk – tā, lai pēc nodokļu nomaksas uz rokas paliktu vairāk kā telpu īrei.
Joprojām, protams, pastāv nesabalansēta svešvalodu zināšanu nepieciešamība darba vietās, bet ar katru gadu šī problēma kļūst aizvien mazāk aktuāla, jo, atšifrējot reiz pabijušā prezidenta Levita teikto, ar katru gadu aizvien mazāk cilvēku sagaida Ziemassvētkus un, lai arī Latvija demogrāfiski noveco, jaunā paaudze visā visumā, ja atmet liekus principus, viens otru saprot: latvietis – vismaz 2, krievs vismaz 2 – 3 valodas.
Arī izglītības sistēma, nepietiekami pievēršoties profesionālās vidējās izglītības tendencēm un lieki konservējot augstākās izglītības prestižu un kontinuitāti, ir atbildīga par pieaugušu cilvēku pielīdzināšanu mūžīgajiem skolēniem un no reālās dzīves atrautiem zinātniekiem. Jauna un spējīga cilvēka problēma nereti ir iespēja sevi atbilstoši realizēt darba tirgū, kamēr par to atbildīgais Brežņeva klases biedrs pilnīgi izšķērdīgi līdz paša izvadīšanai turpina saņemt nepelnīti augstu atalgojumu par saviem nekam nederīgajiem tituliem un priekšrakstiem.
Tiek uzturēts mākslīgs konflikts starp darba ņēmējiem un darba devējiem ar valdības partiju un pakļauto vai pielīdzināmo satelītpartiju un nevalstisko organizāciju alkatīgajām ķetnām, ignorējot pašas valsts pārvaldes parazītisko raksturu.
Vispār jau risinājums ir visnotaļ vienkāršs un ietilpst pat dažos teikumos, kuros īsi un saprotami būtu jāaprunā, jāizskaidro un jālabo darba devējiem nelabvēlīgo normatīvo regulējumu. Nu nav tā, ka darba ņēmējs spētu pastāvēt bez devējam labvēlīga normatīvā regulējuma. Tā ir utopija, filozofēšana un pilnīgs bezsakars. Abi sniedz materiālu pienesumu. Bet par abiem lemj no reālās dzīves attālinātais birokrāts.
Nekas nevar mainīties un nemainīsies, kamēr darba devējs darba ņēmēju nesāks uzlūkot kā potenciālo ieguvumu, nevis vienu no Juriem, Ivaniem un Annām, kuri pieteicās uz kaut kādu vakanci, kuras pašizmaksa ir kaut kāda summa. Un ar pašreizējo regulējumu tas nav iespējams.
Nodokļu slogs atbaida uzņēmējus (piemēram, joprojām neesmu saņēmis atbildi - kādēļ uzņēmējam vispār būtu jāmaksā VSAOI), tātad uzņēmēju paliek mazāk, tātad darba vietu ir mazāk, tātad darba ņēmēji ar nagiem zobiem, ragiem un visiem saviem LU SZF plakātiem karos par to pašu darba vietu, kurā. visticamāk. labāk derētu cits kandidāts ar zemāku teorētiskās izglītības līmeni, kurš 4,5 gadus nesimulēja Šopenhaueru, bet tā vietā no 6 g.v. sāka apgūt praktiskas iemaņas ar šādu vai tādu tehniku.
Un tātad būtu pēdējais laiks saprast, ka tikai un vienīgi regulējums, kas darba devēju Latvijā pašu nostāda pamuļķa pozīcijā, ir radījis situāciju, kurā neapmierināts ir gan darba ņēmējs, gan devējs, bet tikmēr visu aizmirstais un nepieminētais birokrāts savas 3 - 8 stundu garās darba dienas (pēc pašsajūtas) laikā attālināti sastādīs 3. komentāru sējumu attiecīgā regulējuma 536. panta 72. punkta 31. apakšpunkta 12. labojumam.
Valsts pārvalde un tās lobijs savā bezkaunībā ir kļuvuši par parazītisku svešķermeni un absolūtu uzurpatoru, kas apspiež visus, kuri pilda valsts maku. Šie mūsdienu nomenklatūristi. kuri pārdala citu nopelnīto, sēj naidu starp budžeta pildītājiem un uztur lieku un nepamatoti sarežģītu normatīvu ilūziju, ir ekonomikas bendes, nodokļu maksātāju apspiedēji un audzējs valsts ķermenī.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
