Patiesībā „airBaltic” pagaidu glābšanai šobrīd vajadzīgi 500 miljoni eiro no nodokļu maksātāju naudas
Aivars Strakšas02.06.2025.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Atceramies, ar cik pārliecinošu un svētu sejas izteiksmi toreizējais satiksmes ministrs Linkaits un Gauss solījās atgriezt valsts ieguldītos 250 miljonus. Viņiem esot tāds biznesa plāns, tāds biznesa plāns, ka izkonkurēšot visus. Izpirkšot visas Airbus saražotās lidmašīnas, konkurentiem nebūšot, ar ko lidot, un visi būšot pa galam. Nu, ja arī ne visas, tad vismaz 50 lidmašīnas gan nopirkšot un pēc tam "airBaltic" akciju tīkotāji stāvēšot rindā uz tik laba uzņēmuma iegādi, kuru pārdodot nosegšot visus parādus. Tas bija arī viss, kas toreiz sabiedrībai bija zināms par biznesa plānu. Tagad no Valsts kontroles ziņojuma varam uzzināt papildu detaļas.
Galvenais secinājums - "nevienā no uzraudzības līmeņiem – Satiksmes ministrija, airBaltic padome, Ministru kabinets – nav veiktas pietiekamas darbības, kas, iespējams, sekmētu valsts ieguldījuma atgūšanu”.
Ļoti saprotama bezdarbība - jau sākotnēji bija skaidrs, ka nekādu naudu atgūt neizdosies. Kāpēc darīt darbus pa tukšo. Tikai loģiski. Patērējās nedaudz uz PR tautas muļķošanai un pietiek.
Vēl viens uzmanības vērts atzinums: "Līdz pat 2024. gada beigām Satiksmes ministrija (SM) pilnvērtīgi nav piedalījusies uzņēmuma finanšu un nefinanšu mērķu noteikšanā, tai skaitā, nav vērtējusi, kā tie atbilst valsts atbalsta sniegšanas laikā noteiktajiem."
Kā izrādās, galvenais SM kā akcionāra uzdevums "airBaltic" ir Latvijas sasniedzamības veicināšana. Šeit Gausam grūti ko pārmest, mērķis ir sasniegts. Uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina ir sasniegti gandrīz visi lidlauki Eiropā. Tas, ka akcionārs un "airBaltic" Padome aizmirsa nospraust finanšu mērķus, nav viņa problēma. Loģiski, kurš pasūta mūziku, tas par to arī maksā. Kļūst saprotams, kāpēc biznesa plānā finanšu sadaļa ir bijusi otršķirīga - valstij budžetā naudas gana, gan jau piemetīs. Un piemet arī.
Nākošais pārsteigums: "Aktuālo 2024. gada augusta biznesa plāna versiju Satiksmes ministrija „airBaltic” pieprasīja tikai tad, kad tas bija jāiesniedz Valsts kontrolei ieteikuma ieviešanas pārbaužu ietvaros."
Tātad "airBaltic" vadība biznesa plānus maina pēc noskaņojuma un vajadzības. Cik saprotu, tad kopš Covid laika jau ir trešais. Akcionārs, tas ir SM, pat nespēj izsekot līdzi, kāds ir aktuālais biznesa plāns. Padome arī neapgrūtina satiksmes ministru ar tādiem niekiem, no otras puses nav jau teikts, ka paši ir bijuši lietas kursā par biznesa plāna izmaiņām.
Interesanta Valsts kontroles atziņa - "Ņemot vērā, ka arī iziešanas stratēģijas izstrāde tika uzticēta pašam „airBaltic”, revidenti neidentificēja tādas uzraudzības darbības ko faktiski un saturiski īsteno pati Satiksmes ministrija kā Eiropas Komisijas valsts atbalsta lēmumos norādītā atbildīgā ministrija."
Apbrīnojams akcionāra naivums vai pat stulbums - uzticēt stratēģiskā investora meklēšanu uzņēmuma vadībai. Skaidrs, ka neatrada, jo jaunais īpašnieks ar lielu varbūtību nomainīs esošo vadību. Tas ir tikpat kā uzdot pašiem sameklēt sev aizvietotājus un uzrakstīt atlūgumu. Kurš tad vēl cits Gausam un pārējiem maksās miljonus algās? Saprotams, ka, jo vēlāk investors atradīsies, jo meklētājiem labāk. Tāpēc stratēģiskais investors arī neatradās. Pat ļoti saprotams.
Viens atzinums ir īpašas ievērības cienīgs: "Vienlaikus uzņēmuma izaugsmes plāni par iespējamiem izaugsmes virzieniem un lidmašīnu faktisko izmantošanu nav precīzi noteikti un var mainīties laika gaitā, pielāgojoties ārējiem faktoriem un tirgus situācijai, kā arī tie balstās uz daudziem pieņēmumiem, tostarp par ekonomisko izaugsmi reģionā."
Tātad var secināt, ka biznesa plāna pamatmērķis ir bijis lidmašīnu pirkšana. Kur tās faktiski izmantot, it sevišķi 100 pēc skaita, nav bijis lielas saprašanas. Tā teikt, nopirksim, tad jau izdomāsim.
Un tas ir tas, ko jau iepriekš ne reizi vien tiku rakstījis. Tik daudz lidmašīnu "airBaltic" nevajag. Pietiktu ar kādām trīsdesmit, jo vietu, kur rentabli lidot no/uz Baltiju, nav nemaz tik daudz nav.
Šajā vietā rodas viens interesants jautājums. Ja jau uzņēmumam lielais lidmašīnu skaits nes tikai papildu zaudējumus, tad kurš ir labuma guvējs no šī plāna realizēšanas? Kurš gūst labumu no lidmašīnu pirkšanas? Pagaidām atbildes nav.
Situācija ap "airBaltic" attīstās pēc negatīvā scenārija, un valdībai ir steidzīgi jālemj par uzņēmuma tālāko likteni. Līdz vēlēšanām visdrīzāk būs klusums, bet pēc tam jārīkojas ātri.
Ko darīt? Piešķirt iepriekšējā Padomes vadītāja Vaska minētos 150 miljonus, vai ļaut lai nobankrotē?
Pirmā ceturkšņa pārskats parāda, ka "airBaltic" apetīte ir pieaugusi un mēnesī tiek zaudēti jau ap 20 miljoniem eiro. Tātad 150 milj. ir tikai apmēram vienam gadam, turklāt labākajā gadījumā. Sapnis par IPO joprojām ir tikai sapnis, bet jau pārceļas uz 2026. gadu. Sapņa realizācijai dzīvē, vismaz šobrīd, nav pamata. Kamēr uzņēmums turpinās strādāt ar negatīvu naudas plūsmu, tikmēr cerības mazas, vai pat nekādas. Uzņēmuma glābšanai un sagatavošanai pārdošanai šobrīd ir nepieciešami Vaska minētie 150 miljoni eiro kā ieguldījums kapitālā un nauda toksisko 380 miljonu eiro obligāciju, par kurām tā priecājās SM politiskā vadība, refinansēšanai. Vienīgais realizējamais risinājums - valsts kases aizdevums vai stingras valdības garantijas bankas kredītam. Tātad kopā virs 500 miljoniem eiro no budžeta. Ja paveiksies, tad jaunie īpašnieki kaut kad atmaksās kredītu un kaut ko varēs dabūt atpakaļ par akciju pārdošanu. Ar pusmēriem nekas netiks sasniegts, tikai izpļekarēs naudu.
Situācijai par labu nenāk arī tas, ka uzņēmumam nav vadītāja. Masu mēdijos parādījās ziņa, ka Gausa vietā ir pieteikušies kādi 40 gribētāji. Vai starp viņiem ir kaut viens, kurš var kaut ko saglābt, nav zināms. Turklāt pat tad, ja brīnumainā kārtā būs pieteicies un tiks izraudzīts spējīgs vadītājs, savus mēnešus trīs ir jādod iespēja iepazīties un pārņemt vadību. Līdz tam laikam uzņēmuma vairs nebūs.
Tāpēc cerībām, ka atnāks neGauss uz izglābs uzņēmumu, arī nav nekāda pamata. Lēmums jāpieņem tagad. Glābt vai neglābt, tāds ir jautājums! Vai arī pārformulējot - ir vai nav valdībai lieki 500 miljoni eiro?
Ps. Pielikumā slaidi no Valsts kontroles prezentācijas.
https://www.lrvk.gov.lv/.../ka-valsts-uzraudzija-covid-19...
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
