Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijā šodien par „perestroiku” ir divas patiesības – objektīvā patiesība un oficiālā patiesība. Tas ir tāpēc, ka objektīvā patiesība tiek slēpta no tautas. To zina tikai tie, kuri vēlas kaut ko zināt un vēlas zināt patiesību par vēsturi. Pastāvošā politiskā vara akceptē un izplata tikai savu oficiālo patiesību. Tā kardināli atšķiras no objektīvās patiesības.

Tā tas ir ne visās pēcpadomju zemēs un mūsdienu pasaulē vispār. Mūsdienu pasaule ir sapratusi, kas patiesībā bija „perestroika”. Taču oficiālā Latvija neko nevēlas vai nav spējīga saprast. Tāpēc sabiedrības liela daļa dzīvo pasakaini skaistās ilūzijās, un šīs sabiedrības daļas priekšstati balstās uz vēsturiskajiem mītiem, neiedomājami kropli skaidrojot reālo īstenību. Pie mums daudzi nezina, ka mūsu nacionālie varoņi faktiski ir mūsu nacionālie nodevēji un viņu varoņdarbi faktiski ir nacionālās nodevības.

Neziņai ir noteikts iemesls. Patiesība par „perestroiku” ir ļoti rūgta patiesība. Tā ir nepatīkama patiesība. Mūsu sabiedrības kāda daļa noteikti negrib pieļaut patiesības izplatīšanos par „perestroiku”. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz valdošo kliķi un „perestroikas” varoņiem. Viņiem nav izdevīga patiesība par „perestroiku”, jo tad atklāsies īstenība un viņu nepievilcīgā loma vēsturiskajā īstenībā.

Savu interešu aizstāvībā viņi ir gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņi uzspļauj tam, ka divu patiesību esamība uz sabiedrības morālo klimatu atsaucas vēl ļaunāk nekā nācijas grupēšanās divās kopienās ar divkopienas sabiedrības visām klasiskajām izpausmēm. Viņiem pirmajā vietā ir savas intereses. Sabiedrības intereses viņiem ir pilnīgi svešas. Viņi ciniski smejas par sabiedrību.

Patiesība ļoti nepatīkama ir vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei. Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva „perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai, demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem.

Cilvēces pieredze liecina, ka ar patiesību nedrīkst rotaļāties. Tādas rotaļas var slikti beigties. Tas attiecas uz patiesību par „perestroiku”. Ja padomā, tad mūsu tautai patiesību nemaz nedrīkst teikt. Rīt no rīta uz brokastu laiku dārgās Latvijas dzīvē reāli ieviesta patiesība par „perestroiku” var būt sociāli bīstams pasākums. Napoleons cilvēku dzīvi, kas balstās uz ilūzijām, dēvēja par „tautas laimi”. Napoleona pārliecībā tautas laimi nedrīkst izpostīt. Ilūzijas par „perestroiku” var būt mūsu tautas laime. Tikai viss būtu labi, ja šodien tauta būtu laimīga. Ja tauta šodien būtu laimīga, tad varētu ņemt vērā Napoleona rekomendāciju neizpostīt tautas laimi.

Tomēr varbūt nedrīkst teikt patiesību. Patiesība var pilnā mērā sagraut valdošās kliķes ideoloģiju. Tas savukārt var atsaukties uz politisko stabilitāti – pašreizējās politiskās varas (iekārtas) pastāvēšanu vispār. Dzīvē reāli ieviestā patiesība nebūs adekvāta pastāvošajai iekārtai un neapliecinās valdošās kliķes leģitimitāti. Patiesība atklās, ka mums varēja būt īsta un neatkarīga valsts, un cilvēku cienīga dzīve, kāda tā ir citās pēcpadomju zemēs.

Ja reāli dzīvē tiktu ieviesta patiesība, tad sabiedrības attieksme pret pastāvošo iekārtu un valdošo kliķi būtu pilnīgi savādāka. Iespējams, sabiedrība vairs dumji nesmaidītu: „Nekas, nekas! Mēs varam visu paciest! Lai tikai nebūtu karš un neatgrieztos krievi!”.

Negribētos ticēt, ka mūsu tautai trūkst elementāras pašcieņas. Elementāras pašcieņas trūkums piestāv mežonīgiem barbariem. Nevar būt patriots un savas valsts pilnvērtīgs pilsonis bez elementāras pašcieņas. Ja nav pašcieņa, tad nav arī tauta kā dzīvotspējīgs sociālais organisms. Tauta neeksistē, un pa Latvijas ārēm klunkuro bars, pūlis, masa, mežonīga cilts. Ja etnosam nav elementāras pašcieņas, tad tāds cūkmaisījums ir pelnījis, ka to smirdoši kuiļi gadiem ilgi vazā aiz deguna.

Patiesība par „perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu sameistarotā valstī. Var atklāties mūsu valstiskuma farizejiskā imitācija. Var atklāties, ka pie mums neatkarība nekad netika atjaunota, jo „perestroikas” rezultātā mūsu sētā mainījās saimnieks. Iepriekšējais saimnieks mūs bez mūsu ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Mūsu inteliģence tādu lēmumu apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Mūsu inteliģence nemaz necentās aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Mūsu inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai. Mūsu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā. Mūsu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga.

Turklāt dzīve pie jaunā saimnieka ir dzīve degradācijas apstākļos. Jaunais saimnieks nav ieinteresēts mūs garīgi un materiāli bagātināt. Mēs faktiski esam viņa sargsuņi, sargājot saimnieka Eiropas plantācijas austrumu robežu. Tas neko nedod, ka jaunais saimnieks mums atļauj bērnišķīgi tīksmināties ar mūsu karogu, himnu, Saeimu, Valsts prezidenta troni, valsts ģerboni. Vienalga tā ir dzīve, kas pārvērtusies nacionālajā katastrofā – tautas bojāejā. Mūsu esamība ir fundamentāli izkropļota un destruktīva. Tas viss ir „perestroikas” melnais nopelns. Tas viss ir mūsu pašu kompradoru, bet nevis „krievu” nopelns. Tas ir latviešu neliešu nopelns.

Cilvēku dzīvē mēdz būt gadījumi, kad ir labāk nezināt patiesību. Arī patiesība par „perestroiku” var būt psiholoģiski kaitīga. Īpaši vidējai un jaunajai paaudzei. Tā uzzinās, ka ir negodīgi maldināta skolā, augstskolā, medijos, partijā, darbavietā, varbūt arī ģimenē. Cilvēkos radīsies vispārējā neticība. Viņi nevienam vairs neticēs, turpinot dzīvot zem šīs Saules. Totāla neticība veicina agresivitāti un garīgo pagrimumu. Iespējams, patiesība par „perestroiku” ir tipisks gadījums, kad labāk nezināt patiesību. Būs arī tādi cilvēki, kuri histēriski dusmosies uz tiem, kuri stāsta patiesību. Tādu cilvēku histēriskā patmīlība negribēs samierināties ar domu, ka viņi ir ilgu laiku muļķoti. Viņiem līdz šim likās, ka viņi visu zina vislabāk, salīdzinot ar pārējiem. Bet tagad tiek atsegta viņu muļķīgā nekompetence. Ar to ne visi spēj samierināties, un pirmie un galvenie vainīgie būs patiesības stāstītāji.

Par laimi vai nelaimi patiesība par „perestroiku” mūsu sabiedrības vienai daļai jau ir zināma. Latviešu valodā ir pieejama samērā plaša literatūra par to, kas patiesībā notika PSRS beigu periodā un ar ko tas viss beidzās. Nesalīdzināmi lielāks literatūras klāsts ir krievu valodā. Turklāt visi sabiedrības pārstāvji ir vairāk vai mazāk informēti par „perestroiku”, jo uz savas ādas ir izjutuši un izjūt „perestroikas” rezultātu. Un nav svarīgi, kādas ir šīs izjūtas, sagādājot sarūgtinājumu (godīgajiem) vai gandarījumu (zagļiem un kukuļņēmējiem). Jebkura veida izjūtas asociējās ar „perestroiku” un tādējādi nosaka morāli tikumisko klimatu sabiedrībā. „Perestroika” ir šodienas dzīves organiska sastāvdaļa tāpat kā citi radikāli pavērsieni mūsu pagātnē.

Sabiedrības viena daļa ir pareizi informēta. Diemžēl valdošās kliķes izturēšanās nav godīga, cenšoties saglabāt vēsturiskos melus. Savukārt nomenklatūras vēsturnieki savu darbu veic profesionāli amorālā veidā, jo viņu devums patiesības atspoguļošanā nav manāms.

Patiesība par „perestroiku” ir mūsu vēstures sastāvdaļa. Kā zināms, vēsture ir jocīga parādība. Tā nekad un nekur nevar lepoties ar savu idejisko konsekvenci un saturisko uzticamību.

Sabiedrībā vēsture var funkcionēt dažādi. Visizplatītākie ir trīs varianti: 1) vēsture kā zinātne, 2) vēsture kā mīts un 3) vēsture kā ideoloģija.

Vislielākā autoritāte ir vēsturei kā zinātnei, objektīvi un zinātniski precīzi atspoguļojot pagātnes notikumus. Taču vēstures zinātne ne reti kalpo valdošajai iekārtai. Tātad tās formētajai politikai un ideoloģijai.

Latvijā pirms II Pasaules kara un pēc 1991.gada vēsture kalpo nacionālajām interesēm tāpat kā padomju laikā kalpoja komunistiskās partijas interesēm. Tāda kalpošana nevar notikt bez noklusēšanas, falsifikācijas, vienpusīgas interpretācijas. Ne velti mūsu pakalpīgākajiem vēsturniekiem dažas valstis neļauj izmantot savus arhīvus, jo pēc tam sākās briesmīgu melu plūdi.

Uzvarētāji vienmēr pārraksta vēsturi. Arī pie mums „perestroika” neiztika bez uzvarētājiem un zaudētājiem. Latvijas jaunajai paaudzei, protams, māca uzvarētāju sacerēto vēsturi. Tā ir mūsu oficiālā vēsture izglītībai, žurnālistiem, valsts ierēdņiem, valsts propagandai ārzemēs utt.

Oficiālā vēsture parasti ir optimistiska vēsture. Tā atklāj uzvarētāju spožos varoņdarbus. Optimistiskajā vēsturē trūkumus un zaudējumus noklusē. Jo pieļauti lielāki trūkumi un zaudējumi, jo cītīgāk tos noklusē.

Taču, kā parasti, viss ir atkarīgs no cilvēku godīguma un atbildības sajūtas. Gan morāli tikumiskās atbildības sajūtas, gan vēsturiskās atbildības sajūtas. Vispirms tas attiecas uz zinātniekiem. Tas attiecas arī uz politiķiem un valsts vadītājiem. Daudz kas ir atkarīgs no viņu godīguma un atbildības sajūtas, pieļaujot vai nepieļaujot vēstures viltošanu.

„Perestroika” ir vienota ar Eirāzijas vairākām šodienas valstīm. Katrā zemē vēsturiskajam izklāstam par „perestroiku” ir lokālās nianses. Tam tā ir jābūt, jo „perestroikas” kopējā procesā uzskatāmi izpaudās vietējā specifika. Tagad katrā valstī ir savs viedoklis par „perestroikas” sekām – ieguvumiem un zaudējumiem. Ieguvumu un zaudējumu raksturu diktē vietējās nācijas cilvēciskā kvalitāte un pagātnes mantojums, kultūras attīstības īpatnības, nacionālās intereses un mērķi, kā arī ģeopolitiskās ambīcijas.

Tā, piemēram, Krievija („perestroikas” prāts un dvēsele) drīzāk izsakās par trūkumiem un zaudējumiem, nekā ieguvumiem. Krievijai „perestroika” nekā laba nedeva. Valsts prezidents V.Putins „perestroiku” uzskata par Krievijas ģeopolitisko katastrofu. Viņa padomnieks ekonomists akadēmiķis Sergejs Glazjevs šovasar „perestroikas” sekas apkopoja ļoti drūmos vārdos. Garīgie un materiālie zaudējumi esot lielāki nekā Pilsoņu karā un vācu fašistu iebrukuma laikā. Tautas izmiršana un garīgais apsīkums, nabadzības rašanās, kriminālā privatizācija un rūpniecības iznīcināšana, kapitāla izvešana no valsts, nacionālās kontroles trūkums saimnieciskajā darbībā, valūtas glabāšana ārzemēs par maziem procentiem un ārzemju investīciju izmantošana par lieliem procentiem, firmu reģistrācija „ofšoros” un nepakļaušanās valsts likumiem ir tikai daļa no fantastiskajiem zaudējumiem.

Krievijā daudzi intelektuāļi „perestroikas” katastrofālo un noziedzīgo būtību saskatīja jau pašā sākumā. Piemēram, par to memuāros raksta izcilais zinātnieks un rakstnieks Aleksandrs Zinovjevs. Viņš jau otrajā dienā pēc „perestroikas” pasludināšanas esot izdomājis vārdu „katastroika”, paredzot kompartijas jaunās kampaņas izgāšanos. Vēlāk viņš ieviesa jēdzienu „postsovjetisms”. Tā apzīmēja dzīvi 90.gados, kad Krievijas sabiedrībai tika uzspiesta komunisma, rietumnieciskuma un feodālisma idiotiskā sintēze.

Jau 1990.gadā krievu ģeniālais analītiķis un politiskās izlūkošanas speciālists Sergejs Kurginjans kopā ar pieciem domubiedriem izdeva grāmatu „Postperestroika”. Tajā vispusīgi un argumentēti tika raksturota „perestroikas” graujošā loma Krievijas attīstībā. Grāmatā ir plaši apskatīts kriminālais bezprāts, kas sākās jau no 1987. gada, kad tika izsludināta vispārējā „perestroika”.

Par „perestroikas” nodarīto ļaunumu ir rakstījuši un turpina rakstīt daudzi krievu un cittautu zinātnieki un dažādu nozaru speciālisti, rakstnieki un publicisti, bijušie valstsvīri un ģenerāļi. Bet pats svarīgākais – Krievijas valdība atzīst „perestroikas” ļoti negatīvo lomu. Tas ir godīgi un apsveicami, jo Krievijas tautas dzīve pēcpadomju laikā principā ir bijusi tāda pati kā, teiksim, Latvijas tautas dzīve. Krievijas tauta (arī Latvijas tauta) ir pelnījusi zināt patiesību, bet nevis savtīgi liekulīgos melus. To apzinās krievu nelaimīgā tauta, un to apzinās tās politiskie priekšstāvji. Nākas pieņemt, ka to apzinās arī Latvijas nelaimīgā tauta. Droši var apgalvot, ka to nav spējīgi apzināties mūsu gaišie politiskie priekšstāvji, kuri turpina melot tautai.

Bet tagad par mūsu ideoloģiskajiem dārgumiem – oficiālo aprindu iedvestajiem svētajiem mītiem, kuri ļoti dziļi kropļo sabiedrisko apziņu.

Svēts ir mīts par to, ka PSRS sabruka pati, kā arī Rietumu speciālo dienestu graujošās darbības rezultātā.

Tā nav taisnība. Ar skaitļiem ir pierādīts pretējais. PSRS saimnieciskā darbība no 70.gadiem izjuta krīzi, taču tā nebija tik grandioza, lai sabruktu valsts. PSRS varēja turpināt pastāvēt tāpat kā citas sociālisma valstis – Kuba, Ķīna. Par ķīniešu kolosālajiem panākumiem zina visi.

Kas attiecas uz Rietumu speciālo dienestu graujošo darbību, tad šī darbība, saprotams, pastāvēja. ASV ārpolitika no 1947.gada marta balstījās uz PSRS „stratēģiskās atturēšanas” koncepciju, kuru 1946.gadā ieteica ASV vēstnieks Maskavā Džordžs Kennans slavenajā „garajā telegrammā” valdībai. Taču stratēģiskās atturēšanas jeb graujošās darbības rezultāti nebija tik lieli, lai sagrautu PSRS. Rietumi gribēja un cerēja sagraut PSRS. Bet tāds iznākums tika prognozēts XXI gs. otrajā pusē, ņemot vērā demogrāfisko pāreju. Krievu tautas dzimstība ievērojami samazinājās, un minētajā laikā krievu īpatsvars PSRS nacionālajā sastāvā jau būtu ļoti niecīgs. Tāpēc lielā padomju impērija sabruktu, sadaloties atsevišķās nacionālajās valstīs.

Amerikāņus interesē tikai viens jautājums: lai Krievija būtu vāja. Amerikāņus neinteresē Krievijas valsts iekārta. Viņiem ir vienalga, vai Krievijā ir monarhija, kapitālisms vai komunisms. Amerikāņu elite uz pasauli raugās no biznesa projekta aprēķina. Biznesā ir ekonomika un ideoloģija. Konkurents nav vajadzīgs. Krievija ir milzīgs konkurents. To var likvidēt, panākot Krievijas sadalīšanos sīkās valstiskajās vienībās. Gorbačovs (vēlāk arī Jeļcins) pats saskaldīja Krieviju. Taču tā joprojām ir spēcīgs konkurents. Tāpēc amerikāņi Krieviju ar savu 5.kolonnu cenšas atkal saskaldīt gabalos. Krievijā tagad ir „perestroika-2”. Amerikāņi vēlas Krieviju redzēt tikai Maskavas kņazistes robežās.

Patiesība par PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”.

Jau Staļina laikā II Pasaules kara gados un vēlāk padomju valdošajās aprindās tika slepeni diskutēts par PSRS turpmāko likteni. Bija priekšlikums savā kontrolē pārņemt visu Eiropu, neļaujot pēc kara amerikāņiem nostiprināties Eiropā. Pēc kara bija priekšlikums izdevīgi atbrīvoties no Austrumeiropas sociālisma valstīm, izveidojot spēcīgu koalīciju ar Vāciju un Franciju, lai piespiestu amerikāņus vākties uz mājām. Bija variants likvidēt PSRS un izveidot jaunu pareizticīgo impēriju. Tajā iekļautu krievus, ukraiņus, baltkrievus, moldāvus, armēņus, gruzīnus. Krievija tādējādi atbrīvotos no nevajadzīgajām zemēm – Baltijas un Vidusāzijas dažām teritorijām.

Bija variants (jau tuvāk mūsdienām) atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” (nacionālajām republikām) un veidot ekonomiski modernu un spēcīgu, demokrātisku un eiropeisku Krieviju, lai dzīvotu tādā pašā materiālajā labklājībā, kādā dzīvoja Rietumeiropas iedzīvotāji.

Par šī varianta autoru uzskata PSRS VDK ilggadējo priekšsēdētāju Juriju Andropovu. Viņš savu futuroloģisko projektu sāka konkrēti realizēt pēc tam, kad kļuva par PSKP ģenerālsekretāru (1982 XI – 1984 II). Viņš mira 1984.gada 9.februārī. Viņa projektu turpināja realizēt Gorbačovs ar vairākiem šī projekta fanātiskajiem atbalstītājiem. No tiem parasti nosauc A.Jakovļevu un E.Ševardnadzi. Taču noteikti bija arī citi projekta izstrādātāji un atbalstītāji galvenokārt VDK struktūrās.

Par šo projektu ir maz zināms. Gorbačovs joprojām dzied veco dziesmu, kuru patīk klausīties ārzemniekiem. Piemēram, 1999.gadā Stambulā amerikāņu universitātē viņš lielījās par savas dzīves galveno mērķi iznīcināt komunismu. Lai sagrautu komunismu, vajadzēja nomainīt varu partijā un valdībā, kā arī nacionālajās republikās. Viņš, saprotams, noklusē galveno. Tāpēc liekulīgi saka, ka esot vēlējies saglabāt PSRS tās robežās, bet ar citu valsts nosaukumu. Tas viņam neesot izdevies. Neapšaubāmi, sentimentālā paškritika var patikt tikai tiem, kuri nezina par viņa patieso nodomu sagraut PSRS.

Aleksandrs Jakovļevs memuāros ir nepārprotami atklājis, kas patiesībā bija „perestroika”. Viņš skaidro, ka uz papīra nekas netika fiksēts. Projekts pastāvēja verbālā formā un tā autoru smadzenēs. Krievijā nostiprinājies viedoklis, ka projekta nosaukums bija „Zvezda”.

Patiesība ir briesmīga. Milzīgo padomju impēriju sagrāva paši tās vadītāji, noorganizējot speciālu valsts sagraušanas operāciju un tās realizācijā ļoti viltīgi iemānot radošo inteliģenci, ierindas partijas biedrus, armiju, speciālos dienestus.

„Perestroikas” arhitekti rīkojās ļoti liekulīgi. Viņi paši vēlējās palikt svēti, un tāpēc visi nelietīgie darbi tika veikti ar citu rokām un šausmīgas demagoģijas aizsegā: „inteliģence vēlās”, „tauta vēlās”, „nacionālās republikas pieprasa”, „sabiedrības interesēs”, „pasaules sabiedrība mūs nesapratīs un nosodīs” u.tml. Valsts sagraušanas procesam bija tā jāizskatās, it kā tas notiek saskaņā ar neatvairāmu valsts iekšējā sociālā spēka objektīvi pamatotu pieprasījumu. Partija, lūk, nedrīkstot noraidīt šo pieprasījumu un tāpēc tas ir jāizpilda.

„Perestroika” faktiski apmuļķoja visu cilvēci. Visa pasaule tolaik noticēja, ka tiek realizētas progresīvas reformas. To rezultātā būtiski izmainīsies PSRS sociāli politiskā seja. Neviens nedomāja, ka patiesais mērķis ir ļoti triviāls – gūt iespēju ēst 50 desu šķirņu, baudīt greznu dzīvi Rietumu kūrortos un peldēties glamūra vannā. Bet elites ambiciozākais sapnis bija kopā ar rokfelleriem un rotšildiem apspriest pasaules pārvaldīšanas jautājumus. No tā nekas nesanāca, jo Rietumi atsacījās kopā ar Krievijas eliti apspriest globālā biznesa projektus. Rietumi to skaidri un nepārprotami Krievijas elitei lika saprast 2005.gada rudenī. Krievijai ir slēgts ceļš uz Eiropu, NATO, pasaules pārvaldīšanu.

Mūsu zemes otrs svēts mīts ir par neatkarības izcīnīšanu „perestroikas” gados. Proti, mīts par to, ka LTF vadībā tika izcīnīta neatkarība un atjaunota suverenā valsts.

Šis mīts ir ne tikai pilnīgi nepatiess, bet arī morāli ļoti nepatīkams. To visiem spēkiem cenšas saglabāt cilvēki, kuriem tas ir ļoti izdevīgi. Viņi ir gatavi uz jebkuru noziegumu un svaigiem meliem, lai saglabātu mītu par savu varonīgo ieguldījumu valsts atjaunošanā. Viņi ir gatavi darīt visu, lai nebūtu jāatdod nepelnīti saņemtie ordeņi un citas regālijas. Viņiem arī pēc 25 gadiem nav kauns tēlot varoņus, kad visa pasaule jau ir sapratusi „perestroikas” unikāli noziedzīgo un afēristisko būtību, kā arī zina par mūsu suverenitātes fikciju. Tautas padibenes pēc 25 gadiem drīkst vienīgi svinēt savu jubileju veiksmīgajai nacionālo bagātību izzagšanai un izpārdošanai, tautas novešanai līdz pilnīgai nabadzībai, tautas gara likvidēšanai un vispārējā sociālā truluma radīšanai, sabiedrībai nespējot pretoties noziegumiem pret tautu. Atmodas vietā ir letarģiska pasivitāte, tautas prāta aptumšojums un tautas gara apsīkums.

Šis mīts ir morāli ļoti nepatīkams tāpēc, ka ievadīja tautas kolosālo pagrimumu. Patiesībā sākās nevis atmoda, bet riebīga degradācija cilvēku dzīves visos aspektos. Šo degradāciju izraisīja LTF vadības hipernoziedzīgā rīcība, rūpējoties tikai par savām ambīcijām, materiālo labklājību un pilnīgi ignorējot tautas intereses. Tā bija deģenerātu darbība, kas ir pelnījusi tautas vislielāko nosodījumu un kriminālo atbildību par nodevību pret tautu. Pirms 25 gadiem dibinātās LTF kompartijas un specdienestu atlasītā spice patiesībā ir vainīga katastrofā, kas sākās demogrāfijā, sociālajā nevienlīdzībā, tautas aizceļošanā, zinātnē, ekonomikā, mākslā, izglītībā, paaudžu attiecībās, etnisko grupu attiecībās, valsts suverenitātes zaudēšanā, starptautiskās reputācijas zudumā, pataisot latviešus par kukuļņēmēju un zagļu tautu, bet Latviju par visatpalikušāko zemi Eiropā.

Šī mīta kontekstā patiesība ir tikai tas, ka PSRS elite (īstenībā tikai viena niecīga daļa) patiešām gribēja atbrīvoties no „nomalēm” jeb „liekēžiem” – nacionālajām republikām. Taču Gorbačovs ar biedriem baidījās atklāti dot neatkarību nacionālajām republikām; t.i., atklāti atbrīvoties no „nomalēm” un „liekēžiem”. Viņu pozīcija PSRS elitē un sabiedrībā nebija tik varena, lai atklāti realizētu minēto projektu.

Latvijas (Baltijas) liktenis, visticamākais, tika izlemts tādā pašā formā, kādā savā laikā to izlēma Molotovs un Ribentrops savas valdības uzdevumā. Acīmredzot bija ģeopolitiskās ietekmes sfēru jauns sadalījums starp PSRS (Krieviju) un ASV. Mūsu jaunāko laiku vēsturē bija divi Molotova-Ribentropa pakti.

Par to pagaidām nav daudz zināms. Zināms ir vienīgi tas, kas ir reāli noticis. Respektīvi, mēs nonācām amerikāņu ģeopolitiskajā apsaimniekošanā. Maskavas vietā stājās Vašingtona, uz kuru tūlīt lidoja mūsu barveži pēc vērtīgām pavēlēm. Gorbačovs mūs atdeva amerikāņiem. Varbūt par naudu. Gorbačovs ar biedriem noteikti zināja, ka mūs var izdevīgi pārdot. Viņiem jau bija patīkama pieredze tautu tirdzniecībā. 1988.gada jūnijā Ķelnē parakstīja vienošanos par VDR pievienošanos VFR. Par to PSRS no Rietumiem saņēma dāvanu – 350 miljardus dolāru. Iespējams, dāvanu saņēma arī par Latviju (Baltiju). 1989.gada maijā Maskavā ieradās ASV valsts sekretārs Džeims Beikers valsts prezidenta Dž.Buša uzdevumā. Viņš tikās ar Gorbačovu, Ševardnadzi. Iespējams, toreiz tika pārrunāti galvenie biznesa jautājumi par PSRS atsevišķu teritoriju likteni.

Nekāda cīņa par neatkarību nenotika. Mūsu lāčplēši darīja tikai to, ko viņiem Maskava (Vašingtona) lika darīt. Nekāda vietējā iniciatīva nepastāvēja. Viss tika stingri izpildīts saskaņā ar pavēli un stingri kontrolēts, lai viss notiktu attiecīgās pavēles ietvaros. Saprotams, tolaik uzplaiksnīja milzīga sabiedrības pašiniciatīva, vēloties pasteidzināt „atbrīvošanās cīņu”. LTF līderi sabiedrības pašiniciatīvu prata meistariski ( ne reti rupji uzkliedzot) apklusināt vai novirzīt attiecīgo pavēļu gultnē. Sastopoties ar iniciatīvas slāpēšanu, domājoši cilvēki jau toreiz saprata, ka „atbrīvošanās cīņā” kaut kas nav kārtībā. Tā drīzāk ir „cīņas” imitēšana. Vietējo notikumu loģika nesaskanēja ar Maskavas štaba pavēļu loģiku.

„Perestroikas” process bija viltīgi centrēts. Viss notika pakāpeniski, soli pa solim kompromitējot partiju, armiju, valsti. Viss notika partijas un tās speciālo dienestu stingrā vadībā. Ne velti pēcpadomju gados daudzi ģenerāļi skaidroja reālo situāciju. Ja PSRS vadība gribētu, tad tā varēja jebkuru nacionālās atbrīvošanās kustību apspiest momentā. Turklāt VDK jau pirmajās dienās spēja izsekot jebkuras opozīcijas vai pretošanās kustības aizsākumu, izmantojot no aģentiem saņemto informāciju. Tāpēc grotesks ir fakts, ka pati kompartija un tās speciālie dienesti ne tikai dzemdēja nacionālās atbrīvošanās kustības, bet arī auklēja un vajadzīgajā virzienā tās skoloja. Turklāt pieaicinot palīgā amerikāņu speciālistus. Viļņā pie televīzijas torņa bija amerikāņu instruktori. To 1991.gada 15.martā apstiprināja ASV vēstnieks Dž.Metloks intervijā laikrakstam „Рабочая трибуна”. Baltijas ceļa akciju (1989.gada 23. augustā) izdomāja slavenais Džīns Šarps, kurš arī pašlaik publiski lepojās ar savu atjautīgo ierosinājumu.

Diemžēl tolaik grotesko faktu izprata nedaudzi. Vairākums ticēja Gorbačova skaistajiem vārdiem. Par „perestroikas” patieso mērķi zināja ļoti ļoti niecīgs cilvēku skaits. Gorbačovs ar biedriem savu projektu turēja milzīgā slepenībā un, domājams, no nacionālo republiku visaugstākās vadības gandrīz nevienam neuzticējās.

Reformu atbalstīšanas avangardam tika mobilizēta radošā inteliģence, kuru dievināja sabiedrība. PSRS ideoloģija izmantoja mākslu un literatūru kā galveno mehānismu vajadzīgo sociālistisko normu un vērtību nostiprināšanā sabiedriskajā apziņā. Tāpēc garīgās inteliģences pārstāvji tika grandiozi „uzpiārēti”, lai viņu idejiski dziļos darbus un viņus pašus mīlētu tauta. Ne tikai radošā inteliģence, bet visa valsts inteliģence ar sirdi un dvēseli sevi tūlīt ziedoja PSRS reformēšanai. Par kaut kādu neatkarību nevarēja būt runas. Runa bija par cīņu ar novecojošo domāšanu, vecajiem partijas un padomju kadriem – stagnātiem jeb gerontokrātiju (vecu cilvēku varu).

Tikai tad, kad „perestroikas” projekta vadītāji atzina par vajadzīgu, no augšas tika dota komanda aktivizēt nacionālās atbrīvošanās tematiku. Pie mums tas notika 1988.gada septembrī, kad tika saņemts rīkojums „perestroikā” akcentēt „nacionālo komponentu”. Lai rīkojumu izpildītu, partijas un speciālo dienestu stingrā virsvadībā un uzraudzībā 1988.gada rudenī tika veidotas tautas frontes. Tās vadīja speciāli atlasīti cilvēki. Tautas frontes galvenais uzdevums bija PSRS republikās pārņemt varu, lai ar svaigiem politiskajiem spēkiem turpinātu reformas. Bija jānogaida, kad pienāks īstais brīdis „izstāties” no PSRS. Padomju impērijas sagraušana notika rūpīgi izdomātā pēctecībā. Pastāvēja smalka metodoloģiskā pieeja.

Samērā atklāti par šo pēctecību raksta Aleksandrs Jakovļevs. Memuāros viņš pēctecību raksturo lielās līnijās. Vispirms sāka noliegt sociālisma idejiskos pamatus: ar Ļeņinu kritizēja Staļinu, ar Buharinu kritizēja Ļeņinu, ar demokrātisko sociālismu kritizēja Ļeņinu un beigās ar kapitālismu kritizēja demokrātisko sociālismu. Tādas pakāpeniskas kritiskās darbības rezultātā uzvar kapitālisms, un sabiedriskā doma tiek secīgi pārskaņota par labu kapitālisma neoliberālajai mācībai. Jakovļevs šo pēctecību dēvē par „sitienu sēriju”. Nedrīkstēja tūlīt pāriet uz neoliberālisma propagandu. Vajadzēja pakāpeniski sagatavot sabiedrisko domu neoliberālisma akceptēšanai.

„Sitienu sērijas” metodoloģija tika pielietota ne tikai padomju tautas ideoloģiskajā pāraudzināšanā. Uz „sitienu sēriju” balstījās visa „perestroika”, padomju impēriju pakāpeniski novedot līdz sabrukumam tādā veidā, lai tas izskatītos kā dabisks iekšējās evolūcijas process, kuru diktēja pati sabiedrība, bet nevis elite. Visam vajadzēja izskatīties nevainīgi; nevis elite un tās globālās ambīcijas apzināti noveda valsti līdz sabrukumam, bet pati sabiedrība to izdarīja. Un tas nekas, ka sabiedrība negribēja sagraut valsti. 1991.gada martā referendumā 71,37% balsoja par PSRS saglabāšanu. Savukārt 2001.gada decembrī 76% Krievijas iedzīvotāji nožēloja PSRS likvidēšanu.

Attiecinot „sitienu sēriju” uz mums, arī veidojās pretrunīga aina. Iznāk tā, it kā pati tauta ir visu radījusi un tās līderi nav vainīgi. Pie mums var jocīgi secināt, ka tauta, kura faktiski sapņoja par patiesu brīvību un īstu valstisko neatkarību, ir pati brīvprātīgi izvēlējusies šodienas verdzību, koloniālo atkarību, Eiropas atkritumu bedres reputāciju. Arī pie mums var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, brīvību nomainīja ar „prihvatizāciju” un „eiropeizāciju”. Var secināt, ka pati tauta, bet nevis LTF līderi, visu noveda līdz tam ārprātam, kad godīgam un strādīgam cilvēkam nav vietas šajā zemē – zagļu un blēžu paradīzē. Var secināt, ka pati tauta ir vainīga lielākajos antikomunistiskās revolūcijas grēkos – privatizācijā un nonākšanā ASV kalpībā.

„Perestroika” ir prātam neaptverama mahinācija. Tāpēc nav jābrīnās, ka LTF spices kāda daļa joprojām neko nav sapratusi un dzīvo vēsturisko mītu gaisotnē. Tāpēc nav jābrīnās, ka valdošajai kliķei tik viegli izdodās saglabāt mītus. Lai tiktu vaļā no mītu ietekmes un uzzinātu patiesību, nepieciešams pamatīgi iedziļināties speciālajā literatūrā, lasīt notikumu aculiecinieku memuārus, intelektuāļu analītiskos darbus utt. Ļoti daudziem mūsu iedzīvotājiem tas nav iespējams, jo jādomā par iztikas līdzekļu sagādāšanu, bērnu apģērbšanu un paēdināšanu, darba atrašanu, rēķinu apmaksāšanu, kredītu atdošanu.

2012.gada 3.maijā „Dienas Rītā” viesojās Godmaņa kungs. Viņu uz interviju sakarā ar neatkarības deklarācijas pasludināšanu 1990.gada 4.maijā bija uzaicinājis Panteļējeva kungs (žurnālista lomā). Viņš redakcijas viesim gudri jautāja: „Ar kādiem sentimentiem atceraties 4.maiju?”. Godmaņa kungs, kā jau izcili prātīgs valstsvīrs, savilka pieri intelektuālās mokās un ieturēja aizdomīgi garu pauzi. Pēc kāda brīža Smoktunovska līmeņa skatuviskās pauzes lielmeistars ģeniāli atbildēja: „Tikai pozitīvi!” un tūlīt fiksi jo fiksi filosofiski dziļdomīgi atgādināja par cilvēka nespēju pilnā mērā visu atcerēties. Tāpēc arī viņam esot grūti visu atcerēties.

Faktiski abu kungu sarunas videoierakstu bija kauns skatīties un klausīties. Tiecoties pārvarēt neveiklības sajūtu par mūsu slavenajiem „politiķiem”, centos sevi mierināt ar domu, ka viņi abi tēlo pilnīgus muļķus un tāpēc apliecina kolosāli aprobežotu izpratni gan par pagātni, gan notikumiem mūsdienu pasaulē. Abi kungi joprojām lieliski tēlo lomu, kuru viņiem savā laikā uzticēja „perestroikas” specprojekta arhitekti. Kolosāli aprobežoto izpratni savādāk iztulkot būtu grēks. Ja tomēr iztulkojam savādāk, tad mums nākas godīgi atzīt, ka sēžam „politiķu” urīna pamatīgā peļķē. Ar tik aprobežotiem politiskajiem kadriem tauta veselīgajā peļķē var plunčāties līdz pasaules galam. 

Novērtē šo rakstu:

173
39

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

FotoLatvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911” (turpmāk – Lēmums). Lēmumu sagatavojis un kā pirmais parakstījis Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Lasīt visu...

20

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

FotoBrīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks atbildēja, ka tādus likumus viņš nepazīstot. Nedomāju, ka likuma nezināšana glābs arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuri nebūs reģistrējuši savus, atvainojiet, ķemertiņus jeb decentralizētās kanalizācijas sistēmas kopējā reģistrā. Labi, ka par šo pārkāpumu nedraud tāds sods kā Šveikam, taču arī 1400 eiro juridiskajām personām un 350 eiro fiziskajām ir gana liels sods, īpaši lauku reģionos dzīvojošiem pensionāriem.
Lasīt visu...

21

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

FotoŠodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt godīgo nodokļu maksātāju pusē ir labi vai slikti. Var saprast tā: ja tu esi pret VID rīcību šajā gadījumā, tad tu atbalsti nodokļu nemaksātājus.
Lasīt visu...

21

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

FotoLai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un kvalitātes, par ko nemitīgi atgādina Latvijas Banka un uzņēmēji, Veselības ministrija (VM) ir ķērusies noteikt pašvaldību lomas veselības aprūpē un pie Veselības aprūpes finansēšanas likuma, kurš pašreizējā versijā gan vairāk atgādina aprakstu uz pāris lapām salīdzinājumā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība, kas ir vieni no apjomīgākajiem MK noteikumiem biezas mapes izskatā.
Lasīt visu...

21

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

FotoLaikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi ieviest šādas reformas jau ir bijuši, turklāt nesekmīgi. Dažādas idejas par to, cik gados bērniem jāuzsāk skolas gaitas, ir izskanējušas arī iepriekš, piemēram, kādreizējā ideja par t.s. nultās klases ieviešanu, obligāto izglītību no sešu gadu vecuma u.tml., taču neviena ideja nav nesusi pozitīvu rezultātu.
Lasīt visu...

12

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

FotoPēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar Miervalža Poļa gleznu izstādi. Pats izstādes nosaukums zīmīgs – „Ilūzija kā īstenība”. Ļoti zīmīgs un trāpīgs nosaukums! Nosaukts šis laika periods Latvijas valstī – īstenība ir ilūzija – tieši tā!
Lasīt visu...

21

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

FotoNekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonu uzmanību uz elektroniskas sarakstes nepilnībām. 
Lasīt visu...

21

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

FotoTagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika vairs nav iespējama bez noteiktas papildizglītības. Tagad vairs nepietiek ar līdzšinējām zināšanām. Tiekoties ar Latvijas politisko slāni, akūti nepieciešama papildizglītība tādos zināšanu atzaros kā neiropatoloģija, psihastēnija, psihogēnija, psihopātija, psihopatoloģija, kā arī, protams, psihiatrija. Sociālajiem filosofiem, politologiem, kulturologiem, sociologiem un tāpat kulturoloģiskās publicistikas esejistiem nākas iedziļināties minēto zināšanu speciālajā literatūrā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...