Patiesības ministrijas nostāja biotopu kartēšanas jautājumā

Pirms pāris dienām piedalījos sanāksmē par šo tēmu, un diemžēl nācās pārliecināties, ka par spīti tam, ka formāli viss saskaņots, faktiski sarunas nav sevišķi uz priekšu pavirzījušās, bet īpašs pārsteigums (ne fakts kā tāds, bet tas, ka tika pateikts skaļi) bija Zemkopības ministrijas pārstāves izteikumi, kuru rezultātā Tviterī tapa mans ieraksts, kurš mazliet uzjundīja interneta auditoriju: „Zemkopības min. šodien ierosināja neziņot Eiropas Komisijai patiesās aizsargājamo biotopu platības, lai daļu varētu netraucēti iznīcināt.”

Daži ļaudis lūdza pastāstīt par šo gadījumu sīkāk, ko tūlīt darīšu, bet vispirms neliela atkāpe "tautai". Daļa no problēmas šajās diskusijās ir tā, ka sarunu dalībnieki īsti nesaprot, kas ir "biotops". Tajā pašā laikā dabas aizsardzības speciālisti (un es to skaitā) tik ļoti pieraduši pie šī vārda, ka jēdzīgu alternatīvu īsti nespēj atrast. Ļoti vienkāršojot, biotops ir faktiski jebkura konkrēta, no citām atšķirīga vides apstākļu, augu un dzīvnieku kombinācija. Tātad biotops ir gan smilšaina pludmale, gan priežu mežs, gan pilsēta. Īpaši aizsargājami biotopi ir tādi, kas bez šīs īpašās aizsardzības varētu izzust, un Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamo biotopu saraksts noteikts t.s. Biotopu direktīvā.

Kāpēc šī atkāpe? Lai lasītājam atšķirībā no sanāksmē klātesošā Latvijas Valsts mežu pārstāvja un dažiem no tiem, kas reaģēja uz iepriekš minēto tvītu, būtu skaidrs, ka ne biotops, ne īpaši aizsargājamais biotops nav kaut kas tāds, kas pēkšņi "parādās" vai "tiek uzlikts" no dabas aizsardzības ekspertu puses. Īpaši aizsargājams biotops ir tur, kur tas ir, un to var vien iznīcināt (vai ļaut iznīkt) vai saglabāt (kas reizēm nozīmē aktīvu apsaimniekošanu). Iestājoties ES, mēs apņēmāmies atbilstoši iepriekš minētajai Biotopu direktīvai šos īpaši aizsargājamos biotopus saglabāt. Bet, protams, nevar novērtēt, vai savu apņemšanos esam izpildījuši, ja nezinām, kur šie biotopi atrodas. Un, lūk, vairāk nekā desmit gadus pēc iestāšanās ES beidzot ir plānots to noskaidrot.

Dažādo, bet vienā virzienā (t.i., pret dabas aizsardzību) domājošo uzņēmumu un organizāciju galvenās bažas ir divas. Pirmkārt, jau pieminētās iedomas, ka biotops ir kaut kas tāds, ko eksperts izdomā un tad kādā vietā nosaka. Otrkārt, bažas, ka tas vien, ka īpaši aizsargājamais biotops tiek atrasts, nozīmē automātisku tā aizsardzību, kas savukārt automātiski nozīmē, ka zemes īpašnieks šajā vietā neko nedrīkst darīt.

Tāpēc arī Zemkopības ministrijas ierosinājums, kas, cik nu vien precīzi atceros, skanēja apmēram tā: mums būs Eiropas Komisijai jāziņo par biotopu platībām, bet mēs zinām, ka daļa no tām būs jāiznīcina, tāpēc par šiem biotopiem Eiropas Komisijai nevajag ziņot, lai nesagādātu sev problēmas.

Būtībā analoģisks ierosinājums ir amatpersonai nedeklarēt VID skaidras naudas uzkrājumus ("A ja nu noder?") vai neiekļaut Meža valsts reģistrā daļu mežu, jo mēs zinām, ka gribēsim tos izcirst, un tas tad maitās mūsu smuko mežu statistiku. Ja no "vidējā latvieša" šādu nostāju varētu sagaidīt, tad šāda attieksme no ministrijas ir šokējoša (un šo vārdu es lietoju reti).

Interesantas reakcijas rosināja arī mans ieraksts Tviterī. Lūk, piemēram, bijusī deputāte (es nezinu, kas esošā) Elīna Siliņa cer, ka neziņošana glābs Latvijas ekonomiku: „Varbūt neziņošana izglābs LV ekonomiku, savādāk katrā paksī kāds biotops un ar saimniecisko darbību vairs nenodarboties?”

Bet Daina Baidekalne paziņo, ka jau tā esam zaļākā valsts Eiropā, kur neko nedrīkst: „Bet varbūt tikai samēro sabiedrības intereses. Jau tā esam zaļākā valsts Eiropā, kur neko nedrīkst.”

Mans lūgums Baidekalnes kundzei padalīties ar kādu skaitli, kas apliecina viņas rakstīto, gan paliek bez atbildes...

Patiesībā gan iepriekš citētie tvīti, gan sanāksmē runātais ir tradicionālā pret dabas aizsardzību vērstā retorika - mums jau viss ir aizliegts, dabu sargājam vairāk nekā cilvēkus, mēs ražojam, bet zaļie par Eiropas naudu mums traucē dzīvot utt.

Pirmkārt, vērts atzīmēt, ka biotopu kartēšana neko neaizliedz, tā tikai ļauj mums noskaidrot, kur atrodas īpaši aizsargājamie biotopi. Šo biotopu saglabāšanai nepieciešamo pasākumu noteikšana ir cits process.

Bet, pat pieņemot, ka visos īpaši aizsargājamos biotopos neko nedrīkst (kas nav īsti patiesība, bet pagaidām pieņemsim), vērts paturēt prātā, ka aplēses liecina, ka mežu īpaši aizsargājamie biotopi aizņem vien 4% valsts platības (kartēšana nepieciešama, lai saprastu, kur tieši šie 4% atrodas), un, kā jau esmu rakstījis iepriekš (šeit), pēc šī rādītāja esam starp pēdējām vietām Eiropā.

Mums priekšā ir gan Lietuva un Igaunija, gan Somija un Zviedrija, bet nav dzirdēts, ka kādas valsts ekonomika tāpēc būtu sabrukusi. Savukārt bioloģiski vērtīgie zālāji (t.i., īpaši aizsargājamie zālāju biotopi) aizņem mazāk nekā 1% Latvijas teritorijas (sk. šeit). Kur tad ir tas "katrs paksis", kurā ir pa biotopam? Kur ir  "zaļākā valsts Eiropā"?

Neesmu ekonomists, bet man ir aizdomas, ka Latvijas ekonomiku vairāk par informācijas slēpšanu glābj Eiropas Savienības fondu finansējums. Interesanti, ka visas nozares, kuru priekšstāvji aktīvi iestājas pret biotopu kartēšanu, ir atkarīgas no "Eiropas naudas" - gan mežsaimnieki, gan lauksaimnieki, gan ceļu būvētāji, gan pašvaldības. Tiklīdz mums Latvijā kādas grūtības, stiepjam savu rociņu Eiropas Komisijas virzienā. Bet, kā reiz teica mans kolēģis, ja gribi vizināties, proties stumt ragaviņas - līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā nāk ne tikai nauda, bet arī pienākumi, un, jā, par šo pienākumu nepildīšanu arī var būt jāmaksā nauda. Vai tas izglābs Latvijas ekonomiku?

Protams, ir nožēlojami, ka Eiropas Komisijai ir jābūt mūsu VID. Galu galā Eiropas Komisija tikai uzrauga, lai ievērojam likumus, lai kādi tie būtu. Latvijas dabas vērtību apzināšanai un saglabāšanai vajadzētu būt mūsu pašu interesēm, turklāt mēs zinām, ka Latvijas iedzīvotājiem tas tiešām rūp. Tieši tāpēc ir tik nepatīkami redzēt, kā "cilvēka aizsardzības" vārdā uzņēmēju lobiji un pat ministrija ir gatava melot mūsu naudas devējiem.

Pārpublicēts no http://vkerus.blogspot.com

Novērtē šo rakstu: