Patvarīga izlikšana: būsim gudri un zināsim savas tiesības

Lai labāk izprastu situāciju, jāņem vērā, kā to regulē likumi. Ja kāds iegādājas dzīvokli izsolē, tad jārēķinās, ka iepriekšējā īpašnieka noslēgtie īres līgumi paliek spēkā. Īrnieku var izlikt tikai ar tiesas spriedumu par izlikšanu no dzīvojamās telpas. Pat, ja jaunajam īpašniekam ir tiesas lēmums par ievešanu valdījumā, tad ievešanu valdījumā veic tiesu izpildītājs, nevis pats jaunais īpašnieks, vardarbīgi uzlaužot durvis. Tiesas lēmums par ievešanu valdījumā skar tikai pašu parādnieku un viņa ģimenes locekļus, nevis īrniekus.

Biju liecinieks līdzīgai situācijai Jūrmalā, kad kādas bankas meitas uzņēmums nedēļu vārda tiešajā nozīmē terorizēja īrniekus. Jāsaka paldies Jūrmalas policijai, kura rīkojās profesionāli un, neskatoties uz paša bankas viceprezidenta klātbūtni, atbrīvoja dzīvojamās telpas no šīm patvarīgajām personām. Līdzīgu situāciju būs arvien vairāk, un vienīgais veids, kā sevi aizsargāt, ir zināt savas tiesības, un vēl var palīdzēt, protams, Valsts policija, kura prot atšķirt patvarību no civiltiesiska strīda.

Iesaku nepaslinkot, nonākot līdzīgā situācijā, un vērsties arī pie Tiesībsarga. Tiesībsargs izvērtē sūdzības par gadījumiem, kad cilvēki bez attiecīga tiesas sprieduma tika izlikti no dzīvokļiem. Parasti cilvēki norāda uz situācijām, kad, piemēram, dzīvojamās telpas īpašnieks īrnieka prombūtnes laikā ir uzlauzis dzīvokļa durvis, izlicis tam piederošās mantas, nomainījis dzīvokļa ārdurvis vai durvju slēdzeni un nelaiž īrnieku atpakaļ dzīvoklī. Līdzīga informācija tika atspoguļota arī plašsaziņas līdzekļos.

Strādājot pie šī jautājuma, Tiesībsargs ir apzinājis problēmas, kas saistītas ar valstī izstrādāto tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu un paudis savu nostāju par iespējamiem to risinājumiem. Patvarīgas izlikšanas gadījumos tiek skartas tiesības uz mājokli un mājokļa neaizskaramību. Tiesības uz mājokli ir nostiprinātas ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un nozīmē tiesības dzīvot kaut kur drošībā, mierā un cieņā. Tiesības uz mājokļa neaizskaramību ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē, ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un nozīmē to, ka nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt kāda dzīvokļa neaizskaramību un ka katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādiem apdraudējumiem. Par tiesību uz mājokļa neaizskaramību aizskārumu var runāt gan tad, ja kāds ir prettiesiski iekļuvis personas dzīvoklī neatkarīgi no tā, vai tas ir radījis kādas sekas vai nav, gan tad, ja kādas citas personas prettiesiskas rīcības rezultātā persona ir zaudējusi iespēju izmantot savu mājokli.

Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un Latvijas Republikas Satversme paredz, ka personai ir jābūt aizsargātai pret patvarīgu izlikšanu. No šiem dokumentiem izriet valsts pienākums izveidot personai pieejamus tiesību aizsardzības mehānismus, kurus tā varētu izmantot patvarīgas izlikšanas gadījumā. Valsts izveidotajām institūcijām ir jābūt tiesīgām izskatīt jautājumu pēc būtības, pieņemt pusēm saistošu lēmumu un pārkāpuma konstatēšanas gadījumā nodrošināt, ka pārkāpuma radītās sekas tiek likvidētas un tiek atjaunota tiesiskā situācija, kāda, visticamāk, būtu bijusi, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi.

No tiesībām uz mājokli izriet arī valsts pienākums sekot līdzi situācijai nekustamā īpašuma tirgū, apzināt sociāli mazaizsargātu personu iespējas patstāvīgi nodrošināt sevi ar mājokli un veidot mehānismus mājokļu pieejamībai, piemēram, organizējot pabalstu sistēmu, nodrošināšanu ar dzīvojamo telpu, kreditēšanas politiku un citiem pasākumiem. Patvarīgas izlikšanas gadījumā valstij būtu jāsniedz atbalsts sociāli mazaizsargātām personām, piemēram, nodrošinot šādas personas ar pagaidu mājvietu.

Tātad valstij ir pienākums izveidot sistēmu, kurā cilvēks tiktu pasargāts no patvarīgas izlikšanas, bet, ja tāda tomēr notikusi, saņemtu efektīvu aizsardzību no valsts. Tiesībsarga pienākums ir izvērtēt, vai valsts ir izpildījusi šo savu pienākumu. Tiesībsarga uzdevums ir izsvērt, vai valsts ir darījusi pietiekami, lai cilvēkam, nonākot šādā situācijā, būtu iespējams sevi aizsargāt. Tiesībsarga birojā saņemtās ziņas un satraucošā informācija plašsaziņas līdzekļos rada nopietnas bažas par to, vai Latvijā patvarīgas izlikšanas gadījumā cilvēkam ir pieejami efektīvi aizsardzības līdzekļi.

Pašlaik Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti nepieļauj patvarīgu izlikšanu. Likums Par dzīvojamo telpu īri nosaka, ka jautājums par personas piespiedu izlikšanu ir risināms tiesas ceļā. Pat gadījumā, ja dzīvojamās telpas īpašnieks uzskata, ka personai nav tiesiska pamata lietot tās aizņemto dzīvojamo telpu, to drīkst izlikt tikai un vienīgi tiesas ceļā. Dzīvojamās telpas īpašniekam ir jāvēršas tiesā ar prasību par personas izlikšanu. Tikai tad, kad tiesa ir izvērtējusi jautājumu par personas tiesībām lietot dzīvojamo telpu un ir stājies spēkā attiecīgs tiesas spriedums, ir pieļaujama personas piespiedu izlikšana.

Valstī ir izveidots noteikts tiesību aizsardzības mehānisms gadījumā, ja persona tiek patvarīgi izlikta no tās aizņemtās dzīvojamās telpas. Personai ir iespējams izmantot gan civiltiesiskus, gan krimināltiesiskus līdzekļus savu aizskarto tiesību aizsardzībai. Tomēr prakse liecina, ka valsts izveidotā tiesību aizsardzības mehānisma izmantošana konkrētās situācijās rada problēmas. Ir nepieciešams konstatēt, kādos gadījumos valstī izveidotais tiesību aizsardzības mehānisms pats par sevi ir nepilnīgs, un kādos gadījumos problēmas cēlonis tomēr ir meklējams tā piemērošanā.

Krimināllikuma 143. pantā ir paredzēta atbildība par dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu. Panta pirmajā daļā atbildība paredzēta par nelikumīgu iekļūšanu dzīvoklī pret tajā dzīvojošās personas gribu, bet otrajā daļā – par tādām pašām darbībām, lietojot vardarbību, draudus vai patvaļīgi piesavinoties valsts amatpersonas nosaukumu.

Krimināllikuma 279. pantā ir noteikta atbildība par patvarību. Šā panta izpratnē par patvarību ir uzskatāma kādas darbības izdarīšana patvaļīgi, apejot normatīvajā aktā noteikto kārtību, ja šīs darbības tiesiskumu apstrīd valsts vai pašvaldības iestāde vai cita persona un ja šīs darbības rezultātā radīts būtisks kaitējums. Tātad arī personas izlikšana bez tiesas sprieduma būtu uzskatāma par patvarību.

Statistika liecina, ka pēdējo piecu gadu laikā pēc Krimināllikuma 143. panta par dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu 399 gadījumos ir uzsākts kriminālprocess vai ierosināta krimināllieta, no tiem 167 gadījumos - Rīgā. Pēc Krimināllikuma 279. panta šajā laika posmā Latvijā 198 gadījumos ir uzsākti kriminālprocesi vai ierosinātas krimināllietas, no tiem 84 gadījumos - Rīgā.

2007.gadā par dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu kriminālprocess Latvijā ir uzsākts 96, bet Rīgā – 7 gadījumos. Par patvarību pēdējā gada laikā kriminālprocess Latvijā ir uzsākts 46, bet Rīgā – 12 gadījumos. Taču jāatzīmē, ka Krimināllikuma 279. pants aptver daudz plašāku darbību loku nekā tikai patvarīga izlikšana. Tādēļ pieļaujams, ka faktiski patvarīgas izlikšanas gadījumi sastāda tikai daļu no kopējā uzsākto kriminālprocesu un ierosināto krimināllietu skaita vai arī, iespējams, tādu vispār  nav.

Tiesībsargs ir konstatējis, ka atsevišķos gadījumos valsts policija uz patvarīgu izlikšanu nereaģē, norādot, ka tas ir civiltiesiska rakstura strīds, kas ir risināms, vēršoties tiesā civilprocesuālā kārtībā. Jautājums par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu atbilstoši Krimināllikuma 143. un 279. pantam vispār netiek vērtēts. Lai arī var piekrist, ka jautājums par lietošanas tiesībām uz dzīvojamo telpu ir risināms civilprocesuālā kārtībā, taču tas neizslēdz kriminālatbildību. Tādēļ policijai, saņemot informāciju par patvarīgas izlikšanas gadījumiem, tomēr būtu jāizvērtē jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu.

Tiesībsarga biroja rīcībā ir informācija arī par to, ka policija patvarīgas izlikšanas gadījumā uzsāk kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 175. panta, kas paredz atbildību par zādzību vai citiem noziedzīgiem nodarījumiem, neizvērtējot ziņas par iekļūšanu dzīvoklī vai patvarīgu izlikšanu. Šādā situācijā tiek izvērtēts tikai viens aspekts, kas saistīts ar personai piederošo mantu. Iekļūšana mājoklī un izlikšanas fakts paliek neizvērtēti. Soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas nākotnē. Ja tiek vērtēts jautājums tikai par mantas piesavināšanos, bojāšanu vai iznīcināšanu, tad netiek nodrošināta pienācīga aizsardzība tiesībām uz mājokli.

Iepriekš minētais ļauj secināt, ka noteiktos gadījumos krimināltiesiskie aizsardzības līdzekļi netiek izmantoti. Krimināllikumā paredzēto iespēju neizmantošana var tikai veicināt patvarīgu izlikšanu skaita palielināšanos. Nesakārtota īres tirgus apstākļos šāda tendence ir jo īpaši bīstama.

Informācija par patvarīgas izlikšanas gadījumiem liecina, ka atsevišķos gadījumos, ierodoties notikuma vietā un fiksējot notikušo, policijas darbinieki lūdz uzrādīt čekus vai citus dokumentus, kas apliecinātu patvarīgas izlikšanas laikā pazudušo mantu esamības faktu. Taču cilvēkam nav tāda pienākuma – saglabāt čeku par, piemēram, televizoru, dīvānu vai traukiem, kas iegādāti pirms 5 gadiem. Un pat, ja šie čeki ir saglabāti, visbiežāk izlikšanas laikā tie tiek nozaudēti vai iznīcināti.

 Problēmas praksē sagādā arī tas, ka policija reizēm lūdz uzrādīt patvarīgi izliktām personām dokumentus, kas apliecina šī dzīvokļa lietošanas tiesības. Galvenais dokuments, kas apliecina personas tiesības lietot dzīvojamo telpu, ir dzīvojamo telpu īres līgums, kas arī parasti glabājas dzīvoklī. Tādēļ tas, ka persona uzreiz policijas darbiniekam nevar uzrādīt dzīvokļa lietošanas tiesības apliecinošu dokumentu, nevar būt par pamatu tam, lai policija atteiktos reaģēt. Turklāt saskaņā ar šā brīža regulējumu tas vispār nav kritērijs, lai konstatētu, ka ir notikusi patvarīga izlikšana, jo par patvarīgu izlikšanu uzskatāma arī tādu personu izlikšana bez tiesas sprieduma, kurām nav tiesiska pamata lietot dzīvojamo telpu.

Iepriekš minētais norāda uz to, ka problēmas lielākoties sagādā valstī jau izveidotā tiesību aizsardzības mehānisma piemērošana praksē. Iespējams, ka cēlonis tam ir policijas darbinieku nepietiekamās zināšanas par gadījumiem, kādos piemērojams Krimināllikuma 143. un 279. pants, kā arī zināšanu trūkums vai nepārliecinātība par patvarīgas izlikšanas fakta pierādīšanas līdzekļiem. Tādēļ kā viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt krimināltiesību un kriminālprocesa speciālistu sadarbība ar Valsts policiju, izstrādājot vadlīnijas vai metodiskus noradījumus par rīcības modeļiem noteiktās situācijās, lai policijas reakcija patvarīgas izlikšanas gadījumos būtu likumam atbilstoša un likuma piemērošanas prakse – vienveidīga. Tāpat apsverama būtu ideja par apmācības programmas organizēšanu valsts policijas darbiniekiem par nepieciešamo rīcību patvarīgas izlikšanas gadījumos.

Atgādinu, ka patvarīgas izlikšanas gadījumā likums paredz personai tiesības vērsties tiesā civilprocesuālā kārtībā par lietošanas tiesību atjaunošanu uz dzīvojamo telpu un iemitināšanu atpakaļ šajā dzīvojamā telpā. Tāpat tiesas ceļā iespējams prasīt arī zaudējumu atlīdzību, kas radušies patvarīgās izlikšanas dēļ un morālā kaitējuma atlīdzību (CL 1635.p.).

Būsim gudri, zināsim savas tiesības un cerēsim, ka valsts vara ieklausīsies iedzīvotājos un sakārtos jautājumus, kas skar tiesības uz mājokli.

Novērtē šo rakstu: