Pavļut, vai ceri, ka līdz vēlēšanām aizmirsīsim tavas siltās jūtas pret okupācijas pieminekli?
Pietiek lasītājs25.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašreizējais veselības ministrs Daniels Pavļuts jau atkal kandidē Saeimas vēlēšanās no „Attīstībai/Par” saraksta. Okupācijas piemineklis tiek nogāzts, bet Daniels Pavļuts, kā izskatās, pat netaisās atvainoties Latvijas tautai un saviem vēlētājiem savulaik paustajām siltajām jūtām pret okupāciju slavinošo monumentu.
“Runa nav vienkārši par kādu ideju, kas ir populāra lielā daļā sabiedrības – tāda var arī nekad nekļūt par “pamatstraumi”, ja nesaņem atbalstu no viedokļu līderiem un politiskās elites. Savukārt elite dažādu iemeslu dēļ var izturēties noraidoši, bet var arī vienkārši izvairīties no šīs tēmas – ignorēt, neļaujot tai kļūt par daļu no politiskās darbakārtības.
Okupācijas pieminekļa novākšana ir tieši šāds jautājums, kurā valdošo aprindu nostāju savulaik neviļus atklāja viens no apvienības “Attīstībai/Par” līderiem, pašreizējais veselības ministrs Daniels Pavļuts,” – tā šā gada maijā rakstīja žurnālists Māris Antonevičs.
Kādā no savas partijas organizētajiem piketiem Pavļuts domubiedriem sāka žēloties, ka Saeima nevēlas nodot izskatīšanai komisijā viņa atbalstīto t. s. dzīvesbiedru likumu, lai gan citreiz tur tiekot skatītas “pat absurdas iniciatīvas, tādas kā, piemēram, ierosinājums nojaukt pieminekli Rīgas atbrīvotājiem”.
Protams, lietojot vārdu “atbrīvotāji”, Pavļuts būtiski pāršāva pār strīpu – tāds drīzāk piestāvētu kādam Kremļa “kuratoram” vai Ždanokas partijas aktīvistam. Tomēr citādi liberālo ideju paudējs vienkārši atklāti demonstrēja elites tā brīža nostāju – piemineklis Pārdaugavā stāvēs mūžīgi, un visas runas par tā nojaukšanu vai pārveidošanu ir absurdas.”
Šis nav nekāds izdomājums. „Labrīt! Mandātu un ētikas komisija tad, kad ienāk iedzīvotāju iniciatīvas, kuras ir parakstījuši vairāk nekā 10 tūkstoši iedzīvotāju, parasti nodod Saeimai izskatīšanai. Nodod komisijām, nu, lai tur tiek galā. Gandrīz visos gadījumos. Pat absurdos gadījumos, piemēram, ka to, ka ir jānojauc piemineklis Rīgas atbrīvotājiem, ko skaidrs, ka mēs nedarīsim,” – šis ir precīzais Daniela Pavļuta izteikums 2020. gada oktobrī, kas noskatāms, piemēram, šeit: https://twitter.com/BlackHalt/status/1314258929833185287
Tagad noskaņas mainījušās, bet interesanti – Daniels Pavļuts pat netaisās ne atvainoties vēlētājiem par savām simpātijām pret okupācijas pieminekli, ne pat kaut ko mainīt savā publiskajā nostājā. Būtu muļķīgi to neatcerēties vēlēšanu dienā, - jo tieši tā uzvedas tanku bučotāji!
Seko mums 
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
