Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc divu nedēļu stomīšanās un izvairīšanās valsts prezidents Egils Levits šodien, reaģējot uz grāmatā "Viltvārdis" minētajiem faktiem, nācis klajā ar plašu interviju laikrakstā "Latvijas Avīze", kurai apliecina, ka viņa kancelejas vadītājs draudus grāmatas autoram patiešām izteicis viņa uzdevumā, kā arī ir sagatavojis jaunu versiju par saviem radurakstiem, - patiesībā viņa vecvecmāte esot adoptējusi viņa ārlaulībā dzimušo māti. Pietiek šodien bez plašākiem komentāriem publicē to intervijas daļu, kurā E. Levits izklāsta savas jaunās versijas par saviem radurakstiem un arī izglītības jautājumu, kā arī apgalvo, ka kopā ar tēvu esot klausījies ārvalstu raidstacijas dzīvoklī, kas atradies ar VDK "stūra māju" savienotajā mājā, bet neizsakās par virkni citu jaunajā grāmatā minēto faktu.

- Nupat ir parādījusies jums veltīta grāmata ar skaļu nosaukumu 'Viltvārdis". Tajā apšaubīti vairāki jūsu biogrāfijas fakti. Ņemot vērā, ka grāmata izraisījusi diezgan lielu sabiedrības interesi, gribētu, lai jūs komentētu tajā izskanējušos apgalvojumus. Sāksim ar vēsturiski tālākiem. Piemēram, tiek norādīts, ka pretēji iepriekš apgalvotajam jūsu vectēvs un vecmamma nav bijuši izsūtīti uz Sibīriju un vispār jūs par saviem vecvecākiem uzdodat cilvēkus, kas tādi nemaz neesot. Kā ir patiesībā?

- Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri ir personīgi piedzīvojuši trīs paaudzes pirms manis - māti, vecomāti un vecvecmāti.

Mana mamma Ingeborga Bārga ir dzimusi 1926. gadā, bet pēc laulībām ieguvusi uzvārdu Levite. Viņas māte ir Auguste Bārga, kurai bija 21 gads, kad piedzima mana mamma. Auguste uzauga Vācijā, no kurienes nesen bija atbraukusi uz Latviju. Šodien ārlaulībā dzimst apmēram puse bērnu, bet toreiz tas neskaitījās labi, ka neprecētai sievietei piedzimst bērns. Tādēļ Augustes vecāki - Karlīne un Jānis Bārgi - adoptēja manu mammu Ingeborgu. Adopcijas nolēmumu 1926. gada beigās pieņēma Jelgavas apgabaltiesa; tas ir ierakstīts arī manas mātes dzimšanas reģistrā.

Tādēļ vēlāk pēc dokumentiem mana māte oficiāli skaitās nevis savas īstās mātes Augustes Bārgs, pēc precībām Augustes Ermansones, bet gan savu vecvecāku - Karlīnes un Jāņa Bārgu meita. Citiem vārdiem - vecvecāki adoptēja savu mazmeitiņu. Kurioza nianse ir tā, ka pēc dokumentiem sanāk, ka mana māte piedzima, kad viņas mātei jau bijuši 55 gadi. Tāds neliels fizioloģisks retums, ko mani apmelotāji ir palaiduši garām.

Par šo adopcijas faktu es uzzināju samērā vēlu, bet savā ģimenē es vienmēr zināju, ka mana īstā vecmāmiņa ir Auguste Ermansone un vecvecmāte - Karlīne Bārgs.

Vēlāk Auguste apprecējās ar manu vectēvu Jāni Ermansonu. Abi tika izsūtīti kopā ar manu vecvecmāti Karlīnu. Vecvectēvs Jānis Bārgs tajā laikā vairs nebija dzīvs - viņš nomira 1928. gadā. Tas ir diezgan manipulatīvi šo faktu izlaist.

Vairākās intervijās esmu pieminējis Jāni Bārgu, vienmēr norādot, ka viņš ir mans vecvectēvs. Izlikties to neredzot, nozīmē apzināti manipulēt un apmelot

- Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minētām bērnības atmiņām, ka jūs kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsūtījuma Sibīrijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šāda vecuma cilvēki parasti neko neatceroties.

- Bieži ir tā, ka agrās bērnības atmiņas veidojas arī no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precīzi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca - vai tūdaļ pēc amnestijas vai vēlāk. Intervijās godīgi atbildēju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pētījums.

- Grāmatā daudz rakstīts arī par jūsu tēvu un īpaši apšaubīta medijos bieži izskanējusī informācija, ka viņš padomju laikos bijis disidents. Vai tam ir kāds apliecinājums?

- Tēvs visu laiku vēlējās tikt projām no PSRS, jo uzskatīja, ka mēs dzīvojam kā cietumā. Ja viņš būtu padomju režīma piekritējs un pārstāvis, tad viņam būtu pavisam citi uzskati. Tiesa, viņš par sevi neko nestāstīja. Es pieņemu, tas bija tādēļ, ka tēva dzimta tika iznīcināta holokausta laikā. Tas ir normāli, ka cilvēks kļūst ļoti noslēgts pēc tik smagiem pārdzīvojumiem. Kad es tēvam par šo traģisko laika posmu pavaicāju, viņš atbildēja: 'Tā ir zudusi pasaule." Tāpēc par tēva dzimtas vēsturi man ir maz informācijas.

- Grāmatā ir aprakstīta epizode, ka tēva māsīca aicinājusi tēvu uz Izraēlu. Vai to māsīcu esat atradis?

- Es nekad neesmu viņu meklējis. Iespējams, ka tāda bija, bet man tas nav zināms.

- Rietumu raidstaciju klausīšanās kopā ar tēvu - cik ticamas ir šīs atmiņas? Pēc grāmatas autora domām, tas esot mazticams, jo jūs dzīvojāt komunālajā dzīvokli, kur visi visus dzird un var paziņot čekai

Tas bija vakara rituāls, var jau neklausīties pārmērīgi skaļi. Abi ar tēvu katru vai gandrīz katru vakaru pēc vakariņām klausījāmies BBC, "Deutsche Wel- leH, "Amerikas balsi”... Šīs raidstacijas nepārtraukti tika traucētas, tāpēc bija jā- uzregulē tie radioviļņi, kurus čekisti tik ļoti "nezāģēja". Pēc tam ar tēvu diskutējām par dzirdēto. Mēs bijām ļoti labi informēti par to, kas notiek ārpus PSRS. Bet vienlaikus es biju stingri piekodināts, ka to nekādā ziņā nedrīkstu stāstīt skolā vai citur.

- Grāmatas nobeigumā izteiktas šaubas arī par jūsu pilsonību... 1972. gadā jūs emigrējāt uz Vāciju, bet tikai 1985. gadā ieguvāt Vācijas pilsonību. Kas notika starplaikā - vai jūs dzīvojāt bez pilsonības?

- Starpposmā man bija Vācijas nepilsoņa (aliens) pase. 1985. gadā es kļuvu par Vācijas pilsoni. Vienlaikus man bija Latvijas vēstniecības Londonā izsniegtā Latvijas pase, taču tā no Vācijas viedokļa skaitījās neefektīva, jo Latvija pastāvēja tikai de iure, bet ne de facto.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gadā es reģistrējos kā pilsonis.

Taču toreiz spēkā esošais Vācijas pavalstniecības likums neparedzēja dubultpilsonību.

Ja cilvēks tika brīvprātīgi uzņemts vienas svešas valsts (šai gadījumā - Latvijas) pilsonībā, tad tas nozīmēja atteikšanos no Vācijas pilsonības un saskaņā ar likumu Vācijas pilsonība tika automātiski zaudēta. Kopš tā laika esmu tikai Latvijas pilsonis. Citādi tas nemaz nevarēja būt, jo es kļuvu par Latvijas vēstnieku Vācijā. Pašsaprotami, ka pašas Vācijas pilsonis nevarēja kļūt par ārvalsts vēstnieku Vācijā.

- Par jūsu izglītību. Tā kā arī par to ir sētas šaubas... Vai varat visu izstāstīt un parādīt dokumentus, kas to apliecina?

Dzirdētas baumas, ka man vispār neesot juridiskās izglītības, jo man neesot pat bakalaura grāda, neraugoties uz to, ka esmu strādājis par Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi (smaida un rāda veselu mapi ar Hamburgas universitātes studiju laika dokumentiem). Šeit nepieciešams neliels ieskats Vācijas juridiskajā izglītībā.

Tā sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir universitātē iegūtās teorētiskās zināšanas. Universitāti pabeidz ar pirmo juridisko valsts eksāmenu, kuru kārto nevis augstskolā, bet gan īpašā valsts iestādē - eksāmenu pārvaldē. Savu pirmo juridisko valsts eksāmenu nokārtoju 1983. gadā Juridisko eksāmenu pārvaldē pie Hanzas Augstākās zemes tiesas, kas bija atbildīga par Hamburgas universitātes beidzējiem.

Taču ar universitātes absolvēšanu vien augstākā juridiskā izglītība nebeidzas, kā tas ir citās valstīs, arī Latvijā. Lai ieņemtu augstākos juridiskos amatus - kļūtu par .tiesnesi vai advokātu —, ir vel divarpus gadi jānokalpo augstākas tiesas dienestā par juristu (referendāru). Tikai pēc tam jaunais jurists iegūst tiesības likt Lielo juridisko valsts eksāmenu. Es šo laiku nokalpoju Šlēsvigas-Holšteinas Augstākās zemes tiesas dienestā, kas mani sūtīja uz dažādām dienesta vietām. Vispirms strādāju Ķīles prokuratūrā, kur man bija daudz militāru lietu, tad Ķīlēs Zemes tiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīju Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāju advokātu birojā Bonnā, Vācu industrijas asociācijā Ķelnē, Vācijas Bundestāga Zinātniskajā dienestā (cita starpā, izstrādāju tur ekspertīzi Bundestāgam par Hitlera-Staļina pakta novērtējumu no starptautisko tiesību viedokļa).

Savu Lielo juridisko valsts eksāmenu nokārtoju 1989. gadā Brēmenes, Hamburgas un Šlēsvigas-Holšteinas Kopējā juridisko eksāmenu pārvaldē. Līdz ar to kļuvu par asesoru, iegūstot tiesības strādāt ne tikai par parastu juristu, kas ir iespējams jau tūlīt pēc universitātes beigšanas un pirmā juridiskā valsts eksāmena nokārtošanas, bet jau par tiesnesi un advokātu, kas, protams, prasa daudz augstāku kvalifikāciju.

Pēc tam tajā pašā 1989. gadā ar Celles Augstākās zemes tiesas prezidenta rīkojumu pēc visu dokumentu pārbaudes tiku uzņemts advokatūrā. Mana patstāvīgā advokāta prakses vieta bija Getingena Tur pārņēmu lietas no publisko tiesību jomas. Bet pamatā strādāju zinātnisku darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā.

Jāatzīmē, ka vācieši ļoti augstu vērtē savu klasisko divpakāpju juridisko izglītību un tādēļ šajā jomā nav ieviesuši Boloņas sistēmu, kur juridiskā izglītība beidzas jau ar maģistra grāda iegūšanu universitātē, nesasniedzot tiesneša un advokāta darbam nepieciešamo kvalifikāciju.

Paralēli tiesību zinātnei Hamburgas universitātē studēju ari politikas zinātni un, universitāti beidzot, 1986. gadā nokārtoju gala eksāmenu un ieguvu diplomēta politologa akadēmisko grādu, kas ir līdzvērtīgs maģistra grādam. Starp citu, mana diplomdarba tēma bija "Politiskais konflikts starp padomju virskundzības pretenzijām un nacionālās patstāvības centieniem Latvijā", kur analizēju mūsu atmodas toreiz vēl tikai pirmās vēsmas.

- Lato Lapsa grāmatā ievietojis fotokopiju ar vēstuli no Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa, kur galā ir šāds citāts: '"Vēlos uzsvērt, ka prettiesiska privāta rakstura informācijas iegūšana un publicēšana jeb nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem ir kriminālsodāma darbība, par ko var tikt piemērots Krimināllikumā paredzētais sods." Godīgi sakot, tas lika satrūkties - vai interese par valsts amatpersonu dzīvi tiešām ir "privāta rakstura informācija" un par to var nonākt cietumā?

- Jā, par nelikumīgu piekļuvi personas privātajiem datiem un to izmantošanu tiešām draud kriminālatbildība.

- Jūs līdz šim maz komentējat grāmatu, lai gan jautājumi bija gan preses konferencē, gan raidījumā. Tomēr viens no komentāriem ir šāds: "Esmu pateicīgs visiem kritiķiem, apmelotājiem un visiem tiem, kas vēlas mani novirzīt no tiem mērķiem, ko es esmu uzstādījis kā prezidents un persona. Tas man ir papildu stimuls uzskatīt, ka mans ceļš un virzība ir pareiza.” Un tomēr, kāpēc grāmatas autoram nesniedzāt visas tās atbildes, ko šodienas intervijā?

- Tā ir principiāla nostādne, kas izriet no izpratnes par vārda brīvību demokrātiskā sabiedrībā. Ir manipulācijas, dezinformācija un ir normāls žumālistisks darbs.

Es atbildu uz žurnālistu jautājumiem. Bet uz tādu cilvēku jautājumiem, kuri pastāvīgi nodarbojas ar melno PR, ar dezinformāciju, kā arī uz tāda cilvēka jautājumiem, par kuru ir tiesas spriedums, ka viņš vēlas iegūt informāciju negodprātīgos nolūkos, nevienam nav pienākums atbildēt. Tas pieder pie demokrātiskas sabiedrības higiēnas, pie medijpratības, kas ir ļoti aktuāla mūsu sabiedrībā: spēt atšķirt žurnālistiku, kuras mērķis vienmēr ir (vai tai ir jābūt) noskaidrot patiesību, no tās informācijas plūsmas, kuras mērķis ir apmuļķot cilvēkus.

Novērtē šo rakstu:

60
34

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par ārpolitikas skabargām citu acīs

FotoKamdēļ es neesmu pārāk labās domās par Putina Krieviju un pašu Putinu? Iemesli, protams, ir vairāki bet, viens no tiem – divkosība un meli. Pašsaprotams, ka katrai valstij ir savas intereses, bet…
Lasīt visu...

21

Jau tiek gatavota lielā „fendere”

FotoEs palasīju Lembergam konfiscējamās mantas sarakstu. Abstrahējoties no fakta, ka viņu soda par kriminālu nodarījumu, kuru viņš pats savas ietiepības dēļ ir veicis, lai paliktu pie varas Ventspilī, es secinu, ka ne jau Opel Tigra un dzeltenā metāla aproču pogas ir fokuss tam, kas ir noticis. Mērķis ir kapitāldaļas un ietekme uzņēmumos.
Lasīt visu...

18

Elīnas Didrihsones tests

FotoJau kādu laiku gribēju parunāt par Rietumos augošo "dzēšanas kultūru" jeb "cancel culture". Apcerēju, kuru piemēru aplūkot. Varbūt Džīnu Karano? Leģendārā MMA cīkstone un "Zvaigžņu karu" seriāla aktrise ir padzīta no lomas. Par ko? Runājot par politisko klimatu Amerikā, viņa rakstīja: "Ebrejus ielās piekāva nevis nacistu karavīri, bet viņu kaimiņi... pat bērni. Nacistu kareivji varēja tik viegli savākt tūkstošiem ebreju tādēļ, ka valdība vispirms lika kaimiņiem viņus ienīst vienkārši par to, ka ebreji. Ar ko atšķiras tas, ja es kādu ienīstu par viņu politiskajiem uzskatiem?" Viņa nepateica neko aplamu. To pašu man stāstīja holokaustā izdzīvojušais ebreju jurists Aleksandrs Bergmanis.
Lasīt visu...

12

Basketbola savienību vada prezidents, kurš, vēl esot valsts prezidents, uzmanību pievērsa ar pārpratumiem, nevis runu saturu

FotoSestdien nezaudēja tikai viena komanda, zaudēja viena basketbola paaudze un viss Latvijas basketbols kopumā. Zaudēja VEF un Ventspils, TTT un Varenie Runči, 3x3 izlase un Juglas skolas meitenes, zaudēja Latvija. 14 gadus esot kopā ar VEF Rīga, zinu, ka šis kā "tauriņa efekts" ietekmēs mūs visus.
Lasīt visu...

18

Fermas rullē

FotoUzreiz godīgi atzīšos – rakstīt mani pamudināja 9. februāra rītā laikrakstā „Diena” izlasītais R. Meļņika raksts-intervija “Gaisa stūmēju šai valdībai netrūkst. Saruna ar Mārci Bendiku”. Oponēšu sarunas partneriem, kuri analizē t.s. “stūmējus”. Manuprāt, nevajag analizēt nekādus “stūmējus” vai “piristus”, vienkārši ir jāļauj valdīkliem runāt pašiem, jāieklausās tajā ko valdīkli saka, un mums pašiem analizējot, jāizdara secinājumi.
Lasīt visu...

21

Mārcis Jencītis uzsāk krusta karu pret kritisko domāšanu un „totalitāro” Latviju

FotoKādu laiku atpakaļ jau tika runāts par izbijušo heroīna atkarīgo un cietumnieku, draudzes „Kristus pasaulei” līderi un garīgo vadītāju Mārci Jencīti. TV pagājušā gada septembrī apkopoja iespaidīgu materiālu klāstu par reliģiskās organizācijas darbības stilu un veiktajiem pārkāpumiem – tai skaitā dezinformācijas izplatīšanu draudzes iekšienē, ne tikai piesaucot dažādus dziedināšanas brīnumus, bet arī izplatot dažāda satura informāciju par COVID-19 – to noliedzot vai brīžos, kad draudzes dalībnieki jābaida ar Elli uzsverot COVID-19 bīstamību, tādējādi pieprasot maksāt 10-tiesu vai bezierunu pakļaušanos.
Lasīt visu...

21

Runa Davosas e-forumā par tradicionālās pasaules kārtību

FotoVispirms, dāmas un kungi, es gribētu jūs visus pasveicināt šeit Starptautiskajā Ekonomikas Forumā. Un sākt es gribētu ar to, ka šajā gadā, neskatoties uz pandēmiju, neskatoties uz visiem ierobežojumiem, forums tomēr turpina savu darbu, kas priecē. Lai gan online formātā, bet tomēr strādā. Un tas piedāvā saviem dalībniekiem atvērtā un brīvā diskusijā apmainīties ar saviem vērtējumiem un prognozēm, kas daļēji kompensē to klātienes sarunu deficītu starp valstu, biznesa un sabiedrības līderiem, kurš ir uzkrājies šajos pagājušajos mēnešos.
Lasīt visu...

12

Azerbaidžāna – Baltijas valstu "aizmirstā" māsa

FotoLatvijas starptautisko "de iure" atzīšanu – tās simtgade nosvinējās klaji formāli – mums tomēr vajadzētu vērtēt ar lielāku pietāti. Diemžēl aizmirstam, ka citu nāciju cerības toreiz "palika aiz borta". 
Lasīt visu...

18

Kāda ir atšķirība starp viltus rakstiem Baltkrievijā un viltus rakstiem Latvijā?

FotoDažas dienas pēc Baltkrievijas tiesas procesa beigām Jekaterinas Andrejevas un Darijas Čultsovas lietā lielākā daļa Latvijas mediju publicēja rakstus par šo tēmu. Pilnīgi katrs no šiem rakstiem sniedz ziņas labvēlīgā notiesātām sievietēm gaismā, vienlaikus pilnīgi nejauši aizmirstot precizēt daudzas ļoti svarīgas šīs krimināllietas detaļas.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Visas nācijas pastāvēšanas vārdā ģimene nedrīkst kļūt par brīvas interpretācijas objektu

Sarežģītā situācija, kādu ikvienā politikas un sadzīves jomā diktē Covid-19 izraisītā pandēmija, liek koncentrēties uz īslaicīgiem...

Foto

Mafija

Atskrien raiba žagatiņa, / Div' pelēki vanadziņi. / Vai, māmiņ, nepazini / Viltiniekus staigājam: / Viltus pieši kājiņā, / Viltus zaļi zobentiņi....

Foto

Kaut kādi "kara veterāni", ko bez rindas špricēšot, un vienkārši "vajadzīgi cilvēki", kas dabūšot vakcīnu pirmie...

It kā jau 30 gadus esam projām PSRS, tomēr tā...

Foto

Ja Krievijā var, kāpēc nevaram arī mēs?

Iekšlietu ministrija ir sagatavojusi grozījumus Krimināllikumā, kuru mērķis ir aizsargāt valsts varas pārstāvju godu un cieņu. Likumprojekts paredz papildināt...

Foto

Godātais Levita kungs, palīdziet

Levita kungs! Vēršos pie Jums pēc izpratnes un palīdzības. Mana nozare, kurā es darbojos jau 14 gadus, ir skaistumkopšana. Man pieder Latvijā...

Foto

Ceru, ka tā nav, bet dīvainas domas nāk prātā

Kā apzinīgs pilsonis, kas visu mūžu saskāries ar dažādām vakcīnām un potēm, kuras neko sliktu nav nodarījušas,...

Foto

Katram valdības lēmumam jābūt caurskatāmam un labi izskaidrotam, tāpēc lēmumus par „VIP vakcīnām” mēs noslepenojām

Lēmumi, kurus pieņemam valdībā, ir abpusgriezīgi. Vienkāršas un iepriekš skaidri pareizas rīcības...

Foto

Vai tā ir oficiālā viedokļa apkalpošana pandēmijā?

Žurnāla “Patiesā dzīve” 2021. gada 2. numurā publicēts raksts "Pandēmiskās dusmas", autore – Inguna Mukāne. Daļa raksta ir autores...

Foto

Ušakovs un Ameriks par Navaļnija spriedumu

Nesen Nils Ušakovs un Andris Ameriks savās Facebook lapās publicēja savus viedokļus par spriedumu, kuru Zamoskvoreckas tiesa nolasīja Aleksejam Navaļnijam....

Foto

Alkatība ir bīstama

Apbrīnojami, cik straujos tempos cilvēki pazaudē gan intuīciju, gan piesardzību, ja ilgstoši dzīvojuši itin piesmakušajā Rietumu aurā, kur zinātne ir Dievs, visatļautība vienlīdzināta...

Foto

Ministru kabineta spēju spogulis Covid-19 krīzes pārvarēšanā

Lasītāju vērtējumam: tikai un vienīgi vienas dienas virsraksti medijos Latvijā, kas atspoguļo Ministru kabineta darba rezultātus koronavīrusa pandēmijas un...

Foto

Jūs neko nesaprotat – patiesībā šis ir veiksmes stāsts

Pagājušā gada martā Pasaules veselības organizācija (PVO) paziņoja, ka koronavīrusa uzliesmojums ir kļuvis par globālu pandēmiju. Šodien,...

Foto

Protams, ka ar 350 miljoniem no Latvijas valsts vien mums nepietiks un vajadzēs vēl

Nav šaubu, ka 2020. gads bija izaicinājumiem pilns. Tas bija gads, kad globālajā...

Foto

Sāk šķist, ka patiesībā Andis Kudors ir patoloģisks melis

2021. gada 5. februārī Andis Kudors nāca klajā ar paziņojumu, ka pārtrauc politisko darbību, pamet Jauno konservatīvo partiju...

Foto

Izvārītā varde vai varoņstāsts?

Šķiet, būs grūti atrast cilvēku, kurš nekad nav dzirdējis hrestomātisko piemēru par vardes vārīšanu. Ja nu kāds, tomēr, nav – īsi izstāstīšu...

Foto

Kariņa kungs, nav labi

Kariņa k-gs, man ir tik viens jautājums, - vai Jūs kaut reiz esat izdzīvojis un uzturējis ģimeni par 120 eiro, par 300...

Foto

Kam policijai pietiek resursu un kam ne?

Šajā nedēļā tepat Rīgā tika brutāli aplaupīta kārtējā privātmāja. Mājai bija kameras un signalizācija. Tika aizdzītas automašīnas un iznesta...

Foto

Likums un mīlestība

Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā, jo...