Pēc divu nedēļu izlocīšanās Levits nāk klajā ar jaunu versiju - viņa vecvecmāte esot adoptējusi viņa māti

- Nupat ir parādījusies jums veltīta grāmata ar skaļu nosaukumu 'Viltvārdis". Tajā apšaubīti vairāki jūsu biogrāfijas fakti. Ņemot vērā, ka grāmata izraisījusi diezgan lielu sabiedrības interesi, gribētu, lai jūs komentētu tajā izskanējušos apgalvojumus. Sāksim ar vēsturiski tālākiem. Piemēram, tiek norādīts, ka pretēji iepriekš apgalvotajam jūsu vectēvs un vecmamma nav bijuši izsūtīti uz Sibīriju un vispār jūs par saviem vecvecākiem uzdodat cilvēkus, kas tādi nemaz neesot. Kā ir patiesībā?

- Piederu pie tiem cilvēkiem, kuri ir personīgi piedzīvojuši trīs paaudzes pirms manis - māti, vecomāti un vecvecmāti.

Mana mamma Ingeborga Bārga ir dzimusi 1926. gadā, bet pēc laulībām ieguvusi uzvārdu Levite. Viņas māte ir Auguste Bārga, kurai bija 21 gads, kad piedzima mana mamma. Auguste uzauga Vācijā, no kurienes nesen bija atbraukusi uz Latviju. Šodien ārlaulībā dzimst apmēram puse bērnu, bet toreiz tas neskaitījās labi, ka neprecētai sievietei piedzimst bērns. Tādēļ Augustes vecāki - Karlīne un Jānis Bārgi - adoptēja manu mammu Ingeborgu. Adopcijas nolēmumu 1926. gada beigās pieņēma Jelgavas apgabaltiesa; tas ir ierakstīts arī manas mātes dzimšanas reģistrā.

Tādēļ vēlāk pēc dokumentiem mana māte oficiāli skaitās nevis savas īstās mātes Augustes Bārgs, pēc precībām Augustes Ermansones, bet gan savu vecvecāku - Karlīnes un Jāņa Bārgu meita. Citiem vārdiem - vecvecāki adoptēja savu mazmeitiņu. Kurioza nianse ir tā, ka pēc dokumentiem sanāk, ka mana māte piedzima, kad viņas mātei jau bijuši 55 gadi. Tāds neliels fizioloģisks retums, ko mani apmelotāji ir palaiduši garām.

Par šo adopcijas faktu es uzzināju samērā vēlu, bet savā ģimenē es vienmēr zināju, ka mana īstā vecmāmiņa ir Auguste Ermansone un vecvecmāte - Karlīne Bārgs.

Vēlāk Auguste apprecējās ar manu vectēvu Jāni Ermansonu. Abi tika izsūtīti kopā ar manu vecvecmāti Karlīnu. Vecvectēvs Jānis Bārgs tajā laikā vairs nebija dzīvs - viņš nomira 1928. gadā. Tas ir diezgan manipulatīvi šo faktu izlaist.

Vairākās intervijās esmu pieminējis Jāni Bārgu, vienmēr norādot, ka viņš ir mans vecvectēvs. Izlikties to neredzot, nozīmē apzināti manipulēt un apmelot

- Grāmatas autors Lato Lapsa apšauba vienu no intervijās minētām bērnības atmiņām, ka jūs kopā ar mammu dodaties uz Centrālo dzelzceļa staciju, kur pienāk vilciens un no tā izkāpj vecvecāki, kas atbraukuši no izsūtījuma Sibīrijā. Tas esot mazticams, jo jums tajā laikā bijis tikai nedaudz vairāk par vienu gadu un no šāda vecuma cilvēki parasti neko neatceroties.

- Bieži ir tā, ka agrās bērnības atmiņas veidojas arī no nostāstiem. Atmiņas man par šo notikumu ir, bet es nevaru precīzi pateikt, kad mani vecvecāki atbrauca - vai tūdaļ pēc amnestijas vai vēlāk. Intervijās godīgi atbildēju, kā es šo epizodi izjutu un atceros kā mazs puika. Tas nav zinātnisks pētījums.

- Grāmatā daudz rakstīts arī par jūsu tēvu un īpaši apšaubīta medijos bieži izskanējusī informācija, ka viņš padomju laikos bijis disidents. Vai tam ir kāds apliecinājums?

- Tēvs visu laiku vēlējās tikt projām no PSRS, jo uzskatīja, ka mēs dzīvojam kā cietumā. Ja viņš būtu padomju režīma piekritējs un pārstāvis, tad viņam būtu pavisam citi uzskati. Tiesa, viņš par sevi neko nestāstīja. Es pieņemu, tas bija tādēļ, ka tēva dzimta tika iznīcināta holokausta laikā. Tas ir normāli, ka cilvēks kļūst ļoti noslēgts pēc tik smagiem pārdzīvojumiem. Kad es tēvam par šo traģisko laika posmu pavaicāju, viņš atbildēja: 'Tā ir zudusi pasaule." Tāpēc par tēva dzimtas vēsturi man ir maz informācijas.

- Grāmatā ir aprakstīta epizode, ka tēva māsīca aicinājusi tēvu uz Izraēlu. Vai to māsīcu esat atradis?

- Es nekad neesmu viņu meklējis. Iespējams, ka tāda bija, bet man tas nav zināms.

- Rietumu raidstaciju klausīšanās kopā ar tēvu - cik ticamas ir šīs atmiņas? Pēc grāmatas autora domām, tas esot mazticams, jo jūs dzīvojāt komunālajā dzīvokli, kur visi visus dzird un var paziņot čekai

Tas bija vakara rituāls, var jau neklausīties pārmērīgi skaļi. Abi ar tēvu katru vai gandrīz katru vakaru pēc vakariņām klausījāmies BBC, "Deutsche Wel- leH, "Amerikas balsi”... Šīs raidstacijas nepārtraukti tika traucētas, tāpēc bija jā- uzregulē tie radioviļņi, kurus čekisti tik ļoti "nezāģēja". Pēc tam ar tēvu diskutējām par dzirdēto. Mēs bijām ļoti labi informēti par to, kas notiek ārpus PSRS. Bet vienlaikus es biju stingri piekodināts, ka to nekādā ziņā nedrīkstu stāstīt skolā vai citur.

- Grāmatas nobeigumā izteiktas šaubas arī par jūsu pilsonību... 1972. gadā jūs emigrējāt uz Vāciju, bet tikai 1985. gadā ieguvāt Vācijas pilsonību. Kas notika starplaikā - vai jūs dzīvojāt bez pilsonības?

- Starpposmā man bija Vācijas nepilsoņa (aliens) pase. 1985. gadā es kļuvu par Vācijas pilsoni. Vienlaikus man bija Latvijas vēstniecības Londonā izsniegtā Latvijas pase, taču tā no Vācijas viedokļa skaitījās neefektīva, jo Latvija pastāvēja tikai de iure, bet ne de facto.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 1992. gadā es reģistrējos kā pilsonis.

Taču toreiz spēkā esošais Vācijas pavalstniecības likums neparedzēja dubultpilsonību.

Ja cilvēks tika brīvprātīgi uzņemts vienas svešas valsts (šai gadījumā - Latvijas) pilsonībā, tad tas nozīmēja atteikšanos no Vācijas pilsonības un saskaņā ar likumu Vācijas pilsonība tika automātiski zaudēta. Kopš tā laika esmu tikai Latvijas pilsonis. Citādi tas nemaz nevarēja būt, jo es kļuvu par Latvijas vēstnieku Vācijā. Pašsaprotami, ka pašas Vācijas pilsonis nevarēja kļūt par ārvalsts vēstnieku Vācijā.

- Par jūsu izglītību. Tā kā arī par to ir sētas šaubas... Vai varat visu izstāstīt un parādīt dokumentus, kas to apliecina?

Dzirdētas baumas, ka man vispār neesot juridiskās izglītības, jo man neesot pat bakalaura grāda, neraugoties uz to, ka esmu strādājis par Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi (smaida un rāda veselu mapi ar Hamburgas universitātes studiju laika dokumentiem). Šeit nepieciešams neliels ieskats Vācijas juridiskajā izglītībā.

Tā sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir universitātē iegūtās teorētiskās zināšanas. Universitāti pabeidz ar pirmo juridisko valsts eksāmenu, kuru kārto nevis augstskolā, bet gan īpašā valsts iestādē - eksāmenu pārvaldē. Savu pirmo juridisko valsts eksāmenu nokārtoju 1983. gadā Juridisko eksāmenu pārvaldē pie Hanzas Augstākās zemes tiesas, kas bija atbildīga par Hamburgas universitātes beidzējiem.

Taču ar universitātes absolvēšanu vien augstākā juridiskā izglītība nebeidzas, kā tas ir citās valstīs, arī Latvijā. Lai ieņemtu augstākos juridiskos amatus - kļūtu par .tiesnesi vai advokātu —, ir vel divarpus gadi jānokalpo augstākas tiesas dienestā par juristu (referendāru). Tikai pēc tam jaunais jurists iegūst tiesības likt Lielo juridisko valsts eksāmenu. Es šo laiku nokalpoju Šlēsvigas-Holšteinas Augstākās zemes tiesas dienestā, kas mani sūtīja uz dažādām dienesta vietām. Vispirms strādāju Ķīles prokuratūrā, kur man bija daudz militāru lietu, tad Ķīlēs Zemes tiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīju Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāju advokātu birojā Bonnā, Vācu industrijas asociācijā Ķelnē, Vācijas Bundestāga Zinātniskajā dienestā (cita starpā, izstrādāju tur ekspertīzi Bundestāgam par Hitlera-Staļina pakta novērtējumu no starptautisko tiesību viedokļa).

Savu Lielo juridisko valsts eksāmenu nokārtoju 1989. gadā Brēmenes, Hamburgas un Šlēsvigas-Holšteinas Kopējā juridisko eksāmenu pārvaldē. Līdz ar to kļuvu par asesoru, iegūstot tiesības strādāt ne tikai par parastu juristu, kas ir iespējams jau tūlīt pēc universitātes beigšanas un pirmā juridiskā valsts eksāmena nokārtošanas, bet jau par tiesnesi un advokātu, kas, protams, prasa daudz augstāku kvalifikāciju.

Pēc tam tajā pašā 1989. gadā ar Celles Augstākās zemes tiesas prezidenta rīkojumu pēc visu dokumentu pārbaudes tiku uzņemts advokatūrā. Mana patstāvīgā advokāta prakses vieta bija Getingena Tur pārņēmu lietas no publisko tiesību jomas. Bet pamatā strādāju zinātnisku darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā.

Jāatzīmē, ka vācieši ļoti augstu vērtē savu klasisko divpakāpju juridisko izglītību un tādēļ šajā jomā nav ieviesuši Boloņas sistēmu, kur juridiskā izglītība beidzas jau ar maģistra grāda iegūšanu universitātē, nesasniedzot tiesneša un advokāta darbam nepieciešamo kvalifikāciju.

Paralēli tiesību zinātnei Hamburgas universitātē studēju ari politikas zinātni un, universitāti beidzot, 1986. gadā nokārtoju gala eksāmenu un ieguvu diplomēta politologa akadēmisko grādu, kas ir līdzvērtīgs maģistra grādam. Starp citu, mana diplomdarba tēma bija "Politiskais konflikts starp padomju virskundzības pretenzijām un nacionālās patstāvības centieniem Latvijā", kur analizēju mūsu atmodas toreiz vēl tikai pirmās vēsmas.

- Lato Lapsa grāmatā ievietojis fotokopiju ar vēstuli no Valsts prezidenta kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa, kur galā ir šāds citāts: '"Vēlos uzsvērt, ka prettiesiska privāta rakstura informācijas iegūšana un publicēšana jeb nelikumīgas darbības ar fiziskās personas datiem ir kriminālsodāma darbība, par ko var tikt piemērots Krimināllikumā paredzētais sods." Godīgi sakot, tas lika satrūkties - vai interese par valsts amatpersonu dzīvi tiešām ir "privāta rakstura informācija" un par to var nonākt cietumā?

- Jā, par nelikumīgu piekļuvi personas privātajiem datiem un to izmantošanu tiešām draud kriminālatbildība.

- Jūs līdz šim maz komentējat grāmatu, lai gan jautājumi bija gan preses konferencē, gan raidījumā. Tomēr viens no komentāriem ir šāds: "Esmu pateicīgs visiem kritiķiem, apmelotājiem un visiem tiem, kas vēlas mani novirzīt no tiem mērķiem, ko es esmu uzstādījis kā prezidents un persona. Tas man ir papildu stimuls uzskatīt, ka mans ceļš un virzība ir pareiza.” Un tomēr, kāpēc grāmatas autoram nesniedzāt visas tās atbildes, ko šodienas intervijā?

- Tā ir principiāla nostādne, kas izriet no izpratnes par vārda brīvību demokrātiskā sabiedrībā. Ir manipulācijas, dezinformācija un ir normāls žumālistisks darbs.

Es atbildu uz žurnālistu jautājumiem. Bet uz tādu cilvēku jautājumiem, kuri pastāvīgi nodarbojas ar melno PR, ar dezinformāciju, kā arī uz tāda cilvēka jautājumiem, par kuru ir tiesas spriedums, ka viņš vēlas iegūt informāciju negodprātīgos nolūkos, nevienam nav pienākums atbildēt. Tas pieder pie demokrātiskas sabiedrības higiēnas, pie medijpratības, kas ir ļoti aktuāla mūsu sabiedrībā: spēt atšķirt žurnālistiku, kuras mērķis vienmēr ir (vai tai ir jābūt) noskaidrot patiesību, no tās informācijas plūsmas, kuras mērķis ir apmuļķot cilvēkus.

Novērtē šo rakstu: