Pēc iesūdzēšanas Tieslietu ministrija beidzot sniedz prasītās ziņas, atvainojas par savu rīcību
PIETIEK11.09.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tikai iesūdzēšana administratīvajā tiesā un administratīvās lietas ierosināšana ir izrādījusies pietiekams arguments Dzintara Rasnača vadītajai Tieslietu ministrijai, lai tā sniegtu oficiāli pieprasīto informāciju par to, vai Rasnača „līgavaiņa skapja” gadījums ir bijis vienīgais, kad fiksēta ministrijas autotransporta izmantošana ministra personiskajām vajadzībām, un vai ministrijā šāda izmantošana vispār kaut kā tiek reglamentēta.
Pietiek jau informējis, ka, saņemot Pietiek pārstāvja pieteikumu, administratīvā rajona tiesa ierosinājusi lietu saistībā ar Rasnača vadītās Tieslietu ministrijas rīcību, slēpjot informāciju par iespējamiem citiem gadījumiem līdztekus „līgavaiņa skapja” pārvešanai, kad ministrijas autotransports izmantots Rasnača personiskajām vajadzībām.
Vai Tieslietu ministrijas autotransports ministra personiskajām vajadzībām ir izmantots arī citos gadījumos laika posmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam un, ja jā, sniedziet ziņas par katru šādu gadījumu, - pat pēc mēnesi ilgām pārdomām, atbildes gatavojot, Tieslietu ministrija izvairījās no atbildes sniegšanas uz šo jautājumu, tā balstot versiju par to, ka bēdīgi slavenā „līgavaiņa skapja” pārvešana nav bijusi vienīgais gadījums, kad Rasnačs pārvadājis savu iedzīvi uz nodokļu maksātāju rēķina.
Tāpat Tieslietu ministrija, sniedzot oficiālās atbildes Pietiek pārstāvim, izvairījās paskaidrot, vai ministrijā ir izstrādāts kāds iekšējais dokuments par ministrijas bilancē esošo automašīnu izmantošanu privātām vajadzībām un, ja jā, kāds tieši ir šis dokuments.
Taču tad administratīvā rajona tiesa pieņēma Pietiek pārstāvja pieteikumu un sākusi administratīvo lietu saistībā ar šo pieprasīto informāciju, no kuras sniegšanas Rasnača vadītā Tieslietu ministrija bija izvairījusies. Šīs lietas ietvaros Tieslietu ministrijai ir noteikts atbildētāja statuss, un nu tai mēneša laikā jāsniedz administratīvajai tiesai rakstiski paskaidrojumi.
Negaidot lietas izskatīšanu tiesā, Tieslietu ministrija nu ir sniegusi prasīto informāciju, kā arī atvainojusies par tās iepriekšējo nesniegšanu, - publicējam šo atbildi pilnībā:
„Par informācijas papildināšanu
Ar Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu nama 2016, gada 11. augusta lēmumu ir pieņemts Jūsu pieteikums un ierosināta administratīvā lieta par Tieslietu ministrijas faktisko rīcību, nesniedzot Jums atbildi uz jautājumiem, vai Tieslietu ministrijā ir izstrādāts kāds iekšējais dokuments par ministrijas bilancē esošo automašīnu izmantošanu privātām vajadzībām un vai Tieslietu ministrijas autotransports ministra personiskajām vajadzībām ir izmantots arī citos gadījumos laika posmā no 2016, gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam.
Ievērojot minēto, nolūkā novērst Jūsu tiesību iespējamo aizskārumu, Tieslietu ministrija vēlas papildināt Jums iepriekš sniegto informāciju.
Atbildot uz jautājumu, vai Tieslietu ministrijā ir izstrādāts kāds iekšējais dokuments par ministrijas bilancē esošo automašīnu izmantošanu privātām vajadzībām, sniedzam šādu atbildi:
Saskaņā ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likuma 5.2 panta otro daļu publiskas personas īpašumā, valdījumā vai lietošanā esošais autotransports izmantojams tikai dienesta, darba, amata pienākumu pildīšanai. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijā nav iekšēja dokumenta par ministrijas bilancē esošo autotransporta izmantošanu privātām vajadzībām. Pašlaik Tieslietu ministrijā tiek izstrādāts iekšējais normatīvais akts par autotransporta izmantošanas kārtību, lai turpmāk nodrošinātu caurskatāmāku autotransporta izmantošanas procedūru.
Šobrīd ministrijā autotransporta izmantošanu nosaka dažādi valsts sekretāra rīkojumi, piemēram, 2016. gada 10. maija rīkojums Nr. 1-1/171 “Par Tieslietu ministrijas transportlīdzekļu mēneša nobraukuma normām” (līdz šā rīkojuma izdošanai spēkā bija 2015. gada 26. marta rīkojums Nr. 1-1/104). 2016. gada 10. maija valsts sekretāra rīkojums Nr. 1-1/172 “Par Tieslietu ministrijas dienesta transportlīdzekļu degvielas patēriņa normām” (līdz šā rīkojuma izdošanai spēkā bija 2016. gada 10. marta rīkojums Nr. 76) un 2016. gada 10. maija, rīkojums Nr. 1-1/170 “Par Tieslietu ministrijas dienesta transportlīdzekļu lietošanas materiāli atbildīgajām personām” (līdz šā rīkojuma izdošanai spēkā bija 2015. gada 19. marta rīkojums Nr. 1-1/99).
Atbildot uz jautājumu, vai Tieslietu ministrijas autotransports ministra personiskajām vajadzībām ir izmantots arī citos gadījumos laika posmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam, informējam, ka Tieslietu ministrijas rīcībā nav informācijas par autotransporta izmantošanu ministra personiskajām vajadzībām citos gadījumos laika posmā no 2016. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 30. jūnijam.
Izsakām Jums atvainošanos par to, ka atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem netika sniegtas Tieslietu ministrijas 2016. gada 28. jūlija vēstulē Nr. 1-24/966-L un 2016. gada 1. augusta vēstulē Nr. 1-24/976-L.”
Kā zināms, pēc pieķeršanas Rasnača oficiālā versija bija – viņš 30. martā pusdienlaikā esot ar ministrijas mikroautobusu pārvedis pie savas „līgavas” tikai vienu vienīgu „līgavaiņa skapi”, par to iedevis mikroautobusa šoferim 20 eiro, „lai ielej degvielu”, savukārt pēc pieķeršanas par šo rīcību godīgi atvainojies.
Taču jau agrāk neoficiāla informācija liecināja, ka patiesībā iedzīves pārvešana bijusi krietni vērienīgāka, notikusi pilnīgi citā laikā, tajā piesaistīti vēl citi ministra biroja darbinieki, un arī pārvedamo „līgavaiņa” mantu klāsts bijis daudz pamatīgāks. Pats ministrs sniegt skaidras atbildes šai sakarā ir izvairījies.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
