Pēc PIETIEK publikācijas par “feikajiem” tiesnešu kursiem Tieslietu padome steigšus ķeras pie tiesnešu, prokuroru apmācības reformas
Imants Liepiņš20.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tieslietu padome piektdien vienbalsīgi atbalstīja nepieciešamību veidot pilnīgi jaunu tiesnešu un prokuroru kvalifikācijas celšanas centru pēc tam, kad izrādījās — esošā “Tiesnešu mācību centra” kursi nekad nav bijuši akreditēti un licencēti.
Tieslietu ministrija piektdien paziņoja, ka tā pārraudzīs reformas ieviešanu sadarbībā ar Tieslietu padomi, savukārt investīcijas ieviesīs Tiesu administrācija sadarbībā ar Ģenerālprokuratūru, Augstāko tiesu un Iekšlietu ministriju.
Ministrija rosina veidot pastāvīgu un vienotu mācību institūciju, kuras uzdevums ir nodrošināt iespējas katram tiesu sistēmā strādājošam pilnvērtīgi attīstīt un uzlabot nepieciešamās prasmes kvalitatīvai darba pienākumu veikšanai.
Reformas ieviešanas sākotnējā posmā līdz 2022. gadam tiek paredzēta normatīvās bāzes izstrāde, uz kuras pamata tiks izveidots vienotais kvalifikācijas pilnveides mācību centrs, kā arī mācību centra institucionālā modeļa un struktūras definēšana un darbinieku kompetenču noteikšana.
Pēc tam tikšot izstrādātas jaunas un attīstītas esošās mācību programmas tiesnešiem, tiesu darbiniekiem, prokuroriem un prokuroru palīgiem, kā arī izmeklētājiem starpdisciplināros jautājumos. Tālāk nākamo divu gadu laikā paredzēta infrastruktūras atjaunošana un uzlabošana vienotā kvalifikācijas pilnveides mācību centra vajadzībām, kā arī tā darbības sākšana.
Šāds paziņojums no Tieslietu padomes nāk mazāk nekā nedēļu pēc tam, kad Pietiek ziņoja: divarpus gadu desmitu garumā Latvijā darbojušies privātfirmas rīkoti “tiesnešu kursi”, kas patiesībā nav ne licencēti, ne akreditēti, ne saistīti ar zinātnisko darbību un kuros advokāti neformālos apstākļos satiekas ar prokuroriem un tiesnešiem, lai vēl pirms došanās tiesu zālēs privātā kārtā iepazītos cits ar citu un nodibinātu neformālas attiecības.
Kopš 1995. gada Latvijā darbojas sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Tiesnešu mācību centrs”, kas 2005.g. pārreģistrēta kā privāts nodibinājums ar reģistrācijas numuru 50003253361 un ar juridisko adresi Mārstaļu ielā 19. Pēc dokumentiem tā esot privātā vidusskola: kā darbības veids norādīta “vidējā tehniskā un profesionālā izglītība”.
No Izglītības un zinātnes ministrijas sniegtās informācijas noskaidrots, ka šī privātstruktūra nekad savas pastāvēšanas 25 gadu laikā nav akreditējusi nevienu pašu mācību programmu nevienā specialitātē un nekādā līmenī vai apjomā.
No Valsts izglītības informācijas sistēmas (VIIS) redzams, ka “Tiesnešu mācību centrs” vienu reizi pirms desmit gadiem mēģinājis saņemt akreditāciju vienai izglītības programmai, taču nav spējis iziet akreditācijas procesu ne šajā, ne citās reizēs (ja tādas vispār ir bijušas).
No Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta saņemtas ziņas, ka “Tiesnešu mācību centrs” nekad nav izņēmis arī pašvaldības licenci, kādu katra pašvaldība izdod tās administratīvajā teritorijā notiekošajiem pieaugušo tālākizglītības kursiem.
No Zinātnisko institūciju reģistra datiem redzams, ka “Tiesnešu mācību centrs” nekad tajā nav bijis iekļauts.
No Uzņēmumu reģistra noskaidrots, ka “Tiesnešu mācību centru” kontrolē “Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS” Alberta ielā 13, iepriekšējais nosaukums — “Sorosa fonds-Latvija”. Arī šī juridiskā persona (gan ar tagadējo nosaukumu, gan iepriekšējo) nekad nav mēģinājusi iegūt akreditāciju vai licenci jebkāda veida izglītības pakalpojumu sniegšanai un nav bijusi iekļauta Zinātnisko institūciju reģistrā.
Līdz ar to visi un jebkādi izglītības pakalpojumi, kas tikuši sniegti un saņemti “Tiesnešu mācību centrā”, ir bijuši (un arī šobrīd ir) nelicencēti un neakreditēti. “Tiesnešu mācību centram” nav tiesības izdot nekādus diplomus, jo īpaši tādus, kuros izmantota valsts simbolika.
Publiski nekad nav bijis pieejams neviens nelicencēto, neakreditēto lekciju saraksts, to “pasniedzēji” vai apmeklētāji. Tomēr, aplūkojot valsts amatpersonu deklarācijas, ik pa brīdim var uzdurties informācijai, ka daudzas amatpersonas saņēmušas maksājumus par nelicencēto un neakreditēto kursu nolasīšanu — attiecīgās amatpersonas ir spiestas saņemto naudu (amplitūdā no dažiem desmitiem līdz dažiem tūkstošiem eiro) uzrādīt savās deklarācijās.
No šīm deklarācijām redzams, ka nelicencētajos un neakreditētajos kursos tiesnešus ilgstoši, atkārtoti un regulāri (daudzu gadu garumā) apmācījuši ne tikai advokāti un prokurori, kuru lietas pēc tam tiesnešiem jāizlemj, bet pat atsevišķi politiķi (!), kuru politiskie oponenti pēc tam, pie kam vairākkārt, tikuši saukti pie kriminālatbildības.
Pašlaik visiem Rīgas apgabaltiesas tiesnešiem jau ir nosūtīti, bet tuvākajā laikā sekos arī pārējiem tiesnešiem, detalizēti jautājumi par to, kādus kursus viņi apmeklējuši, kādi lektori (ieskaitot prokurorus, advokātus, politiķus) viņus tur apmācījuši, un kas par to maksājis. Likuma “Par valsts noslēpumu” 5. panta “Ziņas, kuras nevar būt valsts noslēpums” 4. daļa aizliedz šīs ziņas noslepenot, savukārt Informācijas atklātības likuma 10. pants “Pienākums sniegt informāciju” nosaka — informācija izsniedza jebkuram prasītājam un nekavējoties.
Pēc atbilžu saņemšanas ziņas par neakreditētajiem kursiem, to organizatoriem un viltus lekciju “pasniedzējiem” tiks publicētas, tā ka turpinājums sekos.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
