Iesaki rakstu: 
Man ir 50+ gadi, un savā dzīvē esmu piedzīvojis veikalu izpirkšanu, kad nolādētajā padomijā trūka ziepes, šnabis un tualetes papīrs, tolaik vēl nebija tāds jēdziens kā higiēniskās paketes, toties bija pieejama vate, ar kurām tūkstošiem padomijas sieviešu risināja savas mātišķās būtības ikmēneša problēmas, un tad es piedzimu. Iespējams, mana paaudze nodzīvojusi pārlieku garu un laimīgu dzīvi, un pašreizējā Eiropas mēra Covid-19 sakarā būtu laiks iet pa “skuju taku”
Griķi, sāls un tualetes papīrs, varbūt sērkociņi…
Lai cik tas neizklausītos banāli, šodienas skolas bērni un studenti rītdienu pārdzīvos krietni skarbāk, jo vīrusa ierobežošanas sakarā mammas, tēta vai opapa iedotas eiro naudas zīmes vairs nespēs izmantot, nopērkot Narvesen, Hesburger vai McDonald’s maizīti un, manuprāt, nežēlīgi dārgu kafiju kartona tasītē.
Esmu nostrādājis trīsdesmit gadus Vecrīgā, saņemot pieklājīgu atalgojumu, bet līdz šim brīdim nespēju apjēgt, ka viena skolas bērna nepārprotamās brokastis var bez kompleksiem izmaksāt +- 6-7 eiro.
Nu nabaga jauniešiem nāksies sēdēt pie vecāku vai vecvecāku iegādātā datora ar interneta pieejamību ķepiņā turamā “laizāmā” telefonā (nezinu, kā lai šo precīzāk nosauc).
Nu, labi, šī paaudze nesajēdz, kādi sū... var iestāties vienas dienas vai nedēļas laikā, kad mēris nokauj vectēvu, mīļo omīti, pasarg, dievs, kādu no vecākiem.
Lielai daļai mūsu latviešu senču ir nācies piedzīvot to, ka vienā dienā kāds, neko nepaskaidrojot, par ko. var atņemt desmitgažu darbu. Proti, tēvu nogalināt Staļina konclāģerī, bet māti ar mazu bērnu aizsūtīt uz Sibīriju kazi bada nāvē.
Tādā brīdī nav runas par ozolzīļu kafiju māla krūzē, kuru nedrīkst izmest miskastē kā Narvesen kartona tasi. Kā arī paēst miežu putriņu no māla bļodiņas, kuru nedrīkst izmest pār žogu, bet jāizmazgā, jo rītdien no tās varēs guziņā ieķeksēt griķu putru, kura remdēs iespējamo badu.
Mana eksistence šai pasaulē lielā mērā ir iespējama vienīgi tāpēc, ka vecmāmiņa, būdama izsūtījumā Sibīrijā, savu zelta laulības gredzenu apmainīja pret pusi spaiņa ar kartupeļu mizām un pabaroja manu tēti, lai viņš bada nāvē nenomirtu.
Vai ar šo manu vēsturisko atmiņu Latvijas viedā valdība ļaunvīrusa izplatības apstākļos varētu man iestāstīt nepirkt griķus, sērkociņus un sāli?
Tā ir totāla naivitāte no viena jeņķa, kura galvu reibinošā karjera Dievzemītē ir apmiglojusi senču vēsturisko atmiņu, kā arī latgaļu veselības ministres muldēšana, - viņas dzimtas mājās jau šobrīd putraimu noteikti netrūkst.
Skumji, ka kārtējo reizi mūsu tautas priekšstāvi ir noņuņņājušies un atšķirībā no virknes Eiropas tautām lēmumu pieņemšanā ir bijuši arjergardā.
Karš, epidēmija utt.
Ņemot vērā Latvijas pārtikas ražošanas attīstību, ir skaidrs, ka vīrusa izplatības laikā neviens badu nemirs, jo bauru tautas biezākie zemnieki, jeb nevalodā runājot latifundisti savos labības bunkuros tur tik daudz miežu, kviešu u.c .graudaugu, ka bada Latvijā nebūs. Cits jautājums, cik pēcvīrusā noslauks no mūsu kabatām zemnieki, bankas vai vēl daži nācijas glābēji.
Iespējams, ka daudziem letiņiem brīnišķās Eiropas Savienības un Latvijas Republikas iesaiste šai savienībā likās kā panaceja – mieram, laimībai un nieka miljonam latviešu attīstībai.
Mana paaudze ir nodzīvojusi laimīgu dzīvi, tajā pašā laikā esam šausminājušies par Krievijas “Republikas” šausmu darbiem Ukrainā, Sīrijā u.c. Liekas, ka tas mūs neskar.
Dialektika, un cilvēces attīstības aksioma vēsta to, ka bez globāla kara, nežēlīgas epidēmijas strauja ekonomikas un sabiedrības attīstība ir neiespējama.
Pa lielam vēsturiski tā tas ir. Jāatzīst, bet mēs esam nodzīvojuši nosacīti mierīgu trīsdesmitgadi ar miežu putru vēderā un pavasara gripu, kura paņem kādu simtiņu tautiešu, kurus ar godu izvada radinieki, un neviens par to nešausminās - kā par aizvadītajā nedēļā Aknīstē bojāgājušajiem zem krituša vēja nolauzta koka.
Tajā pašā laikā nevēlētos piedzīvot viduslaiku paraksi, kad mēra laikā nodedzināja kaudzīti rīdzinieku bez ģimenes un piederības. Skumji, bet tuvākajās nedēļās, raugoties uz mūsu zemes vadītāju impotenci, tas nav neiespējami...
Seko mums 
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.
RailBaltica projektam ir visas iespējas kļūt par akmeni kaklā Latvijas budžetam un valsts parādam, jo jau tagad trūkst ~6 miljardu eiro Latvijas posmam (~puse Latvijas budžeta) un Eiropa visu naudu 100% nedos. Ko darīt?
