Iesaki rakstu: 
Pēdējā gada laikā ir vērojama aktīva Ķīnas diplomātiskā korpusa darbība Latvijā ar mērķi spodrināt komunistiskās Ķīnas tēlu visā pasaulē. Šī aktivitātes iemesls viennozīmīgi ir Uhaņas vīruss, kas nekur nav pazudis un no kura ik dienu vēl joprojām pasaulē mirst tūkstošiem cilvēku.
Šis vīruss ir atstājis ļoti negatīvu konotāciju uz Ķīnu un ar to saistītām lietām. Tas nav bez iemesla, jo arvien biežāk uzpeld negatīvas lietas, kas ir saistītas ar Ķīnas ietekmes pasākumiem, kuri daudzos gadījumos nav realizējušies ar grandioziem ekonomiskiem panākumiem, bet gan ar reālu Ķīnas ietekmes pastiprināšanos konkrētos pasaules reģionos vai valstīs.
Latvijai atšķirībā no Melnkalnes, Ungārijas un vēl dažām citām "ap pirkstu aptītajām" valstīm nav kopprojektu ar Ķīnu. Neesam arī aizņēmušies no Āzijas lielvaras naudu, iemainot Andrejostas vai Ventspils termināļus. Turklāt vietējā inteliģence un politiķi ar atsevišķiem izņēmumiem ir visai skeptiski noskaņoti mesties Vinnija Pūka apskāvienos.
Taču tas netraucē Ķīnas diplomātiem Rīgā regulāri maksāt vietējiem medijiem par Ķīnu slavinošu reklāmrakstu publicēšanu. Kopš pērnā gada sākuma internetā var uzskaitīt vairāk nekā 10 gadījumu (Delfi u.c.), kad Ķīnas vēstniecība tieši vai netieši ir apmaksājusi speciāli sagatavotu rakstu publicēšanu, iespiešanu vai pat atreferēšanu TV un radio kanālos. Kā zināmākos Ķīnas useful idiots var minēt žurnālistu Juri Paideru, diplomātu Pildegoviču ģimeni un politiķus Armandu Krauzi un Vjačeslavu Dombrovski.
Apmaksāto rakstu un ziņu mērķis ir parādīt vietējam latviešu cilvēkam Ķīnu kā lielisku, sekmīgu un „demokrātisku” lielvaru, kas patiesībā tāda nemaz nav. Visi ir dzirdējuši par masveida cilvēktiesību pārkāpumiem pret uiguru izcelsmes iedzīvotājiem, un to piespiedu asimilāciju. Tāpat jebkādi Tibetas iedzīvotāju „izlēcieni” tiek nežēlīgi apspiesti.
Tieši pēdējo mēnešu laikā vairāku valstu parlamenti ir nosodījuši Pekinas vēršanos pret pašas iedzīvotājiem, tostarp, piemēram, Lietuvas Seims maijā faktiski vienbalsīgi (86 balsis „Par”) pieņēma rezolūciju „Par Ķīnas veiktiem sistemātiskiem smagiem masveida cilvēktiesību pārkāpumiem un uiguru genocīdu”.
Viļņā bāzētie Pekinas sūtņi to asi nosodīja un nosauca to par Viļņas iejaukšanos citas valsts iekšlietās. Tad rodas retorisks jautājums, kā ķīnieši paši nosauktu apmaksātu vienpusējas informācijas izplatīšanu citā valstī?
Domāju, ka atbilde uz šo jautājumu nav jāsniedz. Taču vietējiem medijiem, žurnālistiem, diplomātiem un politiķiem gluži kā Instagram influenceriem pirms informācijas „palaišanas ēterā” būtu jāliek mirkļbirkas (haštagi) „apmaksāta reklāma”, „sadarbībā ar Pekinu”, „Vinnijs pūks 4ever”, „dzeltenais komunisms” utt., lai vēlāk VID’am un sabiedrībai nebūtu pārmetumi par sazin kur gūtiem nereģistrētiem ienākumiem un musinošas informācijas publicēšanu.
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
