Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Pensiju drāma

PIETIEK, S.Metuzāls
12.02.2011.
Komentāri (18)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Budžeta konsolidētājiem nākamnedēļ jāatrod veids, kā valsts budžetā ietaupīt 23 miljonus latu. Vai to izdosies paveikt, paliekot uzticīgiem priekšvēlēšanu solījumiem par pensiju nesamazināšanu, rādīs jau tuvāko dienu notikumi. Taču nedienas ar pensijām Latviju vajājušas teju visus 20 neatkarības gadus. Par to vēsta šī apgāda Atēna izdotās trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005. nodaļa.

Slimnieki un mediķi nebija vienīgie, kam pilnā apmērā nācās uz savas ādas izbaudīt pārejas no sociālisma uz kapitālismu ēnas puses, - vēl smagāk klājās pensionāriem. Tiesa, atšķirībā no veselības aprūpes pensiju jomā valstij tomēr pietika apņēmības nospraust skaidru reformas stratēģiju un pēc tam pie tās puslīdz arī turēties.

 

Sociālās sistēmas gals un sākums

Astoņdesmito gadu nogales un deviņdesmito sākuma milzu inflācija pāris gadu laikā aprija visus krājkasēs glabātos ietaupījumus, ja tādi vispār bija; kamēr vēl pastāvēja valsts regulētās pārtikas cenas, tikmēr vismaz bada nāve pensionāriem nedraudēja, ja vien pietika spēka stāvēt rindā pēc pārtikas, taču situācija radikāli mainījās deviņdesmito gadu sākumā reizē ar cenu brīvlaišanu.

Nebija tā, ka valsts pensionārus pavisam būtu atstājusi novārtā, jo domāts par cenu brīvlaišanas radītās inflācijas kompensācijas mehānismu it kā tika, kaut gan rezultāts bija tālu no ideāla. Rūpes par darbaspējīgajiem iedzīvotājiem tika uzgrūstas uzņēmumiem, kuros tie strādāja – lai tie kompensācijas pieliek pie algas. Tiesa, liela daļa uzņēmumu uzreiz godīgi pateica, ka tiem naudas šādiem mērķiem nepietiek, un tādēļ nebija reti gadījumi, kad kompensāciju izmaksa aizkavējās par vairākiem mēnešiem. Tad jau mazliet labākā situācijā bija pensionāri, kam 46 rubļus lielo kompensāciju maksāja valsts, un tas pats attiecās uz budžeta iestāžu darbiniekiem, kuriem pienācās 66 rubļu kompensācija. Lieki gan teikt, ka inflācija dažu mēnešu laikā šīs kompensācijas vērtību pamatīgi samazināja.

Pa vidu vecās sociālās sistēmas sabrukumam un jaunās būvēšanai gadījās arī pa vienai otrai īpaši spilgtai cilvēciskai traģēdijai. Tā, piemēram, 1992. gada decembrī pašnāvību izdarīja Purvciemā dzīvojošā pensionāre Milda Īvāne, kura vienkārši bija palikusi bez iztikas līdzekļiem. Turklāt problēmas cēlonis bija gaužām muļķīgs – skaitļošanas centra darbinieku kļūdas dēļ viņas vārds bija izsvītrots no vietējās pasta nodaļas pensiju saņēmēju saraksta. Kamēr kļūme tika noskaidrota un labota, tikmēr lepnā pensionāre jau bija aizgājusi no dzīves...

Jebkurā gadījumā jaunajai Latvijas valstij jau pašā deviņdesmito gadu sākumā bija skaidrs: lai ko arī runātu, ka tās 650 tūkstoši pensionāru patiesībā ir būvējuši padomju valsti un tāpēc atjaunotā Latvijas Republika viņiem vispār neko nav parādā, neviens tās vietā par pensionāriem neparūpēsies. Jau 1990. gada beigās gan tika ieviests sociālais nodoklis ar domu novirzīt šos budžeta līdzekļus sociālā riska grupām, taču praksē liela labuma vismaz sākumā no šī pasākuma nebija, jo tolaik tāda kārtīga nodokļu iekasēšanas mehānisma nemaz nebija.

„Pirmais pensiju likums tapa 1991.gadā, - tad mēs visi bijām ļoti romantiski. Es toreiz strādāju par juridiskās daļas vadītāju Sociālās nodrošināšanas ministrijā. Galvenais bija, lai jaunais likums nav sliktāks par to, kā bija PSRS, bet labāks. Iepriekšējā sistēma, kas darbojās PSRS laikos, nevarēja darboties, - demogrāfiskā situācija PSRS bija brīnišķīga, gados jaunās austrumu republikas ļoti labi deva ienākumus, un „vecajās” republikās kā Igaunija, Lietuva un Latvija no tiem varēja maksāt. Taču pirmajā Latvijas likumā, neraugoties uz mainījušos situāciju, vēl tika saglabāta padomju sistēma, kas tika vēl pastiprināta ar priekšrocībām utt.,” deviņdesmito gadu sākuma grūtos lēmumus pensiju jomā atminas ilggadējā labklājības jomas darbiniece Maija Poršņova.

„Atnāca Ivara Godmaņa valdība, acīmredzot paskatījās, kā tās lietas bija modelētas Latvijas laikā, nokonstatēja, ka ir bijusi atsevišķa Tautas labklājības ministrija, to Tautas noņēma nost, un 1991. gada novembrī sanāca Labklājības ministrija, Veselības aizsardzības ministriju pievienoja klāt, Sociālās nodrošināšanas ministriju un mūsu Ekonomisko reformu ministrijas Nodarbinātības daļu. Tā es nokļuvu Labklājības ministrijā. Augstākās Padomes laikā PSRS laikā sagatavoto pensiju likumu modificēja, padarīja divas reizes dārgāku un, iespējams, divas reizes taisnīgāku pret cilvēkiem, bet viņi nebija mainījuši akcentus un principus. Likuma princips nekādi nemotivēja cilvēkus ilgtermiņā piedalīties savas pensijas uzkrājumu veidošanā. Viņš faktiski cilvēkus motivēja 4-5 gadus pirms pensijas kaut kur strādāt vai ielikt darba grāmatiņu, lai kaut kur strādā ar lielu algu, lai beigās sanāk liela pensija,” atminas Andris Bērziņš, kurš vēlāk pabija gan labklājības ministra, gan pat premjera postenī.

Ambīcijas gan jau tolaik bija pamatīgas – izveidot pavisam jaunu pensiju sistēmu, kura gluži vienkārši būtu taisnīga atšķirībā no iepriekšējās sistēmas, kas nekādā veidā nemudināja cilvēkus maksāt sociālo nodokli, jo pensijas tika aprēķinātas pēc darba stāža un vidējās darba algas valstī. Taču tobrīd no skaistajiem plāniem nekas nesanāca: „Sistēma bija ļoti dārga un tad sabruka, - viss tika finansēts no budžeta, bet budžeta kā tāda nebija. Vienīgais, ko varēja izdarīt, bija - maksāt visiem vienādas pensijas,” atzīst M. Poršņova.

Skaidrs, ka ilgi tas tā nevarēja turpināties, un pēc Liepājas ārsta Teodora Eniņa, kurš ministra amatā galvenokārt nodarbojās ar medikamentu izlūgšanos ārvalstīs trūkumā slīgstošajai Latvijas valstij, par veselības un reizē arī labklājības jomu sāka rūpēties jaunais labklājības ministrs Jānis Ritenis – viens no vispretrunīgāk vērtētajiem valdības pārstāvjiem visā deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Austrālijas latvietis reālo situāciju pēcpadomju Latvijā nepārzināja vispār – un no malas tā vien izskatījās, ka arī īpaši nemaz nevēlas pārzināt gluži tāpat kā cilvēciski iedziļināties pašmāju pensionāru problēmās.

Riteņa laiki

„Ceru, ka mans liktenis un nākotne nav atkarīga no piketētājiem. Mēs meklējam nopietnu dialogu ar ļaudīm un it īpaši organizācijām, kas pārstāv cilvēkus, kurus nomāc smagas sociālās problēmas,” J. Ritenis presei paziņoja jau 1993. gadā pēc publiska atgādinājuma, ka pirmie pēc Saeimas vēlēšanām sākuši piketēt tieši pensionāri. „Nedzīvodams šeit un precīzi nepārzinādams apstākļus un situāciju, Riteņa kungs neprata savas idejas pietiekami skaidri – mūsu izpratnē skaidri – pasniegt. Cilvēki nesaprata, un tad viņš sāka dusmoties, kā var nesaprast! Viņam paspruka pa atsevišķai frāzei, ko žurnālisti uzreiz paķēra. Tā viņa uzvārds reizēm kļuva gandrīz vai par īpašības vārdu,” presei vēlāk atzina pat vienmēr tolerantais A. Bērziņš.

Taču brīžam arogantajam, brīžam vienkārši vecišķi kašķīgajam Austrālijas latvietim bija viena neapstrīdami pozitīva – vismaz ilgtermiņā raugoties – īpašība: viņš saprata, ka sociālā sistēma Latvijā ir jāmaina pēc būtības, lai kā tas nepatiktu plašajām tautas masām. Jo tā, kā bija, vairs vienkārši nebija iespējams turpināt. „Šajā laikā tā PSRS pensiju sistēma nobruka, jo vienkārši apstājās nauda. Izrādījās, ka visi grib daudz saņemt, bet neviens nedomā, kā uzkrāt šos līdzekļus, neviens netaisās maksāt nekādus nodokļus, līdz ar to naudas nekādas nav. Pensiju sistēma bija spiesta visu laiku ņemt no budžeta ārā naudu. Bija ļoti grūti laiki, un tad es domāju – labi, ka man ir visādas bezdarba problēmas, bet nav pensiju problēmas, plus vēl veselības jautājumi,” atminas tas pats A. Bērziņš, kurš tolaik Labklājības ministrijā rūpējās par nodarbinātības jautājumiem.

Arī šajā jomā problēmu, protams, netrūka. Tā, piemēram, 1991. gadā pirmo reizi izskanēja bažas, ka Latvijai var draudēt bezdarbs, un ekonomisti prognozēja, kas tas var skart piecus procentus darbaspējīgo iedzīvotāju. 1992. gada vidū Latvijā bija reģistrēti jau 10 tūkstoši bezdarbnieku, no kuriem lielākā daļa bija rīdzinieki, gada nogalē bezdarbnieku skaits sasniedza jau 20 tūkstošus, turklāt šajā statistikā nebija iekļauti tie agonējošo rūpnīcu strādnieki, kas skaitījās bezalgas atvaļinājumā. Tādēļ tika pat lēsts, ka slēpto bezdarbnieku skaits varētu pat sasniegt piekto daļu no visu strādājošo kopskaita.

Taču šīs problēmas tika risinātas salīdzinoši mierīgi un sistemātiski. „Mēs redzējām, ka nāk virsū milzīgi bezdarbnieku pūļi, un sapratām, ka kaut kas ir jādara. Tika atrasta nauda no valsts budžeta sociālās nodrošināšanas naudas, mēs izveidojām bezdarbnieku pabalstu sistēmu un sākām būvēt pārkvalifikācijas sistēmu. Vispirms parādījās bezdarbnieki un tad pabalsti. Sākumā pabalsti bija ļoti mazi, tiem nebija nekādas piesaistes iepriekšējai izpeļņai, taču mēs mēģinājām likt iekšā kaut kādu motivāciju – tu saņem pabalstu, kas ir dilstošs laikā, tad tu aizej uz apmācībām. Jāsaka, ka sistēma strādāja diezgan labi un arī tagad nav īpaši mainījusies,” teic A. Bērziņš.

Taču kur nu salīdzināt pārdesmit tūkstošus bezdarbnieku ar problēmām, ko lika risināt simtiem tūkstošu izbadējušos un aizvien niknāku pensionāru liktenis. A.Bērziņa skatījumā tieši J.Ritenis tad arī bija tas, ka pavērsa bijušās padomju republikas labklājības funkcionāru un jauno politiķu domas no sociālās nodrošināšanas, kas tikai ņem un ņem naudu no valsts budžeta, uz sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi: „Viņš ienāca kā tāds varmāka tajā mūsu pulciņā, es ar to domāju departamenta direktorus, kuri to ministriju faktiski vadīja. Viņš mēģināja mūsu domāšanu pagriezt no sociālās nodrošināšanas uz sociālo apdrošināšanu. Tajā brīdī mēs viņu kaut kā īpaši nepieņēmām. Viņš bija atnācis ar citu domāšanas veidu, un ātri kļuva skaidrs – ja mēs neatradīsim nopietnus ieņēmumus, tad būsim spiesti vairāk nekā trešo daļu budžeta veltīt sociālai nodrošināšanai, ja mēs neko nemainīsim sistēmā. Ja neieviesīsim jaunus principus.”

Nedaudz citādi notikumu gaitu skaidro M. Poršņova. Viņa gan atzīst: tieši J. Ritenim – „neskatoties uz to, ka viņš vizuāli un uz āru bija kašķīgs vecis” – esot jāsaka liels paldies par to, ka Latvijā ir speciālisti, kas zina, ko nozīmē sociālā joma. Taču nevarot teikt, ka ministrs Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmu būtu vienkārši importējis no Austrālijas: „Viņš ilgāku laiku bija strādājis apdrošināšanas firmā un apdrošināšanas pamati viņam bija skaidri. Viņa pensija sastāvēja no apdrošināšanas vairākās valstīs, tomēr par sociālo apdrošināšanu viņam nebija īstas skaidrības. Taču tad, kad mēs apdedzinājāmies attiecībā pret padomju sistēmu, pirmajā laikā mums parādījās diezgan daudz konsultantu. Mums liels atbalsts nāca no Vācijas, - viņi daudz brauca. Arī austrieši un Eiropas Padome, kuri mēģināja eksportēt klasisko vācu sistēmu. Tā pretimstāvēšana Ritenim veidoja superīgu komandu. Jo mēs jau zinājām, kurš kurā brīdī runās, kā vienam uz otru jāpaskatās, viss, man vairs nav spēka, tagad tu. Diskusijas bija garas un mokošas.”

Kā tad, viņasprāt, saukt sistēmu, kuras iedīgļi veidojās tieši J. Riteņa vadības laikā? „Es pat šodien nevarētu raksturot, kā nosaukt to sistēmu, kas tolaik veidojās. Tur neapšaubāmi bija iekšā apdrošināšanas principi. Ināra Bite bija ļoti laba speciāliste, - viņa tagad ir aizgājusi pensijā, bet tad viņa veidoja stipru komandu, kas stāvēja uz solidaritātes pamatiem. Savukārt Ritenis bija pilnīgi par apdrošināšanas principiem. Un tas, kas tapa, bija kaut kas pa vidu. Tad, kad saka, ka tas ir Pasaules Bankas uzbāzts, tie ir meli. Patiesībā tur apakšā ir aprēķini, pamatojumi. Es teiktu, ka vēlākais trīs līmeņu modelis vairāk ir Andra Bērziņa modelis. Lai gan viņš tagad no sociālās aizsardzības sistēmas nodalās, viņam tur ir diezgan lieli nopelni.” Savukārt vēl citi Labklājības ministrijas darbinieki iebilst, ka visdrīzāk varot teikt – pēdējā mirklī esot izlemts par labu Zviedrijas speciālistu izstrādātai sistēmai (par ko A. Bērziņš precizē: „Pasaules Banka jau kādus sešus gadus bija strādājusi, lai kaut kā reorganizētu Zviedrijas pensiju sistēmu. Zviedrija gala rezultātā ieviesa ļoti līdzīgu modeli kā mēs, tikai ieviesa to trīs gadus vēlāk un ar drusku citādāku pārejas formulu.”).

Reformas plāni un realitāte

Taču, kad J. Ritenis – ātri kļuvis par gan pensionāru, gan mediķu ienīstāko personāžu visā valdībā – 1994. gada septembrī atvadījās no labklājības ministra posteņa, vēl pilnā sparā darbojās padomiskā pensiju sistēma, atkal un atkal prasot naudu no valsts budžeta. Un politiķi šīs naudas dalīšanā bija tikai cilvēki: tā, piemēram, 1993. gada maija beigās Augstākā Padome sākumā noraidīja I. Godmaņa valdības lēmumu par pensionāru iztikas minimuma palielināšanu un pensiju piemaksām (jo tā apstiprināšana būtu palielinājusi budžeta deficītu par 4,3 miljardiem Latvijas rubļu), tad nedēļu vēlāk noraidījumu atcēla, taču... arī apstiprināt valdības lēmumu neizšķīrās.

Bija gan skaidrs, ka ar „nolīdzinātajām” pensijām kaut kas jādara, - jau 1993. augustā pensionāri sapulcējās uz pirmo piketu pie valdības nama. Tiesa, plakāti vēl bija pieticīgi un labdabīgi – „Mums vajadzīgas pensijas, tuvojas apkures sezona” un tamlīdzīgi, prasības bija diezgan vienkāršas – par katru darba stāža gadu vienu pensijas latu mēnesī, arī pret valdības vīriem (pie piketētājiem iznāca pat premjers Valdis Birkavs) pensionāri izturējās visnotaļ labvēlīgi, un „norāvās” tikai īpašu uzdevumu valsts ministrs Edvīns Inkēns, kurš presei atzina: „Valdības patiesība ir tā, ka naudas nav, savukārt cilvēkiem ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi. Tāpēc ir šī pretruna.”

Jau 1993. gada augustā valdība arī tiešām ķērās pie pensiju diferencēšanas plāniem, un tika izveidota pat īpaša komisija, kuras priekšlikums bija – vecuma pensija (ar pilnu darba stāžu, kāds bija apmēram divām trešdaļām pensionāru) varētu būt vidēji 23,6 lati mēnesī, invaliditātes pensija – vidēji 20,4 lati, vecuma pensija ar nepilnu darba stāžu – vidēji 16,3 lati mēnesī. Sekoja likuma pieņemšana par pensiju aprēķināšanas kārtību, nosakot, ka pensijas apmērs piesaistīts vidējai darba algai un ka tas pārskatāms reizi ceturksnī, bet ar 1994. gada 1. maiju pensijas tika paaugstinātas vidēji par 2,26 latiem – tiem laikiem vēl pietiekami lielu summu (vidējā alga valstī tobrīd bija nedaudz virs 68 latiem mēnesī).

1994. gada sākumā Labklājības ministrija publiskoja tās izstrādāto sociālās reformas modeli, kuras būtība bija – dažādos fondos iemaksas (gan obligātas, gan brīvprātīgas) veiks gan darba devēji, gan ņēmēji, un uzkrājumus vajadzēs veikt arī strādājošajam, rezultātā radot trīspakāpju sociālā nodrošinājuma sistēmu. Tā paša gada aprīļa beigās valdība arī tiešām apstiprināja jauno sociālās drošības koncepciju, kuras būtība saskaņā ar J. Riteņa paziņojumu bija – „visiem valsts iedzīvotājiem pašiem ir jādara viss iespējamais, lai uzturētu sevi un savu ģimeni”, savukārt valstij jārūpējas tikai par tiem, kas paši par sevi parūpēties nespēj; pirmoreiz Eiropā un pat pasaulē bija iecerēts pensijas aprēķināšanā izmantot paredzamo cilvēka mūža ilgumu, kas ļautu uzkrāto pensijas kapitālu izmaksāt vienmērīgi visam pensijas laikam. Reformas projektu (arī ar kredītu) atbalstīja arī Pasaules Banka, gan norādot, ka uzreiz no valsts pensijām atteikties nekādi nebūs iespējams, bet vēlāk tās varētu saglabāties kā sociālās pensijas.

Koncepcijas apstiprināšana gan nekādi nemainīja finansiālo realitāti (jo vairāk, ka valdība koncepciju no jauna metās skatīt 1995. gada janvārī) – naudas pensijām budžetā nepietika un nepietika. „Pensijas ir tik lielas, cik tiek iekasēts sociālais budžets. Tādēļ uzskatu, ka runāt par pensiju reformu un paaugstināšanu varam tad, kad sakārtojam sociālā nodokļa iekasēšanu. Latvijā ir 1 400 000 cilvēku darba spējīgā vecumā, no kuriem strādā 1 150 000. Taču reāli sociālais nodoklis ir samaksāts par 825 000 cilvēku. Tāpēc jāatrod tie, kas sociālo nodokli nemaksā, un jāpaskaidro, ka viņiem zūd iespēja nepieciešamības gadījumā saņemt bezdarbnieka un slimības pabalstu, ka viņiem netiks ieskaitīts darba stāžs un viņu nākotne nav nodrošināta,” 1994. gada beigās skaidroja sociālo lietu valsts ministrs Vladimirs Makarovs, prognozējot, ka sociālo reformu un pāreju uz fondu sistēmu varētu sākt 1996.-1997. gadā.

Ko bija darīt? Jau 1994. gadā pilnā sparā mutuļoja diskusijas par jautājumu – vai strādājošie pensionāri var saņemt visu pensiju, daļu no tās vai vispār neko, bet 1995. gada sākumā valdība jau pavisam izlēmīgi paziņoja par plānu paaugstināt pensijas vecumu („Pašlaik Latvijā 26% no visiem iedzīvotājiem saņem pensiju, ieskaitot invalīdus un sociālās pensijas saņēmējus. Skaidrs, ka tas ir viens no pamatiemesliem, kāpēc pensijas kopumā ir mazas. Normāli būtu, ja šī proporcija svārstītos robežās starp 14-18 procentiem. Tāpēc domājam par pensijas vecuma paaugstināšanu, lai pensionāru īpatsvars būtu mazāks un lai cilvēkam būtu normāla pensija. Tā ir diezgan grūti tverama robeža starp katra cilvēka atbildību un valsts atbildību,” presei skaidroja A. Bērziņš).

Savu artavu ienesa arī banku krīze: 1995. gada aprīlī pirmoreiz tika aizkavēta valsts algu un pensiju izmaksa; pensiju indeksācija gada laikā tika solīta četras reizes gadā, un jūlijā pensijas vajadzēja paaugstināt vidēji par astoņiem latiem, taču izrādījās, ka valstij naudas pietiek tikai 3-4 latu pielikšanai. Valstsvīri uz to reaģēja katrs pa savam. „Nupat no [premjera] Māra Gaiļa uzzinājām, ka [finanšu ministrs] Andris Piebalgs jūtoties ļoti noguris, tāpēc palūdzis dažas brīvdienas un aizlidojis atpūsties uz saulaino Spāniju, lai Saragosā piedalītos Eiropas strādājošo sporta spēlēs kā tenisists. Bet tikmēr strādājošie Latvijā gaida nopelnīto algu. (..) Tas, ka Piebalgs ar ekonomikas ministru Jāni Zvanītāju līdz šim galvenokārt tikai sasveicinās un ir neitrālās attiecībās, katrā ziņā veicinājis to, pie kā esam nonākuši,” skaldīja laikraksts Diena.

Tomēr tieši 1995. gads iezīmēja lielo – vai vismaz oficiālo – pavērsienu sociālās sistēmas reformā. 1995. gada 2. novembrī beidzot tika pieņemts likums Par valsts pensijām, skaidri nosakot, ka valsts vecuma pensijas apmērs būs tieši atkarīgs no mūža laikā iemaksātā sociālā nodokļa kopsummas un arī darba stāža. „Pēc pieciem gadiem – pensija 120 latu?” cerīgi jautāja prese, un tāpat 5. Saeimas darbības laikā tika pieņemta arī visa pārējā sociālo likumu pakete. „Mēs šo darbu līdz vēlēšanām izdarījām, pieņēmām astoņus likumus, mēs uzskaitījām tos trūkumus, kas ir esošajai sistēmai, kādēļ tā ir jāmaina, ko mēs vēlamies panākt, ieviešot jaunu, kādas varētu būt konsekvences tālākos gados. Mēs šo konceptu uzrakstījām un aiznesām uz Saeimu. 5. Saeima, paralēli strādājot pie likumiem, konceptu Saeima atbalstīja, un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka Aristids Lambergs no tēvzemiešiem un Gundars Bērziņš no Zemnieku savienības atbalstīja šo konceptu. Tās bija divas balsis, kas iedeva tālāku virzību. Mēs sagatavojām likumus un izdzinām caur Saeimu. Pēdējā Saeimas sēdē pirms vēlēšanām mēs pieņēmām pēdējo likumu. Tas bija milzīgs izaicinājums. Un es esmu gandarīts, ka tā sistēma ir uzlikta un tā funkcionē,” atminas A. Bērziņš.

1996. gads izskatījās vēl cerīgāks – pensijas sāka saņemt aptuveni 40 tūkstoši strādājošo pensionāru, kam pensiju izmaksa iepriekš bija apturēta; 1996. gada aprīlī jaunu pensiju indeksāciju jau maijā vidēji par 2,54 latiem apsolīja premjers Andris Šķēle; finanšu ministrs Aivars Kreituss ne tikai ieminējās, ka lielākās pensijas – virs 45 latiem – varētu aplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet arī aizrautīgi zīmēja gaišo tuvākās nākotnes ainu – 100 latu pensijas būšot visnotaļ normāla lieta, bet tās varot būt pat trīsreiz lielākas (tiesa, presei tā arī neizdevās sarēķināt, kā tas būtu iespējams, taču 1997. gada sākumā tika paziņots, ka kādam pensionāram bez kādām blēdībām aprēķināta pat 1016 latus liela vecuma pensija); 1997. gadā visiem iedzīvotājiem pirmoreiz centralizēti tika izsūtīta informācija par viņu sociālā nodokļa konta stāvokli.

Visbeidzot, papildus pensijām 1996. gada beigās jau bija definēta vesela virkne dažādu vismaz teorētiski saņemamu pabalstu maznodrošinātajiem – gan mājas aprūpei, gan kurināmajam, gan dzīvokļa īres apmaksai, gan pārtikai un bezmaksas ēdināšanai, gan īpašiem gadījumiem, gan veselības aprūpei un apdrošināšanai, gan bērnu ēdināšanai, gan, visbeidzot, apbedīšanai. (Starp citu, pirmoreiz lēmumu par dzīvokļu maksas pabalstiem maznodrošinātajām ģimenēm valdība pieņēma jau 1993. gada 18. novembrī, bet lielākais skandāls maznodrošināto pabalstu jomā izcēlās 1994. gada beigās, kad Rīgas dome izsprieda, ka apkures pabalstus varētu piešķirt tikai Latvijas pilsoņiem. „Drīz [Juris] Dobelis pieņems lēmumu, ka Rīgas kapsētās glabās tikai pilsoņus, bet pārējos kremēs piespiedu kārtā,” – tā šo īpatno lēmumu komentēja Saeimas frakcijas Līdztiesība pārstāve Larisa Laviņa, beigu beigās to apturēja valsts reformu ministre Vita Tērauda, un pašvaldība lēmumu mainīja uz šādu redakciju: „Ja 1995. gadā noteiktās ienākumu izmaiņas Rīgas budžetā nesedz pašvaldībai papildus uzliktās funkcijas, tad, pieņemot 1995. gada budžetu, ir jāparedz, ka priekšrocības palīdzības saņemšanā ir piešķiramas LR pilsoņiem.”)

Permanentā mētāšanās

Taču, neraugoties uz šīm vismaz šķietami iepriecinošajām pārmaiņām, 1997. gada septembrī pensionāru piketā pie valdības ēkas jau skanēja pilnīgi citi saukļi nekā pirms četriem gadiem – visvairāk „Maizi!”, „Zagļi!” un „Šķēli!”. Premjers gan nerādījās, labklājības ministrs V. Makarovs arī ne, un pareizi vien darīja: uz valdības ēku lidoja gan āboli un kauli, gan sērkociņu kastītes – pensionāri bija sarēķinājuši, ka jaunā pensiju indeksācija viņiem nodrošina vidējo pielikumu, kas līdzvērtīgs četrām sērkociņu kastītēm dienā (ja pieņem, ka kastīte maksā santīmu). 1999. gadā jaunu sašutuma vētru izraisīja kārtējā indeksācija, vidējai pensijai ik mēnesi pieliekot 18 santīmus.

Nevis potenciālie, bet jau esošie pensionāri bija patiesi sašutuši, ka dzīves dārdzība auga nesalīdzināmi straujāk nekā viņu ieņēmumi. Un arī jaunā, tik progresīvā pensiju likumdošana bija izrādījusies nedaudz defektīva. Tā, piemēram, 1997. gadā kļuva skaidrs, ka iespējams gan aprēķināt tikai dažus latus lielu pensiju, gan gadiņu sarunāt sev lielu algu un attiecīgus nodokļus, lai uz visu atlikušo mūžu tiktu pie iespaidīgas pensijas (dodoties pensijā 1997. gadā, pensija tika aprēķināta pēc pēdējo 12 mēnešu algas, par ko bija maksāts sociālais nodoklis). „Cēsu rajonā dzīvo divi kaimiņi. Vienam no viņiem cietumnieka stāžs ir 26 gadi, bet viņš mūža nogalē saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu 30 latus. Otram kaimiņam darba stāžs ir 42 gadi, bet pensija – 24 lati. Lai pensionārs sasniegtu cietumnieka līmeni, viņam vēl vajag 6 latus!? Amatpersonas lieto izteicienu – cietušie reformas dēļ, bet kāpēc tāda reforma ir vajadzīga?” – tā kādā pensionāru sapulcē stāstīja Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietniece Aina Verze.

Beigu beigās pat Valsts prezidents Guntis Ulmanis atzina, ka Pensiju likums vienkārši nav pareizs, vēstulē Saeimas prezidijam norādot: „Jāatzīst, ka likuma normas tiešām ir netaisnas, jo pensiju aprēķināšanas kārtība un pensiju apmēri personām, kas aizgāja pensijā pagājušajā gadā, un personām, kas aiziet pensijā šogad, būtiski atšķiras. Manuprāt, nav pieļaujama tāda situācija, ka pensijā aiziešanas datums tik radikāli izmaina pensijas apmēru, kaut arī darba ieguldījums un nopelnītā alga bijusi līdzīga.”

Bija gan atsevišķi ļaudis, kas ļoti stingri iestājās pret pensiju likumdošanas grozīšanu. „Pāreja no pašreizējās sistēmas uz fondu sistēmu var ilgt līdz pat 45 gadiem. (..) Man kā cilvēkam, kas strādā sociālās palīdzības sistēmā no 1991. gada, negribētos, ka, līdzko nāk jauna valdība, atkal ir jaunas koncepcijas. Varētu būt domstarpības par realizācijas mehānismu (iespējams, ja pie varas nāk sociālistiski noskaņoti cilvēki, viņi palielina valsts atbildību un līdzdalību; ja nāk liberāli domājošie, viņi palielina privātā kapitāla aktivitāti un valsts tikai to kontrolē), bet šai reformai nedrīkst būt pagrieziens par 180 grādiem,” jau 1994. gada beigās presei vēstīja V. Makarovs, kurš arī padsmit gadus vēlāk daudzu pensionāru acīs bija vēl tumšāks tēls par J. Riteni.

Pagriezienu par 180 grādiem tiešām nebija, taču visādi citādi V. Makarovs un viņam līdzīgi domājošie palika mazākumā. Nākamajos gados „sakārtošanas” un „taisnīguma” vārdā pensiju likumdošana tika mainīta aptuveni desmit reizes – vidēji divreiz ik gadu: šīs pārmaiņas tika sauktas gan par taisnīgām un nepieciešamām, gan par vienkārši populistiskām, taču fakts – sociālā budžeta rezerve ik pa brīdim tika vienkārši atdota noēšanai. 1997. gada maijā Saeima noteica, ka minimālajai pensijai jābūt 25 latu lielā sociālā pabalsta apmērā, bet 1998. gada sākumā valdība jau gaidāmo vēlēšanu gaisotnē nobalsoja par strauju pensiju palielināšanu – tik strauju, ka sociālajā budžetā parādījās vienkārši grandiozs caurums.

(Protams, paši par sevi un savām pensijām deputāti parūpējās īpaši, liekot joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem pasmieties: „Sešdesmit seši Saeimas pensionāri piešķīra sev pensiju. Jaunajā likumā bija teikts: „Saeimas pensionārs līdz mūža galam saņem divkāršu Saeimas deputāta algu.” Tūlīt pat atlūgumu iesniedza labklājības Makarovs, kas bija sarēķinājis, ka tagad nepietiks naudas, lai samaksātu savai sekretārei. Te pienāca Gailis un sacīja: „Pārējiem nepienākas. Visi pensionāri, kas nav Saeimas deputāti, tik un tā kaut kur strādā vai audzē brokoļkāpostus.” No Austrālijas steidzamu telegrammu atsūtīja Ritenis: „Palīgā! Pie mums truši savairojušies kā pensionāri.” – „Strādāt vajag, nežēlīgi strādāt!” pensionārus mierināja Andris, kurš atgriezās, lai strādātu, un tūdaļ uztaisīja budžetu ar pārpalikumu, pārdodot ES tirgū smaržīgas ziepes, kas bija vārītas no badā mirušajiem pensionāriem.”)

Savukārt nākamo gadu darbības ap pensiju likumdošanu ļoti atgādināja futbola spēli, komandām joņojot no vieniem vārtiem uz otriem. Tā, piemēram, premjers A. Šķēle sociālo budžetu lāpīja sev ierastajā stilā – runājot par „pensiju likuma sakārtošanu”, strādājošajiem pensionāriem 1999. gadā tika uzlikti pensijas ierobežojumi un arī citādi pensiju likums labots tik pamatīgi (pensijas vecuma paaugstināšana, indeksācija tikai reizi gadā, piemaksas atņemšana pensionāriem virs 80 gadiem, atteikšanās no pensiju pārrēķina), ka pret šiem grozījumiem nesekmīgi tika rīkota pat tautas nobalsošana, tam pašam A. Šķēlem – tāpat kā viņa priekšgājējam premjera postenī Mārim Gailim un Valsts prezidentam G. Ulmanim – nedaudz liekulīgi apliecinot pensionāriem savu sapratni un līdzjūtību: „Nav šaubu, daudzi cilvēki mūsu valstī vēl dzīvo trūkumā, daudziem klājas ļoti grūti. Tāpēc es saprotu un cienu to cilvēku izvēli, kuri ir pieņēmuši lēmumu atbalstīt referendumu par pensiju likuma grozījumu atcelšanu.”

Savukārt strādājošie pensionāri – un konkrēti to pārstāvji Mārtiņš Draudiņš, Valdis Eglītis un Viktors Purmalis – sava veida „prettriecienu” deva, 2002. gadā panākot Satversmes tiesas spriedumu, ar kuru viņu pensiju ierobežošana tika atzīta par pretlikumīgu. Cita starpā spriedumā bija ierakstīti arī skarbi vārdi par sociālā budžeta iztērēšanas apstākļiem: „Priekšvēlēšanu laikā politiķu pieņemtu populistisku, netālredzīgu lēmumu dēļ bija ne tikai izlietots pensiju budžeta uzkrājums, bet arī radies liels šā budžeta deficīts.”

Tā nu milzīgi pagriezieni pensiju jomā nenotika, taču sistēma acīmredzami nebija līdz galam pārdomāta, un arī mētāšanās bija iespaidīga. Ko nu brīnīties, ka 2002. gadā pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma veiktā pētījumā tika noskaidrots, ka puse Latvijas iedzīvotāju tomēr neuzticas valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai (uzticas – 35 procenti), bet 84 procenti iedzīvotāju pensiju sistēmu vērtē kā netaisnīgu. Turklāt finanšu līdzekļi, kas pamazām tomēr uzkrājās sociālās apdrošināšanas budžetā, politiķus joprojām vilināja kā magnēts: tā, piemēram, 2003. gadā Einara Repšes valdības valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināta koncepcija, kurā zem „trūkumu novēršanas valsts pensiju politikā” bija paslēpts plāns atcelt ieplānoto fondēto pensiju sistēmai novirzāmo līdzekļu palielināšanu. „Mēs savulaik arī sociālo budžetu nodalījām kā atsevišķu, kuram bija jābūt pilnīgi neatkarīgam, kurš stāvēja Valsts kasē un bija garantēts no valsts, bet no šī budžeta valsts nevarēja pagrābt tā kā tagad. Valsts varēja nākt pie sociālā budžeta un lūgt aizdevumu. Un sociālais budžets varēja aizdot uz procentiem. Viņš bija stabilāks un neatkarīgāks. Taču Repše atnāca un likvidēja visus sociālos budžetus. No budžeta viedokļa tā ir vienkāršāk, bet no sociālās drošības sistēmas attīstības viedokļa šī funkcija zūd...” skumji nosaka A. Bērziņš.

Līdz ar to jau pēc lielās ekonomiskās krīzes atnākšanas M. Poršņovai bija viss pamats secināt: „Ja mēs nebūtu apēduši tos uzkrājumus, ko ar sociālo sistēmu bijām izveidojuši, varētu to iepludināt tautsaimniecības attīstībai. Tad mēs nebūtu tur, kur tagad esam. Tāpēc jau tās valstis, kas iepriekš nonāca ekonomiskā krīzē, no tām izkārpījās, izmantojot sociālos fondus tautsaimniecības attīstībai. Ja mūsējie duraki to neredzēja un nezināja, tad tā nu arī ir.”

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika

FotoAbu virsrakstā minēto sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
Lasīt visu...

10

Satrunējušais nams: augustā tapusi eseja Latvijas valstij

FotoValsts bez taisnīguma ir kā ēka bez pamatiem. Agri vai vēlu tā sabruks. Latvijas valsts ēka ir avārijas stāvoklī, tā ir tuvu sabrukšanai.
Lasīt visu...

15

Atpakaļ pie dabas: Gobzemam vienkārši pietrūka brīnumsmāķa

FotoNeiet tiem mūsu premjerēšanas kandidātiem, galīgi neiet. Gribot negribot jāsāk domāt par iemesliem, kādēļ gan pēc tūlītējiem paziņojumiem par nesatricināmu divu partiju bloku ar 32 balsīm jaunajā Saeimā nu jau pēc diviem mēnešiem nav pat aptuvenas skaidrības, kas tur sanāks. Pie šādas monolītas jauno spēku vienotības (ak, šis pagalam novalkātais "V" vārds!) pārējiem čīkstulīgajiem gribētājiem sen bija jābūt noliktiem pie vietas – nu, lielākais ar katram iedalītu spēļmantiņu vai cepumu.
Lasīt visu...

15

Vējoņa kungs, es ļoti (gandrīz tikpat ļoti kā Gobzems) gribētu kļūt par Latvijas premjerministru

FotoDažādos laikos esmu ticies ar daudzu valstu prezidentiem: Bašāru al Asadu (Sīrija), Nursultānu Nazarbajevu (Kazahstāna), Ilhamu Alijevu (Azerbaidžāna), Emomali Rahmonu (Tadžikistāna), Giorgiju Margvelašvili (Gruzija) u.c. Taču Jūs esat man pats tuvākais prezidents, jo esmu Jūs redzējis visbiežāk, vienreiz pat bez kaklasaites, turklāt Jūs esat manas valsts prezidents.
Lasīt visu...

21

Garāka par mūžu vēlēšanu nakts ilgst

FotoTā varēja teikt gan par 13. Saeimas vēlēšanu rezultātu nakti, gan par visu priekšvēlēšanu kampaņu. Tā bija ilga, melna, emocionāli nomācoša un asiņaina. Diemžēl arī burtiskā nozīmē. Piecus mēnešus pirms vēlēšanām – maijā pie pilsētas lielākajiem kapiem notika skaļa slepkavība. Tika nošauts maksātne­spējas administrators Mārtiņš Bunkus. Šo traģisko notikumu nekavējoties steidza izmantot paši ciniskākie, kuri cilvēku nāvē saredz politiskās publicitātes dividendes.
Lasīt visu...

21

Brāķis

FotoIr lietas, kuras nav iespējams aprakstīt īsi. Ja tā nebūtu, tad vidusskolas vai augstskolas programma ietilptu tvitera ziņojumā. Zinām, ka tā nav. Arī šie nopietnie notikumi neietilpst vienā lapaspusē. Tāpēc saņemieties, lapaspuses būs trīs.
Lasīt visu...

20

Vējonis ir labs, Šlesers nav labs, mans piedāvājums vienmēr ir vislabākais, pirmdien no rīta būs preses konference, nē, tomēr nebūs

FotoPirmdien pulksten 10.00 preses konference par notikumiem valdības veidošanā. Es saprotu, stresa un spriedzes līmenis pieaug, intrigu skaits palielinās, taču Latvija ir pelnījusi labākos no labākajiem ministru posteņos. Latvija ir pelnījusi ieraudzīt balsojumu, vai parlaments vēlas pateikt jā vai nē valsts gudrākajiem prātiem, labākajam, kas mums valstī ir.
Lasīt visu...

21

Servitūts

FotoServitūts ir koplietošanas izraisīts apgrūtinājums. Tas nav izdevīgs visiem, bet ir vienīgais veids, kā sadzīvot, tas ir mazākais ļaunums. Tas ir tāds piespiedu regulējums par labu visiem, lai mazinātu konfliktus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Ko darīt jaunajiem lāčplēšiem

2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums varas spēlmaņu...

Foto

Es viennozīmīgi uzskatīšu, ka tieši JKP būs manas potenciālās valdības gāzēji

Arvien vairāk izskatās, ka JKP deputāti meklē ieganstus, lai paši nemaz pozīcijā neatrastos nekad....

Foto

Jauno konservatīvo partiju raksturojošie elementi ir mantkārība, melīgums, demagoģija un populisms

Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aicina Valsts prezidenta nominēto Ministru prezidenta amata kandidātu Aldi Gobzemu...

Foto

Jāņa Bordāna atbilde Aldim Gobzemam

Jaunā konservatīvā partija ir nākusi politikā, lai pozitīvā veidā mainītu mūsu valsts Latvijas politisko kultūru, lai liktu cilvēkiem sajust, ka valsts...

Foto

Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos “Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju”

Esmu sagatavojusi nelielu juridisko izvērtējumu par ANO Migrācijas Paktu. Kam interesē,...

Foto

Latvijas inteliģences atklāta vēstule

Mēs aicinām iestāties PRET Apvienoto Nāciju Organizācijas vienošanās „Par Globālo kompaktu par drošu, sakārtotu un regulētu migrāciju” (turpmāk - Kompakts) atbalstīšanu Marokā...

Foto

Jauns līmenis fiskālās disciplīnas bezatbildībā

Fiskālās disciplīnas likumu, līdzīgi kā jebkuru tiesību aktu, var interpretēt pēc vismaz četrām metodēm (gramatiskās, sistēmiskās, vēsturiskās, teleoloģiskās (mērķa) metodes). ...

Foto

Emocionālās analoģijas

Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija...

Foto

Rīgas Dome pilsētas siltumapgādes problēmās nepatiesi vaino Valsts kontroli

Rīgas dome un SIA “Rīgas namu pārvaldnieks” vairakkārt kā atbildīgo par to, kādēļ Rīgas iedzīvotāji, kuru namus...

Foto

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

Kad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju,...

Foto

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

Oktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu....

Foto

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

Biedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD....

Foto

Nenoslīkt pašu ambīcijās

Nu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir...

Foto

Inteliģences pieci stūrakmeņi

1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un...

Foto

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

Stāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa....

Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

Vai JKP neredz, ka ķeras apskāvienos ar Šlesera politprojekta uzlecošo zvaigzni?

Šovasar es par savu viedokli tiku „sists” gandrīz visās sociālo portālu platformās - Facebook, Twitter, Spoki u.c....

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...