Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Pensiju drāma

PIETIEK, S.Metuzāls
12.02.2011.
Komentāri (18)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Budžeta konsolidētājiem nākamnedēļ jāatrod veids, kā valsts budžetā ietaupīt 23 miljonus latu. Vai to izdosies paveikt, paliekot uzticīgiem priekšvēlēšanu solījumiem par pensiju nesamazināšanu, rādīs jau tuvāko dienu notikumi. Taču nedienas ar pensijām Latviju vajājušas teju visus 20 neatkarības gadus. Par to vēsta šī apgāda Atēna izdotās trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005. nodaļa.

Slimnieki un mediķi nebija vienīgie, kam pilnā apmērā nācās uz savas ādas izbaudīt pārejas no sociālisma uz kapitālismu ēnas puses, - vēl smagāk klājās pensionāriem. Tiesa, atšķirībā no veselības aprūpes pensiju jomā valstij tomēr pietika apņēmības nospraust skaidru reformas stratēģiju un pēc tam pie tās puslīdz arī turēties.

 

Sociālās sistēmas gals un sākums

Astoņdesmito gadu nogales un deviņdesmito sākuma milzu inflācija pāris gadu laikā aprija visus krājkasēs glabātos ietaupījumus, ja tādi vispār bija; kamēr vēl pastāvēja valsts regulētās pārtikas cenas, tikmēr vismaz bada nāve pensionāriem nedraudēja, ja vien pietika spēka stāvēt rindā pēc pārtikas, taču situācija radikāli mainījās deviņdesmito gadu sākumā reizē ar cenu brīvlaišanu.

Nebija tā, ka valsts pensionārus pavisam būtu atstājusi novārtā, jo domāts par cenu brīvlaišanas radītās inflācijas kompensācijas mehānismu it kā tika, kaut gan rezultāts bija tālu no ideāla. Rūpes par darbaspējīgajiem iedzīvotājiem tika uzgrūstas uzņēmumiem, kuros tie strādāja – lai tie kompensācijas pieliek pie algas. Tiesa, liela daļa uzņēmumu uzreiz godīgi pateica, ka tiem naudas šādiem mērķiem nepietiek, un tādēļ nebija reti gadījumi, kad kompensāciju izmaksa aizkavējās par vairākiem mēnešiem. Tad jau mazliet labākā situācijā bija pensionāri, kam 46 rubļus lielo kompensāciju maksāja valsts, un tas pats attiecās uz budžeta iestāžu darbiniekiem, kuriem pienācās 66 rubļu kompensācija. Lieki gan teikt, ka inflācija dažu mēnešu laikā šīs kompensācijas vērtību pamatīgi samazināja.

Pa vidu vecās sociālās sistēmas sabrukumam un jaunās būvēšanai gadījās arī pa vienai otrai īpaši spilgtai cilvēciskai traģēdijai. Tā, piemēram, 1992. gada decembrī pašnāvību izdarīja Purvciemā dzīvojošā pensionāre Milda Īvāne, kura vienkārši bija palikusi bez iztikas līdzekļiem. Turklāt problēmas cēlonis bija gaužām muļķīgs – skaitļošanas centra darbinieku kļūdas dēļ viņas vārds bija izsvītrots no vietējās pasta nodaļas pensiju saņēmēju saraksta. Kamēr kļūme tika noskaidrota un labota, tikmēr lepnā pensionāre jau bija aizgājusi no dzīves...

Jebkurā gadījumā jaunajai Latvijas valstij jau pašā deviņdesmito gadu sākumā bija skaidrs: lai ko arī runātu, ka tās 650 tūkstoši pensionāru patiesībā ir būvējuši padomju valsti un tāpēc atjaunotā Latvijas Republika viņiem vispār neko nav parādā, neviens tās vietā par pensionāriem neparūpēsies. Jau 1990. gada beigās gan tika ieviests sociālais nodoklis ar domu novirzīt šos budžeta līdzekļus sociālā riska grupām, taču praksē liela labuma vismaz sākumā no šī pasākuma nebija, jo tolaik tāda kārtīga nodokļu iekasēšanas mehānisma nemaz nebija.

„Pirmais pensiju likums tapa 1991.gadā, - tad mēs visi bijām ļoti romantiski. Es toreiz strādāju par juridiskās daļas vadītāju Sociālās nodrošināšanas ministrijā. Galvenais bija, lai jaunais likums nav sliktāks par to, kā bija PSRS, bet labāks. Iepriekšējā sistēma, kas darbojās PSRS laikos, nevarēja darboties, - demogrāfiskā situācija PSRS bija brīnišķīga, gados jaunās austrumu republikas ļoti labi deva ienākumus, un „vecajās” republikās kā Igaunija, Lietuva un Latvija no tiem varēja maksāt. Taču pirmajā Latvijas likumā, neraugoties uz mainījušos situāciju, vēl tika saglabāta padomju sistēma, kas tika vēl pastiprināta ar priekšrocībām utt.,” deviņdesmito gadu sākuma grūtos lēmumus pensiju jomā atminas ilggadējā labklājības jomas darbiniece Maija Poršņova.

„Atnāca Ivara Godmaņa valdība, acīmredzot paskatījās, kā tās lietas bija modelētas Latvijas laikā, nokonstatēja, ka ir bijusi atsevišķa Tautas labklājības ministrija, to Tautas noņēma nost, un 1991. gada novembrī sanāca Labklājības ministrija, Veselības aizsardzības ministriju pievienoja klāt, Sociālās nodrošināšanas ministriju un mūsu Ekonomisko reformu ministrijas Nodarbinātības daļu. Tā es nokļuvu Labklājības ministrijā. Augstākās Padomes laikā PSRS laikā sagatavoto pensiju likumu modificēja, padarīja divas reizes dārgāku un, iespējams, divas reizes taisnīgāku pret cilvēkiem, bet viņi nebija mainījuši akcentus un principus. Likuma princips nekādi nemotivēja cilvēkus ilgtermiņā piedalīties savas pensijas uzkrājumu veidošanā. Viņš faktiski cilvēkus motivēja 4-5 gadus pirms pensijas kaut kur strādāt vai ielikt darba grāmatiņu, lai kaut kur strādā ar lielu algu, lai beigās sanāk liela pensija,” atminas Andris Bērziņš, kurš vēlāk pabija gan labklājības ministra, gan pat premjera postenī.

Ambīcijas gan jau tolaik bija pamatīgas – izveidot pavisam jaunu pensiju sistēmu, kura gluži vienkārši būtu taisnīga atšķirībā no iepriekšējās sistēmas, kas nekādā veidā nemudināja cilvēkus maksāt sociālo nodokli, jo pensijas tika aprēķinātas pēc darba stāža un vidējās darba algas valstī. Taču tobrīd no skaistajiem plāniem nekas nesanāca: „Sistēma bija ļoti dārga un tad sabruka, - viss tika finansēts no budžeta, bet budžeta kā tāda nebija. Vienīgais, ko varēja izdarīt, bija - maksāt visiem vienādas pensijas,” atzīst M. Poršņova.

Skaidrs, ka ilgi tas tā nevarēja turpināties, un pēc Liepājas ārsta Teodora Eniņa, kurš ministra amatā galvenokārt nodarbojās ar medikamentu izlūgšanos ārvalstīs trūkumā slīgstošajai Latvijas valstij, par veselības un reizē arī labklājības jomu sāka rūpēties jaunais labklājības ministrs Jānis Ritenis – viens no vispretrunīgāk vērtētajiem valdības pārstāvjiem visā deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Austrālijas latvietis reālo situāciju pēcpadomju Latvijā nepārzināja vispār – un no malas tā vien izskatījās, ka arī īpaši nemaz nevēlas pārzināt gluži tāpat kā cilvēciski iedziļināties pašmāju pensionāru problēmās.

Riteņa laiki

„Ceru, ka mans liktenis un nākotne nav atkarīga no piketētājiem. Mēs meklējam nopietnu dialogu ar ļaudīm un it īpaši organizācijām, kas pārstāv cilvēkus, kurus nomāc smagas sociālās problēmas,” J. Ritenis presei paziņoja jau 1993. gadā pēc publiska atgādinājuma, ka pirmie pēc Saeimas vēlēšanām sākuši piketēt tieši pensionāri. „Nedzīvodams šeit un precīzi nepārzinādams apstākļus un situāciju, Riteņa kungs neprata savas idejas pietiekami skaidri – mūsu izpratnē skaidri – pasniegt. Cilvēki nesaprata, un tad viņš sāka dusmoties, kā var nesaprast! Viņam paspruka pa atsevišķai frāzei, ko žurnālisti uzreiz paķēra. Tā viņa uzvārds reizēm kļuva gandrīz vai par īpašības vārdu,” presei vēlāk atzina pat vienmēr tolerantais A. Bērziņš.

Taču brīžam arogantajam, brīžam vienkārši vecišķi kašķīgajam Austrālijas latvietim bija viena neapstrīdami pozitīva – vismaz ilgtermiņā raugoties – īpašība: viņš saprata, ka sociālā sistēma Latvijā ir jāmaina pēc būtības, lai kā tas nepatiktu plašajām tautas masām. Jo tā, kā bija, vairs vienkārši nebija iespējams turpināt. „Šajā laikā tā PSRS pensiju sistēma nobruka, jo vienkārši apstājās nauda. Izrādījās, ka visi grib daudz saņemt, bet neviens nedomā, kā uzkrāt šos līdzekļus, neviens netaisās maksāt nekādus nodokļus, līdz ar to naudas nekādas nav. Pensiju sistēma bija spiesta visu laiku ņemt no budžeta ārā naudu. Bija ļoti grūti laiki, un tad es domāju – labi, ka man ir visādas bezdarba problēmas, bet nav pensiju problēmas, plus vēl veselības jautājumi,” atminas tas pats A. Bērziņš, kurš tolaik Labklājības ministrijā rūpējās par nodarbinātības jautājumiem.

Arī šajā jomā problēmu, protams, netrūka. Tā, piemēram, 1991. gadā pirmo reizi izskanēja bažas, ka Latvijai var draudēt bezdarbs, un ekonomisti prognozēja, kas tas var skart piecus procentus darbaspējīgo iedzīvotāju. 1992. gada vidū Latvijā bija reģistrēti jau 10 tūkstoši bezdarbnieku, no kuriem lielākā daļa bija rīdzinieki, gada nogalē bezdarbnieku skaits sasniedza jau 20 tūkstošus, turklāt šajā statistikā nebija iekļauti tie agonējošo rūpnīcu strādnieki, kas skaitījās bezalgas atvaļinājumā. Tādēļ tika pat lēsts, ka slēpto bezdarbnieku skaits varētu pat sasniegt piekto daļu no visu strādājošo kopskaita.

Taču šīs problēmas tika risinātas salīdzinoši mierīgi un sistemātiski. „Mēs redzējām, ka nāk virsū milzīgi bezdarbnieku pūļi, un sapratām, ka kaut kas ir jādara. Tika atrasta nauda no valsts budžeta sociālās nodrošināšanas naudas, mēs izveidojām bezdarbnieku pabalstu sistēmu un sākām būvēt pārkvalifikācijas sistēmu. Vispirms parādījās bezdarbnieki un tad pabalsti. Sākumā pabalsti bija ļoti mazi, tiem nebija nekādas piesaistes iepriekšējai izpeļņai, taču mēs mēģinājām likt iekšā kaut kādu motivāciju – tu saņem pabalstu, kas ir dilstošs laikā, tad tu aizej uz apmācībām. Jāsaka, ka sistēma strādāja diezgan labi un arī tagad nav īpaši mainījusies,” teic A. Bērziņš.

Taču kur nu salīdzināt pārdesmit tūkstošus bezdarbnieku ar problēmām, ko lika risināt simtiem tūkstošu izbadējušos un aizvien niknāku pensionāru liktenis. A.Bērziņa skatījumā tieši J.Ritenis tad arī bija tas, ka pavērsa bijušās padomju republikas labklājības funkcionāru un jauno politiķu domas no sociālās nodrošināšanas, kas tikai ņem un ņem naudu no valsts budžeta, uz sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidi: „Viņš ienāca kā tāds varmāka tajā mūsu pulciņā, es ar to domāju departamenta direktorus, kuri to ministriju faktiski vadīja. Viņš mēģināja mūsu domāšanu pagriezt no sociālās nodrošināšanas uz sociālo apdrošināšanu. Tajā brīdī mēs viņu kaut kā īpaši nepieņēmām. Viņš bija atnācis ar citu domāšanas veidu, un ātri kļuva skaidrs – ja mēs neatradīsim nopietnus ieņēmumus, tad būsim spiesti vairāk nekā trešo daļu budžeta veltīt sociālai nodrošināšanai, ja mēs neko nemainīsim sistēmā. Ja neieviesīsim jaunus principus.”

Nedaudz citādi notikumu gaitu skaidro M. Poršņova. Viņa gan atzīst: tieši J. Ritenim – „neskatoties uz to, ka viņš vizuāli un uz āru bija kašķīgs vecis” – esot jāsaka liels paldies par to, ka Latvijā ir speciālisti, kas zina, ko nozīmē sociālā joma. Taču nevarot teikt, ka ministrs Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmu būtu vienkārši importējis no Austrālijas: „Viņš ilgāku laiku bija strādājis apdrošināšanas firmā un apdrošināšanas pamati viņam bija skaidri. Viņa pensija sastāvēja no apdrošināšanas vairākās valstīs, tomēr par sociālo apdrošināšanu viņam nebija īstas skaidrības. Taču tad, kad mēs apdedzinājāmies attiecībā pret padomju sistēmu, pirmajā laikā mums parādījās diezgan daudz konsultantu. Mums liels atbalsts nāca no Vācijas, - viņi daudz brauca. Arī austrieši un Eiropas Padome, kuri mēģināja eksportēt klasisko vācu sistēmu. Tā pretimstāvēšana Ritenim veidoja superīgu komandu. Jo mēs jau zinājām, kurš kurā brīdī runās, kā vienam uz otru jāpaskatās, viss, man vairs nav spēka, tagad tu. Diskusijas bija garas un mokošas.”

Kā tad, viņasprāt, saukt sistēmu, kuras iedīgļi veidojās tieši J. Riteņa vadības laikā? „Es pat šodien nevarētu raksturot, kā nosaukt to sistēmu, kas tolaik veidojās. Tur neapšaubāmi bija iekšā apdrošināšanas principi. Ināra Bite bija ļoti laba speciāliste, - viņa tagad ir aizgājusi pensijā, bet tad viņa veidoja stipru komandu, kas stāvēja uz solidaritātes pamatiem. Savukārt Ritenis bija pilnīgi par apdrošināšanas principiem. Un tas, kas tapa, bija kaut kas pa vidu. Tad, kad saka, ka tas ir Pasaules Bankas uzbāzts, tie ir meli. Patiesībā tur apakšā ir aprēķini, pamatojumi. Es teiktu, ka vēlākais trīs līmeņu modelis vairāk ir Andra Bērziņa modelis. Lai gan viņš tagad no sociālās aizsardzības sistēmas nodalās, viņam tur ir diezgan lieli nopelni.” Savukārt vēl citi Labklājības ministrijas darbinieki iebilst, ka visdrīzāk varot teikt – pēdējā mirklī esot izlemts par labu Zviedrijas speciālistu izstrādātai sistēmai (par ko A. Bērziņš precizē: „Pasaules Banka jau kādus sešus gadus bija strādājusi, lai kaut kā reorganizētu Zviedrijas pensiju sistēmu. Zviedrija gala rezultātā ieviesa ļoti līdzīgu modeli kā mēs, tikai ieviesa to trīs gadus vēlāk un ar drusku citādāku pārejas formulu.”).

Reformas plāni un realitāte

Taču, kad J. Ritenis – ātri kļuvis par gan pensionāru, gan mediķu ienīstāko personāžu visā valdībā – 1994. gada septembrī atvadījās no labklājības ministra posteņa, vēl pilnā sparā darbojās padomiskā pensiju sistēma, atkal un atkal prasot naudu no valsts budžeta. Un politiķi šīs naudas dalīšanā bija tikai cilvēki: tā, piemēram, 1993. gada maija beigās Augstākā Padome sākumā noraidīja I. Godmaņa valdības lēmumu par pensionāru iztikas minimuma palielināšanu un pensiju piemaksām (jo tā apstiprināšana būtu palielinājusi budžeta deficītu par 4,3 miljardiem Latvijas rubļu), tad nedēļu vēlāk noraidījumu atcēla, taču... arī apstiprināt valdības lēmumu neizšķīrās.

Bija gan skaidrs, ka ar „nolīdzinātajām” pensijām kaut kas jādara, - jau 1993. augustā pensionāri sapulcējās uz pirmo piketu pie valdības nama. Tiesa, plakāti vēl bija pieticīgi un labdabīgi – „Mums vajadzīgas pensijas, tuvojas apkures sezona” un tamlīdzīgi, prasības bija diezgan vienkāršas – par katru darba stāža gadu vienu pensijas latu mēnesī, arī pret valdības vīriem (pie piketētājiem iznāca pat premjers Valdis Birkavs) pensionāri izturējās visnotaļ labvēlīgi, un „norāvās” tikai īpašu uzdevumu valsts ministrs Edvīns Inkēns, kurš presei atzina: „Valdības patiesība ir tā, ka naudas nav, savukārt cilvēkiem ir tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi. Tāpēc ir šī pretruna.”

Jau 1993. gada augustā valdība arī tiešām ķērās pie pensiju diferencēšanas plāniem, un tika izveidota pat īpaša komisija, kuras priekšlikums bija – vecuma pensija (ar pilnu darba stāžu, kāds bija apmēram divām trešdaļām pensionāru) varētu būt vidēji 23,6 lati mēnesī, invaliditātes pensija – vidēji 20,4 lati, vecuma pensija ar nepilnu darba stāžu – vidēji 16,3 lati mēnesī. Sekoja likuma pieņemšana par pensiju aprēķināšanas kārtību, nosakot, ka pensijas apmērs piesaistīts vidējai darba algai un ka tas pārskatāms reizi ceturksnī, bet ar 1994. gada 1. maiju pensijas tika paaugstinātas vidēji par 2,26 latiem – tiem laikiem vēl pietiekami lielu summu (vidējā alga valstī tobrīd bija nedaudz virs 68 latiem mēnesī).

1994. gada sākumā Labklājības ministrija publiskoja tās izstrādāto sociālās reformas modeli, kuras būtība bija – dažādos fondos iemaksas (gan obligātas, gan brīvprātīgas) veiks gan darba devēji, gan ņēmēji, un uzkrājumus vajadzēs veikt arī strādājošajam, rezultātā radot trīspakāpju sociālā nodrošinājuma sistēmu. Tā paša gada aprīļa beigās valdība arī tiešām apstiprināja jauno sociālās drošības koncepciju, kuras būtība saskaņā ar J. Riteņa paziņojumu bija – „visiem valsts iedzīvotājiem pašiem ir jādara viss iespējamais, lai uzturētu sevi un savu ģimeni”, savukārt valstij jārūpējas tikai par tiem, kas paši par sevi parūpēties nespēj; pirmoreiz Eiropā un pat pasaulē bija iecerēts pensijas aprēķināšanā izmantot paredzamo cilvēka mūža ilgumu, kas ļautu uzkrāto pensijas kapitālu izmaksāt vienmērīgi visam pensijas laikam. Reformas projektu (arī ar kredītu) atbalstīja arī Pasaules Banka, gan norādot, ka uzreiz no valsts pensijām atteikties nekādi nebūs iespējams, bet vēlāk tās varētu saglabāties kā sociālās pensijas.

Koncepcijas apstiprināšana gan nekādi nemainīja finansiālo realitāti (jo vairāk, ka valdība koncepciju no jauna metās skatīt 1995. gada janvārī) – naudas pensijām budžetā nepietika un nepietika. „Pensijas ir tik lielas, cik tiek iekasēts sociālais budžets. Tādēļ uzskatu, ka runāt par pensiju reformu un paaugstināšanu varam tad, kad sakārtojam sociālā nodokļa iekasēšanu. Latvijā ir 1 400 000 cilvēku darba spējīgā vecumā, no kuriem strādā 1 150 000. Taču reāli sociālais nodoklis ir samaksāts par 825 000 cilvēku. Tāpēc jāatrod tie, kas sociālo nodokli nemaksā, un jāpaskaidro, ka viņiem zūd iespēja nepieciešamības gadījumā saņemt bezdarbnieka un slimības pabalstu, ka viņiem netiks ieskaitīts darba stāžs un viņu nākotne nav nodrošināta,” 1994. gada beigās skaidroja sociālo lietu valsts ministrs Vladimirs Makarovs, prognozējot, ka sociālo reformu un pāreju uz fondu sistēmu varētu sākt 1996.-1997. gadā.

Ko bija darīt? Jau 1994. gadā pilnā sparā mutuļoja diskusijas par jautājumu – vai strādājošie pensionāri var saņemt visu pensiju, daļu no tās vai vispār neko, bet 1995. gada sākumā valdība jau pavisam izlēmīgi paziņoja par plānu paaugstināt pensijas vecumu („Pašlaik Latvijā 26% no visiem iedzīvotājiem saņem pensiju, ieskaitot invalīdus un sociālās pensijas saņēmējus. Skaidrs, ka tas ir viens no pamatiemesliem, kāpēc pensijas kopumā ir mazas. Normāli būtu, ja šī proporcija svārstītos robežās starp 14-18 procentiem. Tāpēc domājam par pensijas vecuma paaugstināšanu, lai pensionāru īpatsvars būtu mazāks un lai cilvēkam būtu normāla pensija. Tā ir diezgan grūti tverama robeža starp katra cilvēka atbildību un valsts atbildību,” presei skaidroja A. Bērziņš).

Savu artavu ienesa arī banku krīze: 1995. gada aprīlī pirmoreiz tika aizkavēta valsts algu un pensiju izmaksa; pensiju indeksācija gada laikā tika solīta četras reizes gadā, un jūlijā pensijas vajadzēja paaugstināt vidēji par astoņiem latiem, taču izrādījās, ka valstij naudas pietiek tikai 3-4 latu pielikšanai. Valstsvīri uz to reaģēja katrs pa savam. „Nupat no [premjera] Māra Gaiļa uzzinājām, ka [finanšu ministrs] Andris Piebalgs jūtoties ļoti noguris, tāpēc palūdzis dažas brīvdienas un aizlidojis atpūsties uz saulaino Spāniju, lai Saragosā piedalītos Eiropas strādājošo sporta spēlēs kā tenisists. Bet tikmēr strādājošie Latvijā gaida nopelnīto algu. (..) Tas, ka Piebalgs ar ekonomikas ministru Jāni Zvanītāju līdz šim galvenokārt tikai sasveicinās un ir neitrālās attiecībās, katrā ziņā veicinājis to, pie kā esam nonākuši,” skaldīja laikraksts Diena.

Tomēr tieši 1995. gads iezīmēja lielo – vai vismaz oficiālo – pavērsienu sociālās sistēmas reformā. 1995. gada 2. novembrī beidzot tika pieņemts likums Par valsts pensijām, skaidri nosakot, ka valsts vecuma pensijas apmērs būs tieši atkarīgs no mūža laikā iemaksātā sociālā nodokļa kopsummas un arī darba stāža. „Pēc pieciem gadiem – pensija 120 latu?” cerīgi jautāja prese, un tāpat 5. Saeimas darbības laikā tika pieņemta arī visa pārējā sociālo likumu pakete. „Mēs šo darbu līdz vēlēšanām izdarījām, pieņēmām astoņus likumus, mēs uzskaitījām tos trūkumus, kas ir esošajai sistēmai, kādēļ tā ir jāmaina, ko mēs vēlamies panākt, ieviešot jaunu, kādas varētu būt konsekvences tālākos gados. Mēs šo konceptu uzrakstījām un aiznesām uz Saeimu. 5. Saeima, paralēli strādājot pie likumiem, konceptu Saeima atbalstīja, un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka Aristids Lambergs no tēvzemiešiem un Gundars Bērziņš no Zemnieku savienības atbalstīja šo konceptu. Tās bija divas balsis, kas iedeva tālāku virzību. Mēs sagatavojām likumus un izdzinām caur Saeimu. Pēdējā Saeimas sēdē pirms vēlēšanām mēs pieņēmām pēdējo likumu. Tas bija milzīgs izaicinājums. Un es esmu gandarīts, ka tā sistēma ir uzlikta un tā funkcionē,” atminas A. Bērziņš.

1996. gads izskatījās vēl cerīgāks – pensijas sāka saņemt aptuveni 40 tūkstoši strādājošo pensionāru, kam pensiju izmaksa iepriekš bija apturēta; 1996. gada aprīlī jaunu pensiju indeksāciju jau maijā vidēji par 2,54 latiem apsolīja premjers Andris Šķēle; finanšu ministrs Aivars Kreituss ne tikai ieminējās, ka lielākās pensijas – virs 45 latiem – varētu aplikt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, bet arī aizrautīgi zīmēja gaišo tuvākās nākotnes ainu – 100 latu pensijas būšot visnotaļ normāla lieta, bet tās varot būt pat trīsreiz lielākas (tiesa, presei tā arī neizdevās sarēķināt, kā tas būtu iespējams, taču 1997. gada sākumā tika paziņots, ka kādam pensionāram bez kādām blēdībām aprēķināta pat 1016 latus liela vecuma pensija); 1997. gadā visiem iedzīvotājiem pirmoreiz centralizēti tika izsūtīta informācija par viņu sociālā nodokļa konta stāvokli.

Visbeidzot, papildus pensijām 1996. gada beigās jau bija definēta vesela virkne dažādu vismaz teorētiski saņemamu pabalstu maznodrošinātajiem – gan mājas aprūpei, gan kurināmajam, gan dzīvokļa īres apmaksai, gan pārtikai un bezmaksas ēdināšanai, gan īpašiem gadījumiem, gan veselības aprūpei un apdrošināšanai, gan bērnu ēdināšanai, gan, visbeidzot, apbedīšanai. (Starp citu, pirmoreiz lēmumu par dzīvokļu maksas pabalstiem maznodrošinātajām ģimenēm valdība pieņēma jau 1993. gada 18. novembrī, bet lielākais skandāls maznodrošināto pabalstu jomā izcēlās 1994. gada beigās, kad Rīgas dome izsprieda, ka apkures pabalstus varētu piešķirt tikai Latvijas pilsoņiem. „Drīz [Juris] Dobelis pieņems lēmumu, ka Rīgas kapsētās glabās tikai pilsoņus, bet pārējos kremēs piespiedu kārtā,” – tā šo īpatno lēmumu komentēja Saeimas frakcijas Līdztiesība pārstāve Larisa Laviņa, beigu beigās to apturēja valsts reformu ministre Vita Tērauda, un pašvaldība lēmumu mainīja uz šādu redakciju: „Ja 1995. gadā noteiktās ienākumu izmaiņas Rīgas budžetā nesedz pašvaldībai papildus uzliktās funkcijas, tad, pieņemot 1995. gada budžetu, ir jāparedz, ka priekšrocības palīdzības saņemšanā ir piešķiramas LR pilsoņiem.”)

Permanentā mētāšanās

Taču, neraugoties uz šīm vismaz šķietami iepriecinošajām pārmaiņām, 1997. gada septembrī pensionāru piketā pie valdības ēkas jau skanēja pilnīgi citi saukļi nekā pirms četriem gadiem – visvairāk „Maizi!”, „Zagļi!” un „Šķēli!”. Premjers gan nerādījās, labklājības ministrs V. Makarovs arī ne, un pareizi vien darīja: uz valdības ēku lidoja gan āboli un kauli, gan sērkociņu kastītes – pensionāri bija sarēķinājuši, ka jaunā pensiju indeksācija viņiem nodrošina vidējo pielikumu, kas līdzvērtīgs četrām sērkociņu kastītēm dienā (ja pieņem, ka kastīte maksā santīmu). 1999. gadā jaunu sašutuma vētru izraisīja kārtējā indeksācija, vidējai pensijai ik mēnesi pieliekot 18 santīmus.

Nevis potenciālie, bet jau esošie pensionāri bija patiesi sašutuši, ka dzīves dārdzība auga nesalīdzināmi straujāk nekā viņu ieņēmumi. Un arī jaunā, tik progresīvā pensiju likumdošana bija izrādījusies nedaudz defektīva. Tā, piemēram, 1997. gadā kļuva skaidrs, ka iespējams gan aprēķināt tikai dažus latus lielu pensiju, gan gadiņu sarunāt sev lielu algu un attiecīgus nodokļus, lai uz visu atlikušo mūžu tiktu pie iespaidīgas pensijas (dodoties pensijā 1997. gadā, pensija tika aprēķināta pēc pēdējo 12 mēnešu algas, par ko bija maksāts sociālais nodoklis). „Cēsu rajonā dzīvo divi kaimiņi. Vienam no viņiem cietumnieka stāžs ir 26 gadi, bet viņš mūža nogalē saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu 30 latus. Otram kaimiņam darba stāžs ir 42 gadi, bet pensija – 24 lati. Lai pensionārs sasniegtu cietumnieka līmeni, viņam vēl vajag 6 latus!? Amatpersonas lieto izteicienu – cietušie reformas dēļ, bet kāpēc tāda reforma ir vajadzīga?” – tā kādā pensionāru sapulcē stāstīja Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja vietniece Aina Verze.

Beigu beigās pat Valsts prezidents Guntis Ulmanis atzina, ka Pensiju likums vienkārši nav pareizs, vēstulē Saeimas prezidijam norādot: „Jāatzīst, ka likuma normas tiešām ir netaisnas, jo pensiju aprēķināšanas kārtība un pensiju apmēri personām, kas aizgāja pensijā pagājušajā gadā, un personām, kas aiziet pensijā šogad, būtiski atšķiras. Manuprāt, nav pieļaujama tāda situācija, ka pensijā aiziešanas datums tik radikāli izmaina pensijas apmēru, kaut arī darba ieguldījums un nopelnītā alga bijusi līdzīga.”

Bija gan atsevišķi ļaudis, kas ļoti stingri iestājās pret pensiju likumdošanas grozīšanu. „Pāreja no pašreizējās sistēmas uz fondu sistēmu var ilgt līdz pat 45 gadiem. (..) Man kā cilvēkam, kas strādā sociālās palīdzības sistēmā no 1991. gada, negribētos, ka, līdzko nāk jauna valdība, atkal ir jaunas koncepcijas. Varētu būt domstarpības par realizācijas mehānismu (iespējams, ja pie varas nāk sociālistiski noskaņoti cilvēki, viņi palielina valsts atbildību un līdzdalību; ja nāk liberāli domājošie, viņi palielina privātā kapitāla aktivitāti un valsts tikai to kontrolē), bet šai reformai nedrīkst būt pagrieziens par 180 grādiem,” jau 1994. gada beigās presei vēstīja V. Makarovs, kurš arī padsmit gadus vēlāk daudzu pensionāru acīs bija vēl tumšāks tēls par J. Riteni.

Pagriezienu par 180 grādiem tiešām nebija, taču visādi citādi V. Makarovs un viņam līdzīgi domājošie palika mazākumā. Nākamajos gados „sakārtošanas” un „taisnīguma” vārdā pensiju likumdošana tika mainīta aptuveni desmit reizes – vidēji divreiz ik gadu: šīs pārmaiņas tika sauktas gan par taisnīgām un nepieciešamām, gan par vienkārši populistiskām, taču fakts – sociālā budžeta rezerve ik pa brīdim tika vienkārši atdota noēšanai. 1997. gada maijā Saeima noteica, ka minimālajai pensijai jābūt 25 latu lielā sociālā pabalsta apmērā, bet 1998. gada sākumā valdība jau gaidāmo vēlēšanu gaisotnē nobalsoja par strauju pensiju palielināšanu – tik strauju, ka sociālajā budžetā parādījās vienkārši grandiozs caurums.

(Protams, paši par sevi un savām pensijām deputāti parūpējās īpaši, liekot joku grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem pasmieties: „Sešdesmit seši Saeimas pensionāri piešķīra sev pensiju. Jaunajā likumā bija teikts: „Saeimas pensionārs līdz mūža galam saņem divkāršu Saeimas deputāta algu.” Tūlīt pat atlūgumu iesniedza labklājības Makarovs, kas bija sarēķinājis, ka tagad nepietiks naudas, lai samaksātu savai sekretārei. Te pienāca Gailis un sacīja: „Pārējiem nepienākas. Visi pensionāri, kas nav Saeimas deputāti, tik un tā kaut kur strādā vai audzē brokoļkāpostus.” No Austrālijas steidzamu telegrammu atsūtīja Ritenis: „Palīgā! Pie mums truši savairojušies kā pensionāri.” – „Strādāt vajag, nežēlīgi strādāt!” pensionārus mierināja Andris, kurš atgriezās, lai strādātu, un tūdaļ uztaisīja budžetu ar pārpalikumu, pārdodot ES tirgū smaržīgas ziepes, kas bija vārītas no badā mirušajiem pensionāriem.”)

Savukārt nākamo gadu darbības ap pensiju likumdošanu ļoti atgādināja futbola spēli, komandām joņojot no vieniem vārtiem uz otriem. Tā, piemēram, premjers A. Šķēle sociālo budžetu lāpīja sev ierastajā stilā – runājot par „pensiju likuma sakārtošanu”, strādājošajiem pensionāriem 1999. gadā tika uzlikti pensijas ierobežojumi un arī citādi pensiju likums labots tik pamatīgi (pensijas vecuma paaugstināšana, indeksācija tikai reizi gadā, piemaksas atņemšana pensionāriem virs 80 gadiem, atteikšanās no pensiju pārrēķina), ka pret šiem grozījumiem nesekmīgi tika rīkota pat tautas nobalsošana, tam pašam A. Šķēlem – tāpat kā viņa priekšgājējam premjera postenī Mārim Gailim un Valsts prezidentam G. Ulmanim – nedaudz liekulīgi apliecinot pensionāriem savu sapratni un līdzjūtību: „Nav šaubu, daudzi cilvēki mūsu valstī vēl dzīvo trūkumā, daudziem klājas ļoti grūti. Tāpēc es saprotu un cienu to cilvēku izvēli, kuri ir pieņēmuši lēmumu atbalstīt referendumu par pensiju likuma grozījumu atcelšanu.”

Savukārt strādājošie pensionāri – un konkrēti to pārstāvji Mārtiņš Draudiņš, Valdis Eglītis un Viktors Purmalis – sava veida „prettriecienu” deva, 2002. gadā panākot Satversmes tiesas spriedumu, ar kuru viņu pensiju ierobežošana tika atzīta par pretlikumīgu. Cita starpā spriedumā bija ierakstīti arī skarbi vārdi par sociālā budžeta iztērēšanas apstākļiem: „Priekšvēlēšanu laikā politiķu pieņemtu populistisku, netālredzīgu lēmumu dēļ bija ne tikai izlietots pensiju budžeta uzkrājums, bet arī radies liels šā budžeta deficīts.”

Tā nu milzīgi pagriezieni pensiju jomā nenotika, taču sistēma acīmredzami nebija līdz galam pārdomāta, un arī mētāšanās bija iespaidīga. Ko nu brīnīties, ka 2002. gadā pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma veiktā pētījumā tika noskaidrots, ka puse Latvijas iedzīvotāju tomēr neuzticas valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai (uzticas – 35 procenti), bet 84 procenti iedzīvotāju pensiju sistēmu vērtē kā netaisnīgu. Turklāt finanšu līdzekļi, kas pamazām tomēr uzkrājās sociālās apdrošināšanas budžetā, politiķus joprojām vilināja kā magnēts: tā, piemēram, 2003. gadā Einara Repšes valdības valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināta koncepcija, kurā zem „trūkumu novēršanas valsts pensiju politikā” bija paslēpts plāns atcelt ieplānoto fondēto pensiju sistēmai novirzāmo līdzekļu palielināšanu. „Mēs savulaik arī sociālo budžetu nodalījām kā atsevišķu, kuram bija jābūt pilnīgi neatkarīgam, kurš stāvēja Valsts kasē un bija garantēts no valsts, bet no šī budžeta valsts nevarēja pagrābt tā kā tagad. Valsts varēja nākt pie sociālā budžeta un lūgt aizdevumu. Un sociālais budžets varēja aizdot uz procentiem. Viņš bija stabilāks un neatkarīgāks. Taču Repše atnāca un likvidēja visus sociālos budžetus. No budžeta viedokļa tā ir vienkāršāk, bet no sociālās drošības sistēmas attīstības viedokļa šī funkcija zūd...” skumji nosaka A. Bērziņš.

Līdz ar to jau pēc lielās ekonomiskās krīzes atnākšanas M. Poršņovai bija viss pamats secināt: „Ja mēs nebūtu apēduši tos uzkrājumus, ko ar sociālo sistēmu bijām izveidojuši, varētu to iepludināt tautsaimniecības attīstībai. Tad mēs nebūtu tur, kur tagad esam. Tāpēc jau tās valstis, kas iepriekš nonāca ekonomiskā krīzē, no tām izkārpījās, izmantojot sociālos fondus tautsaimniecības attīstībai. Ja mūsējie duraki to neredzēja un nezināja, tad tā nu arī ir.”

Novērtē šo rakstu:

13
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

FotoTe manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās intervijas (ja nemaldos - tā bija nra.lv) komentāros un citur soctīklos tika „apd...ts” Ēriks Stendzenieks.
Lasīt visu...

21

Ašeradens būs īstais

FotoLabdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni, par mūsu vērtībām un idejām, kā arī cilvēkiem, kas tās īstenos dzīvē.
Lasīt visu...

15

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

FotoLatvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911” (turpmāk – Lēmums). Lēmumu sagatavojis un kā pirmais parakstījis Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Lasīt visu...

20

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

FotoBrīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks atbildēja, ka tādus likumus viņš nepazīstot. Nedomāju, ka likuma nezināšana glābs arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuri nebūs reģistrējuši savus, atvainojiet, ķemertiņus jeb decentralizētās kanalizācijas sistēmas kopējā reģistrā. Labi, ka par šo pārkāpumu nedraud tāds sods kā Šveikam, taču arī 1400 eiro juridiskajām personām un 350 eiro fiziskajām ir gana liels sods, īpaši lauku reģionos dzīvojošiem pensionāriem.
Lasīt visu...

21

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

FotoŠodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt godīgo nodokļu maksātāju pusē ir labi vai slikti. Var saprast tā: ja tu esi pret VID rīcību šajā gadījumā, tad tu atbalsti nodokļu nemaksātājus.
Lasīt visu...

21

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

FotoLai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un kvalitātes, par ko nemitīgi atgādina Latvijas Banka un uzņēmēji, Veselības ministrija (VM) ir ķērusies noteikt pašvaldību lomas veselības aprūpē un pie Veselības aprūpes finansēšanas likuma, kurš pašreizējā versijā gan vairāk atgādina aprakstu uz pāris lapām salīdzinājumā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr.1529 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība, kas ir vieni no apjomīgākajiem MK noteikumiem biezas mapes izskatā.
Lasīt visu...

21

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

FotoLaikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi ieviest šādas reformas jau ir bijuši, turklāt nesekmīgi. Dažādas idejas par to, cik gados bērniem jāuzsāk skolas gaitas, ir izskanējušas arī iepriekš, piemēram, kādreizējā ideja par t.s. nultās klases ieviešanu, obligāto izglītību no sešu gadu vecuma u.tml., taču neviena ideja nav nesusi pozitīvu rezultātu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...