Pensionārs–optimists dalās domās ar prezidentu: atklāta tipa vēstule Bērziņam

Sveiks, kolēģi! Rakstu Tev šajā valstij un tautai sarežģītajā laikā kā pensionārs pensionāram, vēloties atbalstīt Tevi, Tavus gudros darbus, vārdus un domas.

Nu, es varbūtās arī ne piecus tūkstošus pensijā saņemu, bet nesūdzos. Nabags neesmu. Re, man bļoda netīra, tātad esmu ēdis. Tonedēļ man trīs reizes bļoda ir bijusi netīra, nevaru sūdzēties. Pēc tam gan bļodu sasitu. A huļi man netīra bļoda? Līdz pensijas dienai tāpatās neēdīšu, ja nu vienīgi pie veikala atradīšu ko pagraužamu.

Es tak saku – dzīvot var.

Darba viņiem neesot. Man kaimiņos gateris. Saimnieks darbiniekus ar uguni atrast nevar. Nē, nu šad un tad jau aiziet pa kādam tirliņam un, vēl ne trīs mēnešus nenostrādājis, sāk pumpēt tiesības, algu viņam padodiet un cilvēcīgus darba apstākļus... Stop, stop! Runa bija par darbu. Par naudu mēs nerunājām. Tā jānopelna. Pastrādā pus gadiņu, tad paskatīsimies, ko tu esi vērts! A šie gaudo riņķī apkārt par ļaunajiem darba devējiem un nabadzību. Ak ta gatera saimnieks ar poršu braukā? Kas tev pašam liedz atvērt gateri un braukt kaut ar rollsroisu?

Grūti viņiem esot.

Viņi nezina, kas ir grūti, komēdiju te lauž. Es tādus esmu redzējis tūkstošiem, kā nekā pusi mūža nostrādāju ieslodzījumu vietās par uzraugu. Tur bija grūti! Un zini ko, Bērziņ, mēs tādus čīkstētājus ātri vien izārstējām. Tā vienkārši: nepatīk tev mūsu sanatorijas balanda, nu ta lasies! Viens divi rīkojums gatavs un pa etapu prom uz Magadānu. Tur prokuroram nepasūdzēsies, tur prokurors viens – lācis. Taiga – likums. Gulta – kaps.

Vilka kungam taisnība, stingrāk ar viņiem visiem, stingrāk. Diktatūra, terors. Tā ir valoda, ko viņi saprot.

Čīkstētāji, zinies, nabagi... Neviens taču neliek ar varu cilvēkam par strādnieku vai ārstu iet. Atver banku! Stājies deputātos! Kļūsti par finanšu ministru! Būs tev labāk? Pavei, kāds ministram Vilkam norūpējies vaigs! Kā dakterim Mengelem pirms sarežģītas operācijas. Domā viņam viegli? Izkāmējis naža plānumā. Bet viņš nesūdzas.

Reku, mans dēls arī no bimbātājiem.

Liels, ražens. Vīrs kā ozols. Žēl tikai, pauti kā sēnalas. Teicu es viņam deviņdesmitajos: ej, dēls, reketieros! Būtu tagad jau savu atsēdējis, iznācis, nodibinājis solīdu biznesu. Labi cilvēki palīdzētu sodāmību nodzēst, varētu iet politikā – kā cilvēks dzīvotu. Nē! Viņš, zin, pažarniekos aizgāja. Cilvēku dzīvības gribot glābt. Nu un daudz tev labuma no tā, ka izvelc tos dzērājus no uguns? Labi maksā? Da ne sūda! Paklau, Bērziņ, Tu domā, ka mans dēls slikti dzīvo? Nuka nekā! Viņš ēd katru dienu. Ziemsvētkos gaļa bija galdā ar šķovētiem kāpostiem. Pats gan neredzēju, mazmeita stāstīja. Bet tas jau vedekliņas nopelns. Manam dulburim ar sieviņu paveicies, slimnīcā par pavārieni strādā. Vienmēr i pati paēdusi i mājās ko atnes. Uz veikalu neiet. Vasarā tā pavairāk dārzenīšus bija sanesusi, brīvdienā aizgāja uz zemnieku tirdziņu, iztirgoja, mazliet naudiņas dabūja. Varēja manam dulburim bikses nopirkt. Gandrīz jaunas. Mazliet pielāpīja, izmazgāja un kalpos vēl simts gadus. Ilgtermiņa investīcija – piecām paaudzēm būs ko nēsāt.

Redzi, ja grib, tad var.

Ja negrib, tad jāčīkst. Kā mana mazmeitiņa, nu visa dēlā – aizgāja par skolotāju. Smuidra, glīta meitene. Varēja mierīgi bagātu veci nocopēt, sadzemdēt rausīšus un lieta darīta. Nē! Viņai skolā tiem mazgadīgajiem deģenerātiem botāniku galvās jābaksta. Nu nevajag viņiem tavu botāniku, viņus sekss, vardarbība un narkotikas interesē. Aizej, reku, kaimiņos pie vecās Ļudas, paņem bezakcīzes šņabīšus, cigiņas, aiznes puikām – ar rokām noraus un vēl paprasīs. Un ir taču skolā zēni no labām ģimenēm, nu pavirini kājas, viņi tev naudu liekšķerēm sametīs, varēsi beidzot i pati paēst i uz Turkmenistānas kūrortiem aizbraukt pie Vidusjūras... Vai Turcijas... Vai Turkmenistānas... Bet šamai principi.

Čīkstēt vieglāk.

Manējā vecene arī tāda pati bija. Bibliotēkā strādāja. Tā arī nomira pie letes. Dakteri teica, no bada, bet ierakstīja, no vecuma, lai nebojātu statistiku.

Statistika, jā.

Bija mūsu apvidū tāda ģimenīte, statistikas bojātāja. Visu laiku kaut ko prasīja. Sociālajiem darbiniekiem no viņiem miera nebija ne dienu ne nakti. Brāļameita man tur strādā, lūdza palīdzēt. Nu ko, piezvanīju vecajiem biedriem no komitejas laikiem, tie pa saviem kanāliem nokārtoja iebiedēšanu, mājas degšanu un tamlīdzīgi. Tu, Bērziņ, tak zini mūsu metodes. Beigās šie neizturēja un aizlaidās uz Īriju, bet pagastā uzlabojās statistika. Tā, lūk!

Tikai tā ar tiem čīkstētājiem, tikai tā, jo nabadzības nekādas nav, ir tikai vaimanas, ko izplata sūda žurnālisti savās tenku lapelēs.

Atbrauca te viens tāds žurnālists par manu čekista pagātni tincināt. Zini, ko es viņam pateicu? Es teicu: laikam pa galvu sen neesi dabūjis, ja? Agrākos laikos tāds jautātājs ātri aizbrauktu ciedru riekstus lasīt, tagad atļaujas. Paņēmu to netīro bļodu un ieliku šim starp ausīm. Bļoda driskās. Žēl, laba bļoda bija, Latgales keramika. Bet netīra. Un ēst būs tikai nākamnedēļ. A huļi man netīra bļoda, Bērziņ?

Tā ka turies, veco zēn! Un zini – ir cilvēki, kas Tevi mīl, ciena un atbalsta.

Pārpublicēts no tizleni.lv

Novērtē šo rakstu: