Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā mēs nonācām tik tālu, ka pērles tiek kaisītas priekšā cūkām, bet Latvijas valsts augstāko apbalvojumu izsniedz cilvēkam, kurš, laimīgi aizkūlies uz saulaino Floridu "uz visiem laikiem", mūsu krievvalodīgajai presei pirms četriem gadiem triumfējoši klāstīja, kā nu viņš var "no malas skatīties, kas notiek Latvijā, un manī nav nekādu emociju" un ka "kas mums [Latvijā] ir? Nekas"?

Kā mēs nonācām tik tālu, ka šo apbalvojumu pasniedz cilvēkam (tam pašam), kurš bija ārkārtīgi slikts premjers (daudz labākie ordeni nav saņēmuši vēl šobaltdien), kurš ārzemju komandējumos atstrādāja tos apmaksājušās Ventspils ostas pārvaldes naudu un kurš par Latviju paziņoja - citēšu absolūti precīzi - "es negribu dzīvot stulbeņu zemē"?

Kā mēs nonācām, ka valsts augstāko apbalvojumu pasniedz cilvēkam (joprojām tam pašam), kurš, formāli ielikts rūpēties par savas valsts ieņēmumiem, bez kādiem kompleksiem deklarēja, ka "vispār mēs esam visai netīra sabiedrība: agrāk taču kā jūs, tā es bijām pret valsti, tāpat kā valsts bija pret mums. Tas mūsos sēž, un, kurš skaļāk kliedz par kontrabandistiem, tas droši vien pats ar to klusām nodarbojas"?

Kā mēs nonācām, ka Triju Zvaigžņu ordenis tiek cilvēkam (jā, jā, tam pašam), kurš šai te atbildīgajā valsts amatā visiem bija gatavs paskaidrot, ka "mēs nevaram skriet pakaļ katram ierēdnim un filmēt, vai tam atvilktnē neieliek dolārus", jo "tas nav mūsu darbs", un ka "katram, kas ar benzīnmucu brauc pa ielu, jau nav iespējams izsekot"?

Kā mēs nonācām, ka Latvijas valsts vārdā tās apbalvojums tiek pasniegts cilvēkam, kurš ir deklarējis, ka viņam "par lielu brīnumu, ir veiksmīgi uzņēmēji, kas domā sociālistiski – valstij jāpārdala, lai visi būtu aprūpēti", un kurš pirms četriem gadiem krievu avīzei "Vesti Segodņa" lepojās ar to, kā, pirms vienpadsmit gadiem no Latvijas aizbraucot, sev paziņojis: „Viss, Vili! Tas, kas šeit notiek, tevi vairs neskar!”?

Kā mēs nonācām tik tālu, ka Ordeņu kapituls - un konkrēti Juris Binde, Dace Gardovska, Ēriks Hānbergs, Ainars Pencis, Karina Pētersone, Māris Riekstiņš, Gaidis Andrejs Zeibots - Latvijas valsts augstāko apbalvojumu piešķir šādam cilvēkam? (Un nešaubos ne mirkli, ka šis cilvēks to arī pagrābs - jo tāda ir šīs sugas pārstāvju daba.)

Vienīgais, ko es varu atbildēt, - nopublicēt šo nodaļu no savas un kolēģu trīssējumu grāmatas "Mūsu vēsture: 1985 - 2005", kas atgādinās - kā sākās un attīstījās tas, kas pašlaik izpaužas kā Triju Zvaigžņu ordeņu piešķiršana Vilim Krištopanam (par Kasparu Gerhardu nemaz nerunāsim):

"Ordeņu un pieminekļu balagāns

Pēc pašu galveno Latvijas valstisko simbolu atjaunošanas 80. gadu beigās un 90. gadu pašā sākumā pagāja daži gadi, un nāca atskārsme – valstij vajadzētu mēģināt sākt dažādos veidos sumināt savus cienījamākos pilsoņus. Taču, pateicoties gan tradicionālajai valsts gudrāko galvu nespējai kaut ko līdz galam izdomāt un pienācīgi argumentēt, gan valsts bagātāko ļaužu tikpat tradicionālajai netīksmei rēķināties ar līdzpilsoņiem, daudzas no šķietami cildenajām iniciatīvām pārvērtās par farsu un Latvijas iedzīvotāju lepnumu par savu valsti diez ko neveicināja.

Triju Zvaigžņu ordenis: rožainās idejas…

Deviņdesmito gadu pirmajā pusē pietiekami ietekmīgs politisks spēks valstī bija toreizējā Lauku Avīze (vēlāk pārdēvēta par Latvijas Avīzi), kuras vadītāji Voldemārs Krustiņš un Viesturs Serdāns, piesaucot „aiz” laikraksta stāvošos daudzus desmitus tūkstošu abonentu, laiku pa laikam nāca klajā ar kādu puspolitisku ideju un pēc tam aktīvi strādāja tās īstenošanas vārdā. Viena no redzamākajām veiksmīgajām iniciatīvām bija Pirmās Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas ideja, kuru 1994. gada oktobrī pārtvēra Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Prezidenta publiskais vēstījums bija – ja likumdevēji viņa iniciatīvu atbalstīšot, pirmos ordeņus varētu pasniegt jau uz tā paša gada 18. novembri, un apbalvojumus varētu saņemt 20–25 cilvēki, tostarp arī tolaik jau mirušie Atmodas laika varoņi Juris Podnieks, Gunārs Astra un Ēvalds Valters. G. Ulmaņa izteikumos skaidri un gaiši figurēja solījums atjaunojamo valsts apbalvojumu pasniegt īpaši cienījamiem ļaudīm par īpašiem nopelniem tēvijas labā, un, lai tas tiešām tā izdotos, tikšot veidota saikne gan ar Tautas fronti, gan partijām, gan sabiedriskajām organizācijām utml., lai apzinātu tiešām pašus cienījamākos un cienīgākos.

Augsne bija sagatavota, argumentācija par labu Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanai bija pārliecinoša, un jau tajā pašā 1994. gada oktobrī Saeima nolēma ordeni atjaunot, nosakot, ka valsts augstākais (un vēl ilgus gadus arī vienīgais) ordenis piešķirams par nopelniem tēvijas labā un par „ilgstošu, priekšzīmīgu un panākumiem bagātu darbību, kā arī atsevišķiem izciliem darbiem Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas un veidošanas laikā”.

Kad tolaik laikraksts Diena rīkoja telefonakciju, uzdodot jautājumu – kam būtu piešķirams ordenis, zvanītāju izveidotais popularitātes reitings vēl skaidri atspoguļoja no Atmodas laika saglabājušās noskaņas: biežāk pieminētie bija ne tikai arī pēcāk populāri ļaudis – tādi kā akadēmiķis Jānis Stradiņš, komponists Raimonds Pauls, diriģents Haralds Mednis, dzejnieki Jānis Peters un Imants Ziedonis, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Andrejs Eglītis, bet arī vēlāk no sabiedriski politiskās skatuves pilnīgi vai daļēji nogājušas personas – profesors Juris Bojārs, publicists Dainis Īvāns, krievu ģenerāļu arestētājs Andrejs Ručs, ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš un politiķis Odisejs Kostanda.

Tiesa, tobrīd gan mediji, gan politiķi, gan pat plašās tautas masas vēl pietiekami skaidri atcerējās „apordeņošanas” tradīcijas Padomju Savienībā: laikā no 1980. līdz 1985. gadam Latvijas PSR ik gadu vidēji tika piešķirti 119 goda nosaukumi un 650 LPSR Augstākās Padomes Prezidija goda raksti, bet pavisam Padomju Latvijas pastāvēšanas laikā AP Prezidija goda rakstus saņēmuši vairāk nekā 63 000 cilvēku, savukārt ar ordeņiem un medaļām apbalvota 462 321 persona.

Tāpēc jo aktuālāks šķita Valsts prezidenta it kā pietiekami skaidri uzstādītais jautājums – kas un kādā veidā izvēlēsies viscienījamākos sabiedrības pārstāvjus, kuri būtu augstā apbalvojuma cienīgi. Rezultātā Saeima, pieņemot lēmumu par ordeņa atjaunošanu, atteicās no sākotnējās idejas ordeņa piešķīrējinstitūcijā – Triju Zvaigžņu ordeņa domē iekļaut Valsts prezidentu, premjeru un trīs Saeimas deputātus.

Tā vietā tika atbalstīts pēcākā pretkorupcijas likuma „tēva” Jāņa Lagzdiņa ierosinājums, un Ordeņa domē tika nolemts nozīmēt Valsts prezidentu, premjeru un veselas piecas Valsts prezidenta uzaicinātas personas. Par tām kļuva akadēmiķis Jānis Stradiņš, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, dramaturgs un Saeimas deputāts Pauls Putniņš, literāte Anda Līce un Latvijas misijas vadītāja ANO Ženēvā Sandra Kalniete, kuriem tad arī atbildīgi bija jālemj par pirmajiem un tālākajiem valsts augstākā apbalvojuma saņēmējiem.

Skaļāku un klusāku skeptiķu pietika jau tobrīd: Dainis Īvāns ordeņa atjaunošanu lakoniski nodēvēja par arhaiskas tradīcijas reanimāciju, aktieris Kārlis Sebris dziļdomīgi noteica, ka ordeni atjaunot var, jo „tas jau neko nemaksā”, savukārt Raimonds Pauls, kurš tolaik bija Valsts prezidenta padomnieks kultūras jautājumos, pravietiski prognozēja: „Tagad būs milzum daudz jautājumu, kam dot un kā tas izskatīsies, jo mums jau šajā ziņā ir bēdīga pieredze.”

Jaunā pieredze sākotnēji nemaz tik bēdīga neizskatījās, kaut gan jau gandrīz nekavējoties pēc likuma pieņemšanas izrādījās, ka no G. Ulmaņa iniciatīvas – piešķirt ordeni arī vairākām mirušām personām ar tiešām izciliem nopelniem Latvijas labā – nekas nesanāks. „Kam tas ir vajadzīgs – ne jau tiem, kam piešķir, bet tiem, kas piešķir,” skeptiski secināja D. Īvāns; par to, ka nevajadzētu ordeni piešķirt mirušajiem, jo ordenis ir goda zīme nēsāšanai, bet ne izstādes eksponāts, izteicās arī toreizējais Nacionālā bloka ārlietu sekretariāta sekretārs (nākamajos gados viņam būs vēl daudz amatu un daudz pārstāvētu partiju) Aleksandrs Kiršteins. Beigu beigās tika pieņemts, ka mirušajiem Triju Zvaigžņu ordeni piešķirt nevajag – un viss.

Taču pietika arī dzīvo, un beigu beigās pirmie deviņpadsmit atjaunotā ordeņa saņēmēji, kam gan tika tikai ordeņa zemākās – IV un V šķira, bija ne tikai tautas pieminētie diriģents Haralds Mednis un rakstnieks Andrejs Eglītis, bet arī dzejniece Vizma Belševica, kultūras darbiniece Riki Helmsa, mākslas zinātnieks Imants Lancmanis, tēlnieks Indulis Ranka, teologs Juris Rubenis, rakstniece Melānija Vanaga, diriģents Leonīds Vīgners, literatūrzinātnieks Valdemārs Ancītis, cilvēktiesību aktīviste Lidija Doroņina–Lasmane, grāmatizdevējs Jānis Elksnis, rakstniece Marina Kosteņecka, skolotāja Adina Ķirškalne, aktieris Harijs Liepiņš, matemātikas pedagogs Jānis Mencis, aktieris Eduards Pāvuls, rakstnieks Aleksandrs Pelēcis un dzejniece Broņislava Mārtuževa.

Plašākā sabiedrībā pirmais apbalvoto saraksts tika uzņemts caurmērā atzinīgi, jo kopumā atbilda pirms ordeņa atjaunošanas izteiktajiem valsts augstāko personu un mediju argumentiem. Tiesa, reti kurš zināja, kas ir skolotāja A. Ķirškalne, kura bija iekļuvusi pārējo sabiedrībā tiešām labi pazīstamo apbalvoto vidū; tāpat nedaudz mulsinošs bija arī ordeņa domes lēmums tagad un arī turpmāk nesniegt absolūti nekādu informāciju par apbalvošanai izvirzītajām personām, to izvērtēšanas procesu un kritērijiem, – taču tie tobrīd šķita tikai maznozīmīgi sīkumi.

… un reālpolitikas šoks

Vēl 1995. gada 27. aprīļa ordeņa dome speciālā paziņojumā deklarēja: „No lielā izvirzīto pretendentu skaita izraugoties augstā apbalvojuma nesējus, Dome ar vislielāko atbildību centusies izstrādāt un īstenot vērtējuma kritērijus. Tie ir – gan īpaši nopelni tautas atmodas un neatkarības atgūšanas laikā, gan valsts atjaunošanā un nostiprināšanā, kā arī izcils ieguldījums un izturētība savā tiešajā darbā, atsevišķa spilgta cilvēciska rīcība vai pat upurēšanās citu labā.”

Pirmais apbalvoto saraksts, kā minēts, patiešām nerunāja pretim šai deklarācijai, un arī tad, kad kļuva skaidrs, ka par pirmo ordeņa visaugstāko – I šķiru saņēmušo cilvēku atbilstoši G. Ulmaņa vēlmei kļūs Francijas prezidents Fransuā Miterāns, nekāds šoks neradās: virkne publicistu gan apsprieda to, vai tiešām ordenis būtu piešķirams tikai tāpēc, ka F. Miterāns bijis pirmais Eiropas valsts prezidents, kurš ieradies Latvijā un paziņojis, ka lielākā daļa šejienes krievu esot okupācijas dēļ iebraukuši sveštautieši, taču – lai nu tā būtu. Galu galā uz to laiku vēsturnieki jau bija atģidušies, ka arī Pirmās Republikas laikā ordeņa augstākā šķira piešķirta ārvalstu pirmajām personām.

Taču tad ordeņa saņēmēju pulks sāka augt kā sēnes pēc lietus: 1995. gada 3. maijā ordeņus jau saņēma 57 cilvēki, tostarp ordeņa dome, daudz nedomājot, pa ordenim piešķīra arī diviem pašas dalībniekiem Jānim Stradiņam un Andai Līcei (arguments joprojām tas pats – „dome tā nolēma”); 1995. gada augustā ordenis tika piešķirts nākamajam 21 cilvēkam – un jau skaidri kļuva redzams, ka stingru kritēriju tā piešķiršanai nav faktiski nekādu. Taču īstais šoks sabiedrībai, kura vēl labi atcerējās iepriekš tik bieži pieminētos „nopelnus tēvijas labā”, nāca 1995. gada oktobra beigās.

Tad izrādījās, ka ordeņa dome lielā klusībā jau mēnesi iepriekš bija nolēmusi piešķirt veselus trīsdesmit ordeņus Zviedrijas karaļnama un valdības pārstāvjiem, – tie tad arī tika pasniegti Latvijas valsts delegācijas vizītes laikā Zviedrijā, pretī saņemot desmit zviedru ordeņus. Pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni saņēma Zviedrijas karalis un karaliene, taču zemāku šķiru ordeņi tika arī Zviedrijas staļļmeistaram, Zviedrijas kapelmeistaram, superintendantiem un tamlīdzīgiem ļaudīm. Izrādās, septembra beigās Triju Zvaigžņu ordeņa domi par protokolāro ordeņu piešķiršanas īpatnībām bija apgaismojis tobrīdējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs un valsts protokola vadītāja Aija Odiņa, kuri abi bija to amatpersonu skaitā, kas „apmaiņā” saņēma Zviedrijas ordeņus.

1995. gada novembrī pie ordeņa tika vēl trīsdesmit cilvēku, turklāt dome pašapordeņošanos padarīja par tradīciju, ordeni piešķirot arī Sandrai Kalnietei; decembrī ordenis tika piešķirts vēl trīspadsmit cilvēkiem, tad vēl deviņiem… Lai gan publicists Visvaldis Lācis, saņemot ordeni, norādīja, ka Pirmās Republikas laikā gadā ordeni saņēmuši 120–150 cilvēki un galu galā šis skaitlis neesot pārsniegts, jau pieminētais Saeimas deputāts Jānis Lagzdiņš, kura tiešs roku darbs bija izveidotā ordeņa dome, sāka publiski jautāt, vai šāds dāsns ordeņu birums atbilst Triju Zvaigžņu ordeņa garam. Pat svaigi apordeņotā S. Kalniete ierunājās par to, cik tas dīvaini – valsts vienīgo apbalvojumu padarīt par protokolāru ordeni, bet deputāts Juris Dobelis skaidri pateica – ordeņa piešķiršana pārvērtusies par masu produkcijas izplatīšanu: „Tas ir kā padomju laikā, kad uz uzņēmumu atnāca papīriņš ar norādījumu izvēlēties tik un tik cilvēku tādu un tādu ordeņu saņemšanai. Tagad iznāk, ka savējie sarunā, kāds noorganizē ordeni…”

Ordeni saņēma gan vēlāk savu dienesta dzīvokli par iespaidīgu valsts naudu izremontējušais Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu pildītājs Juris Eihmanis, gan Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta vadītājs Juris Vectirāns, kurš tika turēts aizdomās par „valstisku kontrabandu”, pārvadājot „valstiski svarīgu” medību bisi, gan bijušais kompartijas CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs, gan jau pavisam mistiskas personas, kuras tika vainotas pat izvarošanās utml.

Savukārt situāciju ap paša G. Ulmaņa ordeni joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori aprakstīja šādiem vārdiem: „Tā kā juridiski nebija iespējams Ulmanim par varonību piešķirt Trīszvaigžņu ordeni, Ulmanim nācās to piešķirt sev pašam. Ordeņu piešķiršana Ulmanim tā iepatikās, ka viņš sev piešķīra arī Sešzvaigžņu ordeni, Melnā ziloņa ordeni, Bikšulenču ordeni, Zeķturu Zelta krustu, Atklātā Baltkrievijas čempiona sudraba medaļu trīssoļlēkšanā, Gonkūru prēmiju un Stenlija kausu...”

Laika gaitā ap ordeni izveidojusies smaciņa kļuva tik jūtama, ka, piemēram, no 57 cilvēkiem, kuri ar ordeni tika apbalvoti 1995. gada maijā, uz oficiālo ceremoniju ieradās nieka 39 – neieradušos vidū bija ne tikai jau iepriekš savu skepsi publiski izteikušais Dainis Īvāns, bet arī toreizējā literatūrzinātniece Vaira Vīķe–Freiberga, kura savu otro Triju Zvaigžņu ordeni vēlāk saņēma jau kā Valsts prezidente.

Ordeņi un „čekas maisi”

Visbeidzot, vēl vienu pamatīgu triecienu valsts augstākā apbalvojuma prestižam deva jau tobrīd gandrīz mūžsenā „čekas maisu” problēma. 1995. gada aprīļa beigās padomju laiku disidente Lidija Doroņina–Lasmane, kura tobrīd bija Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbiniece, publiski paziņoja par savu gatavību atteikties no saņemtā Triju Zvaigžņu ordeņa, jo jaunapbalvoto vidū esot vairāki bijušie VDK aģenti. Šajā brīdī izrādījās, ka patiesībā jau 1994. gada beigās Triju Zvaigžņu ordeņa dome ir domājusi par to, kā izvairīties no situācijas, kad ordeņa saņēmējs ir „čekas maisos”, – domājusi, domājusi, bet neko nav izdomājusi, savukārt problēma pa to laiku nogatavojusies.

Sākotnēji vienīgais, kurš publiski pieļāva, ka varētu būt „čekas maisos”, bija Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme, taču aprīļa beigās no ordeņa un arī darba Triju Zvaigžņu ordeņa domē atteicās Jānis Stradiņš, kurš bija atklājis, ka viņa vārds ir atrodams „maisos”. Triju Zvaigžņu ordeņa dome sasparojās un atklāti aicināja Saeimu un valdību publicēt iespējamo VDK aģentu sarakstus, taču aicinājums kaut kā netika sadzirdēts, un ordeņa vēsturē tika ierakstīta viena no vistumšākajām lappusēm – kamēr Eduards Berklavs savu protestu pret ordeņa piešķiršanu Jānim Peteram un Ivaram Godmanim (viens līdz pēdējam turējies kompartijas centrālkomitejā, bet otrs novedis tautu nabadzībā) izteica, tikai neierodoties uz apbalvošanu, L. Doroņina–Lasmane savu ordeni tiešām atdeva atpakaļ, to vienkārši atstājot Valsts prezidenta kancelejas vārtu sargam.

Tikmēr apordeņošanas process ritēja savu gaitu, tikai uzņemot apgriezienus un aizvien skaidrāk izpaužoties jau iepriekš manītajām problēmām: Triju Zvaigžņu ordeni saņēmušo dažādu valstu kambarsulaiņu un ceremonijmeistaru skaits kļuva aizvien iespaidīgāks, tā piešķiršanas kritēriji kļuva aizvien neskaidrāki. Kārlis Leiškalns, piemēram, publiski paziņoja, ka ierosinājis ordeni piešķirt hokejistiem Sandim Ozoliņam un Artūram Irbem, bet – nekā. Savukārt jau pavisam pārsteidzošs bija fakts, ka Triju Zvaigžņu ordeņa domes ieskatā ordeņa necienīga – kamēr neiejaucās sabiedrība – bija arī bijušā laikraksta Atmoda vadītāja, daudziem neērtā Elita Veidemane.

Brīžam šo apbalvojumu sāka pat uzskatīt par tādu kā „jubileju ordeni” (piemēram, prese pievērsās faktam, ka bez Triju Zvaigžņu ordeņa sešdesmitajā jubilejā palicis komponists Imants Kalniņš), un neviens īpaši nemanīja arī žurnālista Kārļa Streipa secinājumu: „Latvija jau pirmajā atjaunotā Triju Zvaigžņu ordeņa pastāvēšanas gadā ir pamanījusies to stipri palētināt. (..) Būtu ļoti žēl, ja Triju Zvaigžņu ordenis sāktu līdzināties Lielbritānijas karaļnama procesam, kurā daudzi jo daudzi ļaudis ik gadu tiek ievesti bruņinieku kārtā…” Pat tad, kad ordenis tika piešķirts Francijas prezidentam Žakam Širakam, kurš pietiekami skaidri bija paziņojis, ka esot pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO, daudz pieredzējusī sabiedrība to pat īpaši nepamanīja. Nelielu sašutumu izraisīja vienīgi bijušā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina atteikšanās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa (kad vairākus gadus vēlāk eksprezidents ieradās Latvijā un izlikās, ka nekādas atteikšanās vispār nav bijis, neviens no politiskās elites šo necieņas aktu viņam gan neatgādināja).

Tiesa, gadu gaitā kļuva aizvien skaidrāks, ka ordeņu Latvijas valstij ir gluži vienkārši par maz. Jau atkal sākotnējā iniciatīva nāca no Lauku Avīzes, bet oficiālā – no valsts pirmās personas: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 2001. gada oktobrī paziņoja, ka vērsīsies Saeimā ar aicinājumu atjaunot trīs vēsturiskus ordeņus (Lāčplēša Kara ordeni, Viestura ordeni un Atzinības krustu) un izveidot jaunu – protokolāru ordeni, kurš tad arī tiktu piešķirts dažādām ārvalstu amatpersonām. „Tiek pārmests, ka apbalvojumu neiegūst tie, kas to ir patiesi pelnījuši, un piešķir to pārāk bieži un pārāk daudz. Jāatzīst, ka viena ordeņa ietvaros nav iespējams iestrādāt un ieviest pilnīgi vienlīdzīgus apbalvošanas kritērijus, kas ir vienoti gan valsts kalpotājiem, gan kultūras, zinātnes un sabiedriskajiem darbiniekiem, veselības aprūpes, sociālās un reliģijas jomās strādājošajiem, kurus līdzgaitnieki ir novērtējuši kā Latvijas izcilākos iedzīvotājus,” – tā sausi un racionāli valsts vadītāja izklāstīja esošās apordeņošanas problēmas.

Īpašas ieinteresētības par šo tēmu gan nebija ne pašai Valsts prezidentei, ne Saeimas deputātiem. Galu galā jau bija norimušas kaislības ap Tautas partijas ierosinājumu Latvijā vispār aizliegt nēsāt ārvalstu ordeņus, medaļas un goda zīmes, kas piešķirtas pirms 1991. gada (tātad arī visus PSRS laikā saņemtos apbalvojumus), kuras deputāts Jānis Jurkāns ironiski komentēja: „Tad jau nevarēs nēsāt arī padomju laikā ieliktos zobus, un kur mēs liksim tolaik saņemtās zelta medaļas un skolu diplomus?”

Ilgāku laiku Saeimai (konkrēti – jau pieminētajiem J. Dobelim un J. Lagzdiņam) nekādi neizdevās sameklēt tūkstoti latu, kas nepieciešams likumprojektu izstrādei, un rezultātā tikai 2004. gadā parlaments beidzot pieņēma jauno Valsts apbalvojumu likumu, tiesa, atjaunojot tikai Viestura ordeni un Atzinības krustu, kā arī oficiāla valsts apbalvojuma statusu piešķirot 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmei. Savukārt pēdējo punktu īpatnajai mūslaiku Latvijas apbalvojumu vēsturei pielika atklājums – pašmāju Triju Zvaigžņu ordeņu izgatavotāji neesot pietiekami kvalificēti jauno ordeņu izgatavošanai, un tā tika uzticēta kādam uzņēmumam no kaimiņzemes Lietuvas (kura pati savus ordeņus gan pasūtīja Francijā)…"

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Prātojums par raibiem laikiem

FotoPrātoju par raibiem laikiem, gluži vai negaidīti uzkritušiem. Jutos pilnībā apradis ap mūsu sabiedrības mierīgo, bet neizbēgamo virzību uz arvien jauniem atklātības un caurspīdības krastiem. Ikkatrs viens jau esam aizpildījuši savā bankā anketu un svēti nozvērējušies, ka neesam kamieļi, ka cienījamās institūcijas kontos zagtu naudu neliksim un teroristiem nepārskaitīsim, un pārraugošās instances modri to visu pārrauga.
Lasīt visu...

21

Kur tad palika šie „riski nacionālajai drošībai”?

FotoJau vairākus mēnešus Latvijas sabiedrībai ir pieejams daļējs tā saucamo čekas maisu saturs, un atgādināšu – „kartītes” apskatei ir pieejamas ikvienam no mums. Loģisks jautājums būtu, vai kas ir mainījies pa šo laiku? Nē, pilnībā nekas, tikai sabiedrība uzzinājusi jaunus vārdus, kas savulaik tieši vai netieši ir iesaistījušies „kopīgajās” lopiskajās aktivitātēs ar PSRS KGB.
Lasīt visu...

21

Jaunās pamatšķiras un to sekmes

FotoAizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās sabiedrības šķiriskā struktūra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeīdu civilizāciju, kaut gan analoģisks process bija sastopams arī citās civilizācijās.
Lasīt visu...

21

No visiem kaktiem lien ārā mošķi, kas vēlas mūsdienu Latviju padarīt par totalitāru zemi

FotoVai tiešām LTV izlems, kurš drīkst nomāt telpas, vadoties pēc tā, kāds viedoklis ir tam, kurš vēlas nomāt telpas? Pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns mūslaikos vairs nebūs tiesīgs paust savas domas, ja viņš tās pauž nomātās LTV telpās? Vai Jurkānam tas, ko viņš vēlas paust, tagad jānes saskaņot uz Patiesības ministriju?
Lasīt visu...

21

Izglītības ministrija ir ļoti ieinteresēta aprobežotas nācijas radīšanā

FotoTas, ka katrs cenšas paķert to, kas nav piesiets vai ir slikti piesiets, zināms jau sen. Pēdējā laika izskanējusī informācija par kukuļdošanas gadījumiem ir tikai nelielā apmērā rezultējies fakts, par ko runāja un nojauta daudzi.
Lasīt visu...

6

Kamēr Jānis Sārts guļ uz NATO lauriem, Kremlis plūc augļus informācijas kaujas laukā

FotoJau kādu laiku atpakaļ līdztekus tādiem jau zināmiem formulējumiem kā bruņots konflikts un karš (konvencionāla karadarbība) parādījās vēl divi jauni termini – informatīvais karš un hibrīdkarš, kas būtībā ir sinonīmi. Visos iepriekš minētājos formulējumos viens no svarīgākajiem vārdiem ir tieši „karš”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augsti godātajam Latvijas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim - par pedagogu darba samaksas pieauguma grafika izpildi

Informējam, ka Ministru kabineta (turpmāk - MK) atbalstītajā un Saeimai iesniegtajā...

Foto

Atvērtās sabiedrības nacionālās īpatnības

Atvērtās sabiedrības idejas Latvijā kļuva populāras 80. gadu beigās. Daudzi no mums uzzināja, ka pretstatā atvērtai sabiedrībai pastāv arī slēgtā sabiedrība, kuru...

Foto

Par tikumu, bērnu drošību, fizisko un garīgo veselību: iesniegums Ilgai Šuplinskai, izglītības un zinātnes ministrei

Baudām aizvien lielāku materiālo labklājību. Tomēr vērojumi viena cilvēka mūža garumā...

Foto

Dieva dāvana, svētuma deficīts un algas

Acīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta...

Foto

Kas mūsdienu politiķiem liek vairīties no leģionāriem?

Arī šogad pie Mātes Latvijas atnāks sirmie leģionāri. Varbūt kādam rokās būs necils ziedu pušķītis, cits iztiks bez tā....

Foto

Nu sajuka vienā katlā jums tie Aivaru Skrindu īpašumi un viņu sievas...

Raksta Jums korumpētākais un mafiozākais Valsts meža dienesta organizētā grupējuma šūniņas – Daugavpils nodaļas...

Foto

Valsts meža dienests: apgalvojumi par „mežziņu mafiju” ir abstrakti, pie mums viss labākajā kārtībā

Anda Krēsliņa (attēlā) vadītā Valsts meža dienesta iekšējās kontroles sistēma strādā lieliski,...

Foto

Vitālijs Reinbahs Augstākajā tiesā atkārtoti uzvar Rīgas mēru Nilu Ušakovu

12. martā juridisko pierādījumu trūkuma dēļ ar Augstākās tiesas lēmumu tika izbeigta tiesvedība saistībā ar Rīgas...

Foto

Zagļiem un teroristiem nav nacionalitātes

Kremlis reiz cerēja, ka ar Imantas betona bloku namu pagalmā uzaugušā naivā Nila palīdzību tam izdosies pārņemt varu un kontroli Rīgā...

Foto

Kā tālāk?

Uzrakstīju jau maisu atvēršanas dienā, bet ilgi šaubījos, vai manam vārdam būs kāds svars. Nemetu akmeni pirmais. Vispār nemetu. Nezinu, cik pats būtu stiprs,...

Foto

Sācies skaistumkonkurss pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām

No 6.marta drīkst iesniegt partiju sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Šķiet, ka šogad šīm vēlēšanām tiek pievērsta lielāka uzmanība nekā agrāk....

Foto

Lai mazinātu ekonomiskos noziegumus un krāpšanas, jāizskauž bezskaidras naudas maksājumi

Saistībā ar politiķu un VID priekšlikumiem mazināt skaidras naudas apriti, kas it kā "mazināšot ekonomiskos noziegumus",...

Foto

Visu vāciešu sterilizācija. Kaufmana plāns

„Vācieši nav cilvēki. No šā brīža vārds „vācietis” mums skan kā lāsts. No šā brīža vārds „vācietis” liek strādāt šautenes aptverei....

Foto

Vējonis uz atvadām vēlreiz mēģinās Latvijai uzdāvināt dzeguzes olu

Pašreizējais valsts prezidents Raimonds Vējonis, vadot pēdējos mēnešus savā amatā, nolēmis vēlreiz mēģināt „izbīdīt” Saeimā savu ieceri...

Foto

Pagrimuma realitāte jeb morālā poliūrija

Atkal medicīnas termins! Jā, pareizi! “Poliūrija” ir medicīnas termins. Bez tā nevarēsim iztikt. Tagad sociālajā publicistikā ir stabila situācija un stabila...

Foto

Prokuroru apsūdzība tiks pilnībā “iznīcināta”, ja kāds to vēlēsies dzirdēt

Šodien, pildot Šveices blēža Rudolfa Meroni finansiāli koruptīvo pasūtījumu un tieslietu ministra Jāņa Bordāna politisko uzstādījumu,...

Foto

Dažas ātras piezīmes par Emanuela Makrona eseju “Eiropas atdzimšanai”

Francijas prezidents Emanuels Makrons nācis klajā ar spēcīgu un skaidru redzējumu par Eiropas Savienības nākotni. Manuprāt, sen...

Foto

Eiropas atdzimšanai

Eiropas pilsoņi, ļaujiet man vērsties pie jums ne tikai vēstures un to vērtību vārdā, kas mūs vieno. Pēc dažām nedēļām Eiropas vēlēšanas kļūs izšķirošas,...

Foto

Mežonības klasifikācija, tautas mīmika un cilvēka kanons

Tagad lieliski iederas birokrātijas smalkajās aprindās iemīļotie vārdi “izaicinājums” un “risks”. Tos godam pelnījusi latviešu jaunā paaudze – tautai...

Foto

Kā trockisti radīja Eiropas LGBT kustību (Francijas piemērs), un kādi ir tās patiesie mērķi

Uz XXI gadsimta sākumu Rietumu sabiedrība ir kardināli mainījusies. Viendzimuma “laulību” legalizācija...

Foto

„Ellex Kļaviņš” atsakās no atzinuma sagatavošanas par OIK tiesiskuma izvērtējumu un iespējamo atcelšanu

Zvērinātu advokātu birojs (ZAB) Ellex Kļaviņš vienmēr ir ļoti atbildīgi izturējies pret interešu konflikta jautājumiem....

Foto

Mēs tiekam apšaudīti ar informācijas smagās artilērijas lādiņiem

Ņemot vērā dažādu apšaubāmas izcelsmes, anonīmu raksteļu parādīšanos interneta vidē un citur, gribētu ar jums par to mazliet...

Foto

Ārprātīgā eskalācija

2019.gada februāra beigās Latvijā organizētās noziedzības eskalācija (intensificēšanās) ir sasniegusi nacionāli ārprātīgu līmeni. Tas, kas notiek ar organizētās noziedzības nesodamību banku sfērā, Valsts bankas...

Foto

Viesstrādnieki kā politikas jaunais trends

Pēdējo dienu laikā vairākas partijas ir paziņojušas par saviem kandidātu sarakstiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Nerunājot par šo cilvēku piemērotību darbam Eiropas...

Foto

Kādam jābūt manam prezidentam

Manam prezidentam jāpiemīt spējām sniegt runu ANO varas elitei, bet arī nebaidīties paņemt rokās lāpstu. Viņam jāspēj iedvesmot gan tepat Latvijā, gan...

Foto

Reorganizācija Jelgavas stilā: ja jau reiz ko likvidējam, tad sākam ar lielu un labu skolu

Vispārzināma ir mazo skolu problēma, kurās ir maz skolēnu, skolotāju slodzes...

Foto

Labais Rīgas cars Nils

Kaut arī jau ir daudz runāts par “Saskaņas” piketu Rīgas mēra Nila Ušakova atbalstam, kas tika rīkots š.g. 9.februārī, ir interesanti pavērot...

Foto

Morālā neatlaidīgā prasība jeb nacionāli politiskais imperatīvs

Morāla neatlaidīga prasība un organiska nepieciešamība ir sastopama ne tikai ētikā atbilstoši slavenā filosofa slavenajam terminam “kategoriskais imperatīvs”. Kants...

Foto

Pieteikšanās par vainīgu

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo...

Foto

Vadoņa gaidīšanas svētki

Šovasar plānotas Latvijas prezidenta vēlēšanas, un šobrīd neviens vispār nepiemin tagadējo prezidentu Raimondu Vējoni. Liekas, ka viņa izredzes tikt ievēlētam uz otru prezidentūras...

Foto

Egils Levits ir devis neatsveramu ieguldījumu, ir vienīgais un vislabākais

Šī gada jūnijā tiks ievēlēts nākamais Latvijas Valsts prezidents. Latvija ir parlamentāra republika, kurā Valsts prezidenta...

Foto

Muļķim būt

Maz ir to, kuri spēj saprast, kas notiek, un tomēr viņiem ir svarīgi, lai tiem būtu savs viedoklis par notiekošo....

Foto

Rietumu civilizācijas krīze

Ievērojamais britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs ir rakstījis, ka nevienas nācijas un nācijvalsts vēsturi nevar izskaidrot pašu par sevi – tas ir iespējams tikai...

Foto

Divi vienā

Lasot manas publikācijas laikrakstos no astoņdesmito gadu beigām līdz manis uzrakstītām un izdotām grāmatām, lasītāji zina, ka nespecializējos uz kādu konkrētu tematu, bet rakstu...

Foto

Trīs aktuāli izskaidrojumi un viens negaidīts secinājums

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams...

Foto

Rīga. Vai tiešām bezceRīga?

Kādu laiku nebiju braukusi pa Rīgu, taču aizvadītajās brīvdienās pabraukāju pa vairākiem mikrorajoniem (man gan labāk patīk teikt apkaimēm). Ticiet man –...

Foto

Vai „Jaunajai Vienotībai” ir jāpilda „Vecās Vienotības” solījumi?

Izglītības un zinātnes ministrija Vienotību pārstāvošā ministra Kārļa Šadurska personā 2018.gadā apsolīja pedagogiem darba samaksas pieaugumu. Šis solījums turklāt tika...

Foto

Kam mēs esam pret

KPV LV vajadzētu sākt aizdomāties par to, lai latvieši neatceras, kā boļševiki kungu mājas dedzināja. Kam pieder valsts vēlētājiem solīto darbu izpilde -...

Foto

Linkaits izvēlas „Yandex Taxi”?

Otrdien, 12.februārī pie Satiksmes ministrijas (SM) tiek plānots protests, kas tieši vērsts pret nozares politisko vadītāju Tāli Linkaitu (Jaunā konservatīvā partija). To...

Foto

Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Mans paziņojums par vēlmi piedalīties „Saskaņas” mītiņā pie Rīgas domes bija izsaucis vētru ne tikai sociālajos tīklos, bet arī ģimenē...

Foto

Ģeopolitika un mūsu neapskaužamais stāvoklis

Visjaunākie notikumi Venecuēlā, saprotams, pirmkārt un galvenokārt attiecas uz šīs valsts iedzīvotājiem un nekorekti ir iejaukties ar komentāriem viņu kultūras norisēs....

Foto

Koncepcijas projekts „Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta”

Gatavojot šo projektu, par pamatu ņēmu Vācijas Brēmenes zemes satversmi. Domājot par Stradiņu dzimtas dzimto novadu Sēliju, Brēmenes zemi...