Iesaki rakstu: 
Kad cilvēks raksta vai saka ko savā klausītāju lokā pateikšanas vērtu, viņš to dara ar nodomu izmainīt notikumu attīstību. Viņš cer, ka pasacītais vārds nepaliks bez sekām. Bērni, kuri no dabas plēš jokus un ar vārdu izaicina pastāvošo kārtību, parasti visai ātri atklāj, ka par runāšanu var arī norauties. Dažreiz tā ir iecerētā notikumu attīstība, biežāk tās ir neparedzamas un nekontrolējamas sekas. Pareizā mācība no rūgtās pieredzes NAV runāt tikai to, par ko nedabūs trūkties. Tādu mācību sev ir iegalvojuši daudzi padomju laikā un tagad politkorektuma laikā augušie. Pareizā mācība ir runāt to, par ko ir vērts norauties. Un tāda lieta ir tikai viena — patiesība.
Tā kā cilvēks ir un vienmēr paliks tikai ceļā uz patiesību un klausītāju vidū ir tādi paši nepilnīgi patiesības soģi, bez pārpratumiem neiztikt. Par brīvām uzskatītās sabiedrībās tāpēc ir atklāts, ka kopīgā labuma vārdā nav vēlams vienlīdz smagi sodīt par katru novirzi no sabiedrības priekšstatiem par patieso. Jo var gadīties, ka pasacītais var izrādīties tuvāk patiesībai, nekā pirms tam par tādu uzskatītais.
Soda mēru spektrs brīvā sabiedrībā ir plašs: reakcija var būt neverbāli signāli, piemēram, aizskatīšanās, klusēšana, var būt joks, atklāts iebildums, novēršanās no runātāja, kaunināšana citu priekšā, un var arī būt aktīva konfrontācija, arī emocionāla un fiziska vardarbība. Tiesībsargājošās institūcijas tiek iesaistītas tikai tad, ja sodu neizdodas piemērot ar paša pārkāpuma konstatētāja spēkiem. Ne tikai visu sodu atstāšana varas iestāžu ziņā ir praktiski nerealizējama, bet arī mēģinājumi to darīt rada totalitāru, melos slīkstošu sabiedrību, kurā pilsoņi zaudē uzticību viens otram un iespējamo represiju dēļ baidās iestāties par patieso (un tātad taisnīgo).
Ar brīvo gribu apveltīts cilvēks nevar dzīvot domas un darbus ierobežojošā krātiņā, kurā viņam nav iespēju kļūdīties. Ja fiziski nav iespējams izdarīt neko nepareizu, tad pēc definīcijas izvēle darīt pareizo jeb nedarīt nepareizo nav brīvās gribas izpausme. Šādā krātiņā cilvēks pārstāj būt cilvēks.
Arī tad, kad cilvēks, piemēram, piektdienas rītā publiski pauž atziņas, ko kāds varētu aplami nolasīt kā vardarbības aizstāvību vai attaisnojumu, viņš rēķinās ar iespējamo reakciju. Jebkurš, kurš ir jelkad internetā atklāti bez īpaša klausītājus saudzējoša iepakojuma (un reizēm arī par spīti tam) izteicis ko nozīmīgu, rezultātā ir komentāros lasījis un savā personīgajā dzīvē izjutis nosodījumu, rupjības un ņirgāšanos.
Bet patiesības meklētājs zina, ka reakcija nav jāuztver burtiski. Tieši ar to pašu labticību, ar kādu autors cer, ka klausītājs uztvers viņa sacīto, viņš uzklausa klausītāja reakciju. Kas izskatās pēc personīga uzbrukuma, var arī būt spoguļattēls runātāja šķietamajam uzbrukumam lasītājam (kurš to tā ir uztvēris). Kas izskatās pēc personīga uzbrukuma, var arī būt vienkārši neartikulēta pretestība paustajai idejai.
Ad hominem argumenti par sliktu toni tiek uzskatīti ne jau tāpēc, ka aizskart cilvēka personību ir netaisnīgi (nav), bet tāpēc, ka cilvēki dzīvo vērstībā uz patiesību. Objektīvā, cilvēku kopienai kā veselumam pieejamā patiesība ir atklājama neatkarīgi no konkrēta indivīda personības īpatnībām un vēstures. Norma, ka ad hominem ir sliktais tonis, uzliek pienākumu ne tikai teicējam, bet arī klausītājam. Ja klausītājs sadzird uzbrukumu savai personai, tad viņa kā patiesības meklētāja pienākums ir projicēt to bezpersoniskās dimensijās. Viņa pienākums ir nedzirdēt un savā replikā uz reakciju nepieminēt ad hominem dimensiju. Kas visbiežāk, ja starp saziņas partneriem nav iepriekšējas vēstures, nozīmē tulkot to kā intuitīvu nepiekrišanu rīcībai, paustajai idejai vai savstarpēju neuzticēšanos.
Uz Rietumu vērtībām balstītā sabiedrībā personības neaizskaramība ir pakārtota augstākām vērtībām. Tikumīgs cilvēks grib tikt sankcionēts, ja viņam gadās noiet no šaurā, viņam saprotamā pareizā ceļa. Tikumīgs cilvēks vēlas, lai viņa persona tiktu aizskarta, ja tam ir pamats, jo viņa persona ir tieši tas, kas reizēm savā uzpūtībā un vientulīgajā neaizskaramībā ir galvenais vaininieks noiešanai no pareizā ceļa.
* Trešā daļa rakstu sērijā par 24. oktobra raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
