Iesaki rakstu: 
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītājas Ināras Pētersones atkāpšanās sāga šodien atgādina labi iestudētu ziepju operu, kurā lielākie atbalsta paudēji viņas palikšanai amatā ir “Vienotības” ne tie spožākie pārstāvji – Solvitas Āboltiņas vai Andra Vilka personā.
Par spīti gadiem ilgi kritizētajai nodokļu iekasēšanas sistēmai, neefektīvajam iestādes darbam un problēmām dienesta iekšienē, kuru risinājums tieši pēdējos mēnešos šķietami tika meklēts, bet reformu kurētājas dezertēšanas dēļ atkal ir atstāts “karājamies gaisā”, Pētersone nu ir kļuvusi par labāko VID vadītāju “ever”.
Ir skaidrs, ka „Vienotība” šajā “izspēlē” grib saglabāt iestādes vadītāju, kuru paši ir iecēluši – Pētersoni VID ģenerāldirektores amatam virzīja tieši Vilks. Savukārt, kas ir padomā ZZS, šobrīd vēl nav loģiski skaidrojams, jo ģenerāldirektores pēcnācējs plašākai publikai pagaidām netiek rādīts.
Raugoties no vienas puses, protams, katram ir tiesības pēc saviem ieskatiem mainīt darbu vai nodarbošanos. Tādas tiesības ir arī VID ģenerāldirektoram, taču publiskā komunikācija un pašas Pētersones paskaidrojumi šajā sakarā ir vairāk nekā dīvaini un nepārliecina.
Cilvēks, kurš 20 gadus ir bijis birokrātiskās sistēmas sastāvdaļa un dzirnakmens citu likteņiem, pēkšņi sāk sūroties par politiķu birokrātiju, nepareizo un nepateicīgo attieksmi, un neticību pozitīvām pārmaiņām valsts pārvaldē. It kā tās pozitīvās pārmaiņas sabiedrībai jelkad iepriekš tiktu prezentētas, izņemot pašas VID kapacitātes audzēšanu ģeometriskā progresijā – “čakarētāju” un viņu algu pielikumu ziņā uz sabiedrības nabadzības pieauguma rēķina.
Pēc ģenerāldirektores publiski paustā, VID šobrīd ir nomelnots, pazemots un nesaprasts. Nevar noliegt – patiešām ir diezgan grūti saprast daudzas lietas, kas nesen izvilktas dienasgaismā, piemēram, VID kadru lieliskie personīgo finanšu rādītāji, izbrāķēto darbinieku rotācija, kuri it kā ir aizdomīgi, bet ne pierādāmi vainīgi.
Arī visu šo gadu VID darbības sausais atlikums ir vairāk nekā dramatisks. Par lielākajiem nodokļu maksātajiem ir kļuvis “veikals”, nevis ražotājs. Latvija ir cigarešu un alkohola kontrabandas lielvalsts, PVN krāpnieki darbojas jomās, par kurām, kā izrādās, Pētersonei nav informācijas. Tāpat kā par Kravaļa un viņa “māsas” štellēm, “borovikiem” un citām VID sistēmu izēdušām mušmirēm.
Skarbi, bet arī tīri cilvēciski Pētersones man nav žēl. Darbs valsts pārvaldes iestādē un atbildīgā postenī nav skaistuma vai talantu konkurss – atnācu, parādīju, ko protu, aplaudējiet, mīliet un pieņemiet mani tādu, kāds esmu! Katram, kurš piekrīt ieņemt atbildīgu amatu, ir jāzina, ka, runājot līdzībās, šo “zāļu” instrukcijā ir minēts ne tikai terapeitiskais efekts, bet arī daudzas blakusparādības, kas var būt un var nebūt. Tādēļ katras iestādes vadītājam ir jārēķinās, ka no viņa prasīs, sagaidīs un kritizēs. Iespējams, arī nepamatoti, bet tā ir katra atbildīga amata neatņemama sastāvdaļa.
Tādēļ, ja runājam par Pētersones individuālo devumu līdzšinējā amatā, jājautā: vai viņa ir ieviesusi sistēmu, kad VID vērtētu uzņēmumu faktisko iespēju samaksāt ar auditu noteikto uzrēķinu, kad no aprites tiek izslēgti reāli darbavietas radošie uzņēmumi? Kur ģenerāldirektore ir bijusi, kad politiskās rotaļas skāra mikrouzņēmuma nodokli? Kur paslēpās Pētersones stingrums šodienas lēmumā aiziet, kad bez mugurkaula klusējot pacieta visu, ko izpildīt lika iepriekšējie finanšu ministri?
Jau vairākus mēnešus bija skaidrs, ka Pētersones liktenis ir izlemts. Tāpēc svarīgāks ir jautājums – kas nāks vietā un kas mainīsies? Tikmēr līdzcietīgos ar šīs “Pētersones ziepju operas” iestudējumu “Vienotībai” nav jāmeklē.
Seko mums 
Šopavasar fonds negaidītā kārtā saņēmis vairākas sabiedrībā pazīstamu cilvēku grēksūdžu vēstules, kuru saturu šeit pārstāstīsim īsi un koncentrētā veidā, jo mūsdienās sāpinošu un dvēseles dzīles atkailinošu tekstu palagus, kādas savulaik uzrakstījuši, piemēram, Svētais Augustīns (“Grēksūdze”) vai Mišels Fuko (“Miesas grēksūdze’) – tik garus gabalus lasīt nevienam nav laika.
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
