Iesaki rakstu: 
Droši vien daudziem vēl atmiņā padomju gados tik populārais sauklis - piecgadi četros gados. Izrādās, ka Valsts augu aizsardzības dienests grasās šo rekordu pārspēt un, iespējams, pat pretendē uz Ginesa rekordu, jo, ja tic oficiāliem dokumentiem, šis dienests ir gatavs piecu gadu darba apjomu paveikt vienā (!!!) gadā.
Valsts augu aizsardzības dienests pamanījies ministriem uz galda nolikt dokumentu, kuru valdība arī apstiprinājusi, tajā pasludinot, ka spēj strādāt 40 stundas diennaktī (dokumentā gan nav ne vārda par to, kā dienests iecerējis kārtot jautājumu ar Dievu to kungu par diennakts stundu skaita palielināšanu, bet nu kam gan nepieciešami tādi sīkumi, ja 14 augstākās valsts amatpersonas, ne aci nepamirkšķinot, ir gatavas par to nobalsot).
Augu aizsardzības dienests bija pamanījis, ka strādā teju par velti, tādēļ izdomāja, ka nepieciešams pakalpojumu cenu paaugstināt, - un ne jau tā drusciņ, bet veselas 20 reizes. Nu, un, lai to dabūtu gatavu, protams, ir jāuzraksta arī pamatojums un, vēlams, arī aprēķins.
Dienests skatās instrukcijā un rēķina. Ņem, piemēram, 20 kubikmetrus neapstrādātas koksnes – baļķus ar visu mizu. Pārbaudītājs – Valsts augu aizsardzības dienesta Rīgas nodaļas vecākā inspektore – ņem rokā cirvīti, nocērt mizas fragmentus atbilstoši instrukcijā norādītajam daudzumam un vietām. Tad rūpīgi pēta un analizē koksnes stāvokli zem mizas. Skatās, vai nav kaitēkļu bojājumu. Vai nav kukaiņu atstātas ejas. Vai kaut kur nemana meža ļaundaru grauzumus. Un tā izvērtē visu pēc kārtas. Nedod, Dievs, ja atklājas, ka pa eksportam paredzētajiem baļķēniem rosās kādi kaitīgi organismi! Tad pārbaudītājam nākas noteikt kaitēkļa sugu. Ir jānoņem un jāsagatavo paraugi, lai laboratoriski varētu pārliecināties, ir vai nav tur kādi mūdži bijuši un kas tie tādi īsti ir. Kā teikt, ļaunais atradums jāpierāda.
Dienests rēķina un rēķina, un saskaitļo, ka visam šim procesam vajag astoņas stundas – tātad 20 kubikmetru pārbaudei nepieciešama vesela darbdiena. Un darbdiena dienestam izmaksā vidēji 56,60 eiro. Vidēji tāpēc, ka pārbaudei nepieciešamais laiks ir atkarīgs gan no kokmateriālu veida, gan daudzuma, jo meža kaitēkļi visai atšķirīgi mīl dažādas koku sugas. Skujkokos mitinās un barojas vieni kaitēkļi, lapu kokos citi utt. Darbdienas cenā dienests ieskaita to pašu, ko visi citi pārbaudītāji, – darbinieku darba algu, darba devēja sociālo nodokli, transporta izmaksas, datubāzes uzturēšanu, inspektora aprīkojumu un viņu apmācību. Tas nozīmē, ka viena kubikmetra koksnes pārbaude pēc jaunā izcenojuma dienestam izmaksā 2,83 eiro.
Nav gan saprotams, kā dienests izdzīvojis līdz šim, par šo sarežģīto un dārgo procesu iekasējot 20 reizes mazāku maksu, bet nu šo netaisnību dienests ir gatavs nekavējoties novērst, tādēļ arī sūta ministriem apstiprināt jauno cenrādi.
Pēc šī detalizētā Ministru kabineta noteikumos minētā darbu apraksta ir skaidrs, ka viens dienesta inspektors darba dienas – tātad astoņu stundu laikā – spēj pārbaudīt 20 kubikmetrus koksnes. Taču izrādās, ka vienā vienīgā Rīgas ostā pērn šādas pārbaudes bija obligāti nepieciešamas 360 tūkstošiem kubikmetru koksnes.
Tas ir pilnīgs āprāts, kā jāstrādā Valsts augu aizsardzības dienesta Rīgas nodaļas 15 inspektorēm (visas daiļā dzimuma pārstāves)! Un katrus 20 kubikmetrus inspektores apmīļojušas vidēji astoņas stundas, respektīvi pilnu darbdienu. Nav jābūt milzu matemātiķim, lai saprastu, ka pērn inspektorēm nācās viena gada vietā ir nostrādāt gandrīz piecus gadus!
Iedomāsimies, kā 15 dāmas, ar cirvīšiem bruņojušās, acu un ausu nepacēlušas tik plēš baļķēniem mizu nost, pēta kukainīšus un koksnes spraugas, iesaiņo uz laboratoriju sūtāmos paraugus. Ja arī neviena no viņām darbdienās nedarītu neko citu, kā tikai ar tiem cirvīšiem plēstu un plēstu nost mizas, arī tad vairāk nekā trīs gadu normu paveikt neizdotos. Diennaktī vienkārši ir tikai 24 stundas, respektīvi trīs reiz astoņas darbstundas.
Varbūt viņas ņēmušas talkā arī tās 110 brīvdienas un svētku dienas, kas pa gadu salasās? Un arī tad nesanāk gadā nostrādāt piecus gadus...
Ja nu inspektori tomēr grib arī paēst, izgulēties, samīļot savus tuviniekus, pasportot, vārdu sakot, darīt visu to, ko cilvēki dara savās 16 no algas darba brīvajās stundās? Tad no Rīgas ostas vien eksportēto kokmateriālu kravu pārbaudei Rīgas brīvostā vajadzētu vismaz 72 inspektorus - un arī ar nosacījumu, ka viņi visas astoņas darba stundas raujas, galvu nepaceļot, tik ar cirvīšiem – tuk,tuk,tuk...
Bet tik daudz inspektoru nav pat visā Latvijā – kopumā dienestā ir gandrīz uz pusi mazāk inspektoru – 43.
Interesanti, vai zemkopības ministrs Jānis Dūklavs zina, kādā absurdā būtu jāstrādā viņam padotās institūcijas ļaudīm, ja viņi godprātīgi darītu to, ko paši ierakstījuši Ministru kabineta noteikumos? Un vai pārējie ministri zina, ka Zemkopības ministrijas padotības iestāde ar viņu uzticēšanos sagatavotā dokumenta kvalitātei un loģiskumam ir panākusi, ka tai tiek maksāts par darbu, kuru pat teorētiski nav iespējams paveikt?
Bet Laimdotai Straujumai noteikti ieteiktu pieteikt šo dienestu Ginesa rekordam – lai atrod vēl kāds tādu valsti, kur izdodas ar valdības lēmumu gandrīz dubultot diennakts stundu skaitu.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
