Iesaki rakstu: 
Par NATO 5.pantu. Sākusies diskusija par to, cik ilgā laikā un vai vispār sabiedrotie nāks palīgā kādai valstij, ja tai tiek uzbrukts. Dažas piezīmes.
1. 1949.gada Vašingtonas līguma 5.pants paredz, ka “puses bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kolektīvās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51.pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.” Šo juridisko un politisko apņemšanos pēdējo 75 gadu laikā Alianse īsteno ar NATO militāro struktūru palīdzību (plānošana, apgāde, mācības utt.).
2. Pēc 2014. gada Krimas pretlikumīgās okupācijas un, lai 5.pants uzbrukuma gadījumā sāktu uzreiz efektīvi darboties, NATO vairākos samitos lēma par sabiedroto spēku izvietošanu Austrumu flangā, tostarp Latvijā. Mainoties situācijai, tika un tiek precizēti plāni un sabiedroto klātbūtnes apjoms (Latvijā sabiedroto spēkus vada Kanāda).
3.Saprotot, ka politiska lēmuma pieņemšana prasa laiku, bet, lai aizsardzība būtu efektīva no pirmā brīža, NATO spēku Eiropā virspavēlniekam ir deleģētas vairākas pilnvaras spert nepieciešamos soļus, lai īstenotu reģionālos aizsardzības plānus. Mainoties situācijai, plāni un konkrēti soļi pastāvīgi tiek precizēti, bet detaļas, protams, nav izpaužamas.
4. Katras valsts pamatuzdevums ir maksimāli nodrošināt savu drošību un gatavību (NATO līguma 3.pants), tieši tādēļ ir svarīgi, ka mūsu NBS tiek attīstīti un gatavoti, tas pats attiecas uz valsts drošību kopumā. Mums palīdzēs, bet pašiem arī par sevi pastāvīgi jārūpējas.
5. Latvijas Nacionālās drošības likuma 8.pants nosaka atbildību par “5.panta procedūru iedarbināšanu”: “[8.pants] Valsts prezidents: 7) ja noticis militārs uzbrukums, nekavējoties pieprasa Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības atbalstu un pilnvaro Ziemeļatlantijas līguma organizāciju veikt pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai saglabātu un atjaunotu Latvijas Republikas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību (1949.gada 4.aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5.panta ietvaros); 8) pieņem lēmumu par Latvijas Republikas nostāju, ja cita Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsts pieprasa izskatīt jautājumu par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības atbalstu (1949.gada 4.aprīļa Ziemeļatlantijas līguma 5.panta ietvaros) un ja Ministru kabinets ir aizkavēts pieņemt šādu lēmumu.”
Kopš 2014.un 2022.gada Krievijas iebrukuma Ukrainā NATO ir daudz darījis, lai pilnveidotu kolektīvo aizsardzību. Militāra iebrukuma gadījumā pirmos pretsoļus jebkurā gadījumā būs jāsper mūsu bruņotajiem spēkiem, sabiedroto spēkiem, kas jau šeit dislocēti un visai Aliansei kopumā. Protams, ka paralēli notiks arī sabiedroto spēku mobilizācija un pārsviešana uz “5.panta reģionu.”
Līdz ar to nav pamata apšaubīt 5.panta garantijas, bet ir prātīgi saprast, ka, ja piepildās sliktākais scenārijs, arī mums ir un būs savi darbi veicami.
Seko mums 
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
