Iesaki rakstu: 
Domāju, ka šobrīd mūsu sabiedrība atrodas pie svītras, kur vienaldzīgo vairs nav. Beidzot arī mūsu inertā tauta ir sapratusi, ka tādas Latvijas varas, kas spētu par to parūpēties vai pat to aizsargāt, nav un nav arī bijis visu šo 30 gadu garumā. Nupat šādas bezpalīdzīgas un bezformīgas valsts pastāvēšanai ir vajadzīgs nopietns pamatojums. Bet tāda nav. Kompradoru režīms ir izgāzies visās sfērās vienādi smagi.
Atgādināšu ābeces patiesības, kuras liberāļi sen no šīs ābeces izstrīpojuši. Visi nacionālās politikas instrumenti ir vērsti uz Maslova piramīdas pamatni un tās nodrošināšanu visiem valsts iedzīvotājiem. Šeit Latvijā prorietumnieciskā kompradoru elite ir smagi strādājusi, lai šos piramīdas pamatus sagrautu.
Pajumte, lēti un pieejami mājokļi nav ekstra, bet pamatu pamats.
Kas ir izdarīts? NĪN ir debesīs, tiesu izpildītāji nav limitēti, apkure un kurināmā programmas atstātas “tirgus rokai”. 30 gadu garumā to var aprakstīt kā nebeidzamu noziegumu un noziedzīgu nolaidību.
Pārtika.
ES normas nenodrošina veselīgas pārtikas piegādi, zero valsts programmu ilgtermiņā. Valsts pat nespēj sevi nodrošināt ar pārtiku, to neimportējot. Pieļauta dalība sistēmā, kurā holandiešu zemnieku pabalsts ir 4x lielāks nekā latviešu zemniekiem. Vai šāda ES mums nes ko labu?
Izglītība.
Bez komentāriem. Degradācija un haoss 30 gadu garumā šaubīgi, no Rietumiem kopēti eksperimenti, sabrukums un postāža. Nekāds darbs nav ielikts interneta segmenta aizsardzībā, un mūsu tauta ir strauji zaudējusi kultūridentitāti. Pajautājiet NA, kāpēc mūsu bērni uz ielas bieži runā angliski? Turklāt ir pienācis brīdis, kad šī ludītu paaudze pārņem kontroli visur: izbaudiet dvoječņiku zobārstu, Sorosa skolotu infektologu un kaudzi ārstu, kas aizmirsuši Hipokrāta zvērestu kurkstoša vēdera dēļ. Nepatīk? Labāk vairs nebūs! Būs tikai sliktāk. Cik slikti? Bez iejaukšanās no malas būs kā „tumšie laiki” pēc Romas impērijas sabrukuma. Atgādināšu, ka izglītība nedrīkst būt prece, tai jābūt pieejamai visiem. Bet naudas parasti pietiek tikai haubicēm.
Veselības aizsardzība.
Arī tā nedrīkst būt prece, ja vien mērķis nav totāls sociāldarvinisms, kas šobrīd ir gandrīz sasniegts. Tauta spēj augt un vairoties, ja medicīnas pakalpojumi tai ir pieejami un nepastāv izvēle starp zobārstu un gaļu bērniem galdā nākošajā pusgadā. Es šeit neapskatīšu šobrīd notiekošos eksperimentus kā kaut ko tādu, kas liktu zem nopietna risku lielu populācijas daļu un tautas nākotni un par ko pienākas nāve. Tieši tas mērs, ko saņēma doktora Mengeles līdzstrādnieki, kas vēl karātavās gārdza, ka esot tikai izpildījuši pavēles. Nu, uz taburetes būs 30 sekundes padomāt, vai bija vērts izpildīt PVO pavēles, kas ir pretrunā ar Hipokrāta zvērastu.
Drošība.
Padarot Latvijas ārpolitiku par kārtējo transatlantisko instrumentu, kas kalpo globālo finansistu politikai, tikai loģisks ir panāktais rezultāts- pilnīga izolācija un agrāko iestrādņu kolapss. Banku bizness un tranzīts ir izbeidzies, dārgās infrastruktūras uzturēšana apgūlusies uz budžeta kā lietuvēns. Tieši ilgstoši realizētās pašnāvnieciskās politikas dēļ Latvijas tautas drošība nekad vēl nav bijusi tik zemā līmenī ar tik milzīgiem un neadekvātiem bruņošanās izdevumiem. Mēģinot izdabāt ar Demokrātu partiju saistītajām struktūrām, kas ir reālie Latvijas politikas noteicēji, Latvija ir kļuvusi par kaulu rīklē gan „vecajai Eiropai”, gan arī Austrumu kaimiņiem. Un brīdis, kad šo kaulu izvilks un mēģinās aizsviest labi tālu, ir tuvu. Iespējams, tikai Rinkēvičam kā vienīgajam un pēdējam tas vēl nav paziņots.
Rezumējot augšminēto, varam secināt, ka Latvijas valsts šībrīža izskatā nenodrošina šo Maslova piramīdas pamatni un tās turpmākai pastāvēšanai līdzšinējā veidolā nav jēgas, tieši otrādi, šāda veidojuma esamība nopietni apdraud tautas pastāvēšanu pat vidējā termiņā, nemaz nerunājot par ilgtermiņu. Savukārt nekādas izmaiņas nav iespējamas, jo Rietumiem paklausīgā kompradoru elite nenomaināmās Vienotības varas izskatā spēj pastāvēt tikai tautai nāvējošā veidā, proti, kā līdz šim, akli pildot jebkuru Briseles un Vašingtonas pavēli.
Īpašā Austrumeiropa.
Līdzīgas problēmas novērojamas daudzviet Austrumeiropā. Arī tur konflikts ir sabriedis un ne tikai uz ekonomiskas, bet arī uz ideoloģiskas bāzes. Proti, elites un tautas vērtību sistēmas ir parāk dažādas, lai ilgtermiņā nodrošinātu sociālo mieru. Prorietumniecisko elitu liekulīgais kurss uz “toleranci”, “iekļaujošu sabiedrību”, “gendervienlīdzību” un citiem absurdiem kā “zaļais dīls” ir nopietni aizkaitinājis samērā lielas tautas masas, droši varētu teikt, ka pat vairākumu. Jo šīs politikas augļi kļūst redzami ātrāk, nekā to būtu gribējuši ieviesēji. Tolerance ir beigusies ar veselo cilvēku vajāšanu, gendervienlīdzība ar daudzu sporta veidu bojāeju un pat reliģiskiem konfliktiem, kur tauta daudzviet protestē pret sieviešu ordināciju mācītāja amatam. Arī par “zaļo dīlu” neko daudz negrib dzirdēt tie, kas salst Vācijas vienistabas dzīvokļos.
Kas atrisinās krīzi jeb stingrās rokas atnākšana.
Kreisā stingrā roka jau ir klāt. Tiek vajāti veseli cilvēki, savukārt slimi tiek sūti uz Olimpiskajām spēlēm, lai, vīrieši būdami, startētu sieviešu komandās. Dragkvīni skolās iznēsā dzimummaiņas reklāmas, bet migrantu aizturēšana uz robežas nupat jau ir noziegums. Sniegpārsliņu jūtīgums pret necenzētu runu ir sasniedzis maksimumu, tāpēc cenzūra ieviesta visur. Vai tas ir tas, par ko sapņojām 1991.gadā? Laikam gan ne.
Labējā stingrā roka arī tuvu. Atdzimst milzu bloks ar pretenziju pārvaldīt visu Austrumeiropu un bijušo Padomju Savienību. Tur gan nav praidu un sniegpārsliņu, vīrieši dien armijā, un jēdziens par dzimumiem netiek diskutēts. Idioti nav cieņā, tāpēc izglītībai joprojām tur ir svars un vērtība, jo jāuztur kodolindustrija, aviācija un kosmoss, nemaz nerunājot par aizsardzības sfēru. Šajā blokā jau šobrīd sekmīgi sadzīvo dažādas reliģijas.
Vidējam Latvijas iedzīvotājam laikam gan aizmirsīs paprasīt, kādā blokā viņš gribētu būt, bet ģeopolitiskais karuselis ir iegriezies tā, ka izsekot tam vairs nevar. Fakts ir skaidrs, šis Eirāzijas bloks ir daudz pieņemamāks tieši ideoloģisku apsvērumu dēļ. Tas ļaus saglabāt tradicionālās vērtības, uzturēt izglītības sistēmu un apturēt degradāciju. Tajā pašā laikā tas ir liels tirgus, kur daudziem atradīsies vieta. Tirgus, kas būs aizsargāts no grautiņiem un haosa atšķirībā no Rietumeiropas, kur migranti un svešas kultūras sāk dominēt pār eiropiešiem. Tirgus, kura stabilitāti garantēs pieejamie resursi, kas, izrādās, nav pašsaprotami un garantēti pieejami visiem.
Jā, visticamāk mūs atkal ietirgos, jo Baidenam vajag brīvas rokas Tālajos Austrumos, bet Vladimirs labprāt salipinātu atpakaļ PSRS un Austrumeiropu. Par to liecina daudzas pazīmes, it īpaši pēdējā Krievijas ultimāta apspriešana. Tika nodziedāts parastais pantiņš par Ukrainas aizsardzību, bet pret Eiropas likteņa apspriešanu bez Eiropas lielu pretenziju nebija. Un šis process notiek tieši tagad.
Izvērtējot pagātni, Krievijas impērijā pavadītais laiks garantēja attīstību, aizsardzību un tautas vairošanos un labklājību. Arī PSRS perioda sausais atlikums ar šīsdienas acīm ir tīri pieņemams. Tāpēc nav pamata domāt, ka Latvija Eirāzijas impērijas sastāvā varētu iznīkt vai tautas dzīve varētu būt sliktāka nekā šobrīd, tuvojoties kolapsam esošās sistēmas ietvaros. Šobrīd, šajā situācijā pretestības Eirāzijas idejai nebūs, pietiks ar vienu zaļā cilvēciņa kartona figūru pie Laimas pulksteņa, lai vara Vecrīgā nomainītos. Un nav pamata domāt, ka Maskavā un Pekinā to nesaprot.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
