Iesaki rakstu: 
Pagāja 2 gadi, un Minhenē Putins pasludināja jauno kursu, kas nebija nekas jauns, bet Hitlera anšlusa plāna atdarinājums. Priekšplānā viņš izvirzīja krievu pasaules iedibināšanu un īpašo krievu “garīguma” pārākumu par Rietumiem. Sekoja karadarbība Gruzijā un tās nozīmīgas teritorijas okupācija, Ukrainas karš un Krimas aneksija. Ukraiņu varonība aizkavēja Novorosijas izveidošanu.
Pagāja 11 gadi, un 2016.g. 9. maijā par uzvaru 2. Pasaules karā Putins runāja vienīgi kā par PSRS izšķirošo ieguldījumu fašisma uzveikšanā. Viņš melīgi pārmeta Rietumiem par novēlotu otrās frontes atklāšanu 1944.g. Neatsveramo citu valstu ieguldījumu nepieminēja. Viesus pārstāvēja tikai Nazarbajevs no Kazahijas.
Par “diženās un izšķirošās uzvaras” noliegšanu karā ar savu bijušo sabiedroto Vāciju Krievijā paredzēts kriminālsods. Putinam (nu jau Putleram) ir “ aizmirsies”, ka Francija un Anglija otro fronti atklāja 3.09.1939.g., piesakot Vācijai karu par uzbrukumu Polijai.
Par Vācijas sabiedroto iekarošanas karā (pēc iepriekšējās Hitlera ar Staļina vienošanās) kļuva PSRS un divus gadus to apgādāja ar kara materiāliem, pārtiku un izejvielām 100 000 000$ vērtībā. Par to rakstīju [1]. Savukārt ASV sāka neatsveramu palīdzību Anglijai un Francijai, lai noturētos pret PSRS apgādāto Vāciju.
Anglija pēc Francijas iekarošanas vienīgā cīnījās līdz
Vēl viena “fronte” tika atklāta 1941.g. 26. jūlijā, kad ASV noteica embargo Japānai piegādājamai naftai un degvielai, kas bija 95% no tās patēriņa. Līdz ar to PSRS savas Sibīrijas divīzijas varēja pārsviest Maskavas aizsardzībai, jo vairs nebija jābaidās no Japānas uzbrukuma. Dienvidos caur Irānu tika bloķētas arī naftas piegādes Vācijai.
Krievu melīgajai vēstures pasniegšanai pamazām pienāk gals. V.Suvorovs (Rezuns – daudzu (25) grāmatu autors) un J.Panasenkovs atraduši pierādījumus par PSRS plāniem, kā iekarot Eiropu.
V.Suvorovs, analizēdams, kāpēc 1939.g. 19. augustā PSRS tika pieņemts lēmums par 100 jaunu divīziju dibināšanu, nonāca pie secinājuma, ka jābūt Politbiroja lēmumam par šādu masveida armijas palielināšanu.
Rezultātā tika atrasts dokuments par pavēli uzbrukt Vācijai 1941.g.6.jūlijā. J.Panasenkovs to publicējis pielikumā savai grāmatā par
Ir saprotams, kāpēc PSRS tik dāsni apgādāja Vāciju ar mega palīdzību. Doma bija ellišķīga, - lai Eiropa un Vācija noasiņo savstarpējā karā, un tad PSRS gūs vieglu uzvaru visā kontinentā.
Pēc šī plāna uz jaunās robežas ar Vāciju tika koncentrēta milzīga uzbrukuma armija. Tā vēl nebija pilnīgi nokomplektēta, kad PSRS Eiropas iekarošanas plānu izjauca Vācijas apsteidzošais uzbrukums.
Gūstā nonāca līdz 4 000 000 karavīru, tikpat kājnieku ieroču, (kas lielā daudzumā neatradās pie karavīriem, bet gan dažādās piegādes vietās), tuvu 90% aviācijas un tanku, milzums kara materiālu. Pirmajos mēnešos PSRS zaudēja līdz 80% kara rūpniecības un elektrostacijas.
Tikai brīnums varēja glābt PSRS no kraha. Šis brīnums bija Krievijas pašlaik deklarētais ienaidnieks - ASV. ASV kongress pieņēma likumu par lendlīzi, kur pieskaitāms arī lēmums palīdzēt PSRS par katru cenu un visos iespējamos daudzumos.
Šī palīdzība šodienas izteiksmē (pēc dažādiem aprēķiniem) ir līdz 130 000 000 000$. Visus kara gadus ASV piegādāja visas lokomotīves, ko PSRS vairs nespēja ražot, lidmašīnas, tankus, 401 000 mašīnas. Gan smagās (studbekerus), gan vieglās (vilīšus). Metālus, pulveri, smērvielas, apavus, pārtiku, medikamentus utt.[2].
No visas milzīgās palīdzības PSRS atmaksāja vien 7% un tikai par civilo palīdzību. Par militāro lendlīzi maksa netika prasīta.
Krievijas skolās māca melu vēsturi par PSRS izšķirošo lomu uzvarai karā. Viņu vectēvi esot iznesuši visu smagumu, sagraujot fašismu. Ne vārda, ka PSRS kopā ar Vāciju pēc iepriekšējās vienošanās iesāka genocīda karu, kas visā pasaulē prasīja līdz 100 000 000 cilvēku upuru. Vēl papildus apsūdzot citas valstis par piedalīšanos karā, kurā tās tika vardarbīgi iesaistītas.
Ne vārda par PSRS plāniem uzbrukt Eiropai. Un ko māca Latvijas krievu skolās, kurās mācās Latvijas nelaimes, Kremļa kurmju E.Levita, V.Birkava, G.Ulmaņa un pārējās okupācijas laika inteliģences, piesaistīto militārpersonu mazbērni? To pašu.
Kas pie tā vainīgs, ka mums ir apstulbināta, ar meliem barota jaunā krievu paaudze (par nelaimi, arī daļa latviešu)? Viņiem Pārdaugavas piemineklis genocīdam ir objekts ar māksliniecisko vērtību.
Lēmumu būvēt monstru pieņēma 1979.g., lai radītu propagandas objektu, kas slēptu genocīda noziegumus Afganistānā, un lai slēptu Otrā pasaules kara norisi. Kā propagandas objektu atbildei uz daudzpusīgu embargo no Rietumu valstīm pret Ļaunuma impēriju. Šodien pie tā ierodas vietvaras lolotie okupanti un to pēcteči, kuri ir noziedzīgi melīgi pārsātināti ar Putlera propagandu.
Kāpēc skolās nemāca, ka PSRS un tagad Krievijas iedzīvotājiem ir jābūt mūžīgi pateicīgiem ASV, Kanādai un Eiropas valstīm par izglābšanos 2. Pasaules karā? Kāpēc prezidents R.Vējonis neaicina pārskatīt skolu programmas, lai beidzot pateiktu patiesību par lielo UZVARU, kuru izcīnīja Anti Ass valstis (un atšifrēja PSRS plānus pakļaut visu pasauli komunisma murgiem)?
Saeimas komisijā lemj par monstra likteni. Vislabāk tur notiekošo raksturo A.Kaimiņa teiktais - vajag rīkoties gudri. Neko citu no turienes nedzird. Laikam ir Krievijas propagandas ietekmē.
Viena gudra doma būtu tāda, ka piemineklis genocīdam un piesavinātai uzvarai būtu jānojauc līdz 19. augustam. Tajā dienā paiet 80. gadi, kopš PSRS pieņēma lēmumu iekarot Eiropu. Tad nu paliek 12 dienas tā demontāžai līdz 1. septembrim, kad Vācija un PSRS īstenoja līgumu (23.08.1939.g.) sākt genocīda karu, kurā kopumā tika noslepkavoti līdz 100 000 000 nelaimīgo.
Tad ar padarīta darba sajūtu Latvijas delegācija varētu doties uz Poliju, kur paredzēts piemiņas pasākums globālā nozieguma sākšanai. Tas noritēs bez Putlera līdzdalības. Tā lēma Polijas valdība.
Piesakos delegācijā uz savu vecāku dzimteni. Tur mani kāds noteikti atceras no piedalīšanās1990.g. Brīvības partijas dibināšanas kongresā Vroclavā un Leha Valensas kampaņā organizācijas Solidaritāte iekšienē.
Tur kuluāros mēs kopīgi apspriedām iespējamo PSRS sadalīšanu un dzīvi pēc tās. Arī prūšu zemes likteni. Par to pēc nedēļas PSRS Kongresā V. Alksnis žēlojās - ”cik ilgi cietīsim šādu stāvokli”. Vēl pēc nedēļas Latvijā bija klāt Pleskavas desantnieki un drīz sākās tautas apšaušana Viļņā un Rīgā.
[1] https://www.pietiek.com/raksti/memorials_genocida_noziegumu_maskesanai,_kas_atklaj_musu_glevo_varturu_butibu Memoriāls genocīda noziegumu maskēšanai, kas atklāj mūsu gļēvo varturu būtību
[2] https://youtu.be/cjNg0kF4jiI “Узурпация победы. Как россиянам навязывают псевдоисторию” 2019. gada 4. Maijs Antons Mikoss
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
