Iesaki rakstu: 
Pagāja 2 gadi, un Minhenē Putins pasludināja jauno kursu, kas nebija nekas jauns, bet Hitlera anšlusa plāna atdarinājums. Priekšplānā viņš izvirzīja krievu pasaules iedibināšanu un īpašo krievu “garīguma” pārākumu par Rietumiem. Sekoja karadarbība Gruzijā un tās nozīmīgas teritorijas okupācija, Ukrainas karš un Krimas aneksija. Ukraiņu varonība aizkavēja Novorosijas izveidošanu.
Pagāja 11 gadi, un 2016.g. 9. maijā par uzvaru 2. Pasaules karā Putins runāja vienīgi kā par PSRS izšķirošo ieguldījumu fašisma uzveikšanā. Viņš melīgi pārmeta Rietumiem par novēlotu otrās frontes atklāšanu 1944.g. Neatsveramo citu valstu ieguldījumu nepieminēja. Viesus pārstāvēja tikai Nazarbajevs no Kazahijas.
Par “diženās un izšķirošās uzvaras” noliegšanu karā ar savu bijušo sabiedroto Vāciju Krievijā paredzēts kriminālsods. Putinam (nu jau Putleram) ir “ aizmirsies”, ka Francija un Anglija otro fronti atklāja 3.09.1939.g., piesakot Vācijai karu par uzbrukumu Polijai.
Par Vācijas sabiedroto iekarošanas karā (pēc iepriekšējās Hitlera ar Staļina vienošanās) kļuva PSRS un divus gadus to apgādāja ar kara materiāliem, pārtiku un izejvielām 100 000 000$ vērtībā. Par to rakstīju [1]. Savukārt ASV sāka neatsveramu palīdzību Anglijai un Francijai, lai noturētos pret PSRS apgādāto Vāciju.
Anglija pēc Francijas iekarošanas vienīgā cīnījās līdz
Vēl viena “fronte” tika atklāta 1941.g. 26. jūlijā, kad ASV noteica embargo Japānai piegādājamai naftai un degvielai, kas bija 95% no tās patēriņa. Līdz ar to PSRS savas Sibīrijas divīzijas varēja pārsviest Maskavas aizsardzībai, jo vairs nebija jābaidās no Japānas uzbrukuma. Dienvidos caur Irānu tika bloķētas arī naftas piegādes Vācijai.
Krievu melīgajai vēstures pasniegšanai pamazām pienāk gals. V.Suvorovs (Rezuns – daudzu (25) grāmatu autors) un J.Panasenkovs atraduši pierādījumus par PSRS plāniem, kā iekarot Eiropu.
V.Suvorovs, analizēdams, kāpēc 1939.g. 19. augustā PSRS tika pieņemts lēmums par 100 jaunu divīziju dibināšanu, nonāca pie secinājuma, ka jābūt Politbiroja lēmumam par šādu masveida armijas palielināšanu.
Rezultātā tika atrasts dokuments par pavēli uzbrukt Vācijai 1941.g.6.jūlijā. J.Panasenkovs to publicējis pielikumā savai grāmatā par
Ir saprotams, kāpēc PSRS tik dāsni apgādāja Vāciju ar mega palīdzību. Doma bija ellišķīga, - lai Eiropa un Vācija noasiņo savstarpējā karā, un tad PSRS gūs vieglu uzvaru visā kontinentā.
Pēc šī plāna uz jaunās robežas ar Vāciju tika koncentrēta milzīga uzbrukuma armija. Tā vēl nebija pilnīgi nokomplektēta, kad PSRS Eiropas iekarošanas plānu izjauca Vācijas apsteidzošais uzbrukums.
Gūstā nonāca līdz 4 000 000 karavīru, tikpat kājnieku ieroču, (kas lielā daudzumā neatradās pie karavīriem, bet gan dažādās piegādes vietās), tuvu 90% aviācijas un tanku, milzums kara materiālu. Pirmajos mēnešos PSRS zaudēja līdz 80% kara rūpniecības un elektrostacijas.
Tikai brīnums varēja glābt PSRS no kraha. Šis brīnums bija Krievijas pašlaik deklarētais ienaidnieks - ASV. ASV kongress pieņēma likumu par lendlīzi, kur pieskaitāms arī lēmums palīdzēt PSRS par katru cenu un visos iespējamos daudzumos.
Šī palīdzība šodienas izteiksmē (pēc dažādiem aprēķiniem) ir līdz 130 000 000 000$. Visus kara gadus ASV piegādāja visas lokomotīves, ko PSRS vairs nespēja ražot, lidmašīnas, tankus, 401 000 mašīnas. Gan smagās (studbekerus), gan vieglās (vilīšus). Metālus, pulveri, smērvielas, apavus, pārtiku, medikamentus utt.[2].
No visas milzīgās palīdzības PSRS atmaksāja vien 7% un tikai par civilo palīdzību. Par militāro lendlīzi maksa netika prasīta.
Krievijas skolās māca melu vēsturi par PSRS izšķirošo lomu uzvarai karā. Viņu vectēvi esot iznesuši visu smagumu, sagraujot fašismu. Ne vārda, ka PSRS kopā ar Vāciju pēc iepriekšējās vienošanās iesāka genocīda karu, kas visā pasaulē prasīja līdz 100 000 000 cilvēku upuru. Vēl papildus apsūdzot citas valstis par piedalīšanos karā, kurā tās tika vardarbīgi iesaistītas.
Ne vārda par PSRS plāniem uzbrukt Eiropai. Un ko māca Latvijas krievu skolās, kurās mācās Latvijas nelaimes, Kremļa kurmju E.Levita, V.Birkava, G.Ulmaņa un pārējās okupācijas laika inteliģences, piesaistīto militārpersonu mazbērni? To pašu.
Kas pie tā vainīgs, ka mums ir apstulbināta, ar meliem barota jaunā krievu paaudze (par nelaimi, arī daļa latviešu)? Viņiem Pārdaugavas piemineklis genocīdam ir objekts ar māksliniecisko vērtību.
Lēmumu būvēt monstru pieņēma 1979.g., lai radītu propagandas objektu, kas slēptu genocīda noziegumus Afganistānā, un lai slēptu Otrā pasaules kara norisi. Kā propagandas objektu atbildei uz daudzpusīgu embargo no Rietumu valstīm pret Ļaunuma impēriju. Šodien pie tā ierodas vietvaras lolotie okupanti un to pēcteči, kuri ir noziedzīgi melīgi pārsātināti ar Putlera propagandu.
Kāpēc skolās nemāca, ka PSRS un tagad Krievijas iedzīvotājiem ir jābūt mūžīgi pateicīgiem ASV, Kanādai un Eiropas valstīm par izglābšanos 2. Pasaules karā? Kāpēc prezidents R.Vējonis neaicina pārskatīt skolu programmas, lai beidzot pateiktu patiesību par lielo UZVARU, kuru izcīnīja Anti Ass valstis (un atšifrēja PSRS plānus pakļaut visu pasauli komunisma murgiem)?
Saeimas komisijā lemj par monstra likteni. Vislabāk tur notiekošo raksturo A.Kaimiņa teiktais - vajag rīkoties gudri. Neko citu no turienes nedzird. Laikam ir Krievijas propagandas ietekmē.
Viena gudra doma būtu tāda, ka piemineklis genocīdam un piesavinātai uzvarai būtu jānojauc līdz 19. augustam. Tajā dienā paiet 80. gadi, kopš PSRS pieņēma lēmumu iekarot Eiropu. Tad nu paliek 12 dienas tā demontāžai līdz 1. septembrim, kad Vācija un PSRS īstenoja līgumu (23.08.1939.g.) sākt genocīda karu, kurā kopumā tika noslepkavoti līdz 100 000 000 nelaimīgo.
Tad ar padarīta darba sajūtu Latvijas delegācija varētu doties uz Poliju, kur paredzēts piemiņas pasākums globālā nozieguma sākšanai. Tas noritēs bez Putlera līdzdalības. Tā lēma Polijas valdība.
Piesakos delegācijā uz savu vecāku dzimteni. Tur mani kāds noteikti atceras no piedalīšanās1990.g. Brīvības partijas dibināšanas kongresā Vroclavā un Leha Valensas kampaņā organizācijas Solidaritāte iekšienē.
Tur kuluāros mēs kopīgi apspriedām iespējamo PSRS sadalīšanu un dzīvi pēc tās. Arī prūšu zemes likteni. Par to pēc nedēļas PSRS Kongresā V. Alksnis žēlojās - ”cik ilgi cietīsim šādu stāvokli”. Vēl pēc nedēļas Latvijā bija klāt Pleskavas desantnieki un drīz sākās tautas apšaušana Viļņā un Rīgā.
[1] https://www.pietiek.com/raksti/memorials_genocida_noziegumu_maskesanai,_kas_atklaj_musu_glevo_varturu_butibu Memoriāls genocīda noziegumu maskēšanai, kas atklāj mūsu gļēvo varturu būtību
[2] https://youtu.be/cjNg0kF4jiI “Узурпация победы. Как россиянам навязывают псевдоисторию” 2019. gada 4. Maijs Antons Mikoss
Seko mums 
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
