Iesaki rakstu: 
Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.
Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.
Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.
Notikumi attīstījās līdzīgi, bet nepavisam ne tik kolorīti kā mūsu laikos. Saziedoja Repšem kādus 400 000 latu, kas tomēr ir kāds nekāds atbalsts grūtam brīdim, un, kas no šodienas viedokļa svarīgi, – tā bija privātpersonu nauda. Atklāti paprasīja, gandrīz pusi dabūja, viss puslīdz godīgi.
Šodien tieslietu ministrs, kuram kampaņas laikā bija pilnīgi skaidrs, kā likvidēt pāris trīs ministrijas un nodrošināt tiesiskuma triumfu rīt uz pusdienlaiku, prasa pusmiljonu eiro budžeta naudas jautājuma izpētei, latviski sakot, nodokļu maksātāju naudas izplinderēšanai atbalstītāju interesēs.
Toreiz, jaunlaiku iesākumos, apņirdzām gan neuzpērkamības pirkšanu ar priekšapmaksu, gan draudus apvainoties un iet uz citām trepēm spēlēties. Tagad mums ir nevis miljona atklāta savākšana no atbalstītājiem, bet pretēja kustība: pēkšņa pusmiljona izvākšana no budžeta un izdalīšana atbalstītājiem, protams, bezkompromisa neuzpērkamības garantēšanai.
Ar to apvainošanos atkal tas pats: eksaltēts premjera kandidāts nozvēras, ka sakārtos čemodānu un dosies prom no nepateicīgās tautas uz mūžiem, ja tam nedos papremjerēt. Neiedeva, pareizāk sakot, līdz tam pat netika, pretendents pat netika izbalsots. Austiņas nolaidis, aizgāja uz Rīgas pili atzīties savā politimpotencē un devās kravāt čemodānus. Nu, un turēja vārdu par aizbraukšanu, kā jau parasti.
Repše arī solīja nezciksimt miljonu veselības aprūpei jau pirmajā gadā. Sak, Jaunajam laikam būs iekšlietu ministrs, kas trīs dienās likvidēs visu kontrabandu, iegūto naudu atdos uzreiz veselības ministram, un lieta darīta. Abiem šiem ministriem karjera iegriezās ne gluži tik saulaina, bet to nekādi nevar salīdzināt ar potenciālā kultūras ministra prātošanu par to, ka viņa vienīgās vērtības izmērs caur vannas ūdens slāni izskatās tāds vai šāds.
Galu galā Eināra Repšes leģendām apvītā staigāšana pa jumtiem, par kuru ņirdzām, vēderus turēdami, tagad šķiet personiskas varonības apdvesta, salīdzinot ar publisku, metodisku un izjustu puņķu gremošanu tālraides ēterā.
Man šķita nepārspējami stulba grūtdieņu aizstāvju Štokenberga un Pabrika āvīšanās Saeimā, vicinot plakātiņus, stāvot deputātu vietu pēdējā rindā. Šodien tādu ieskaitītu akadēmiski atturīgo kategorijā, jo grupa agresīvu ākstu performancei iesēdina parlamenta krēslā krimināla elementa kartona svētbildi pilnā augumā!
Esmu vainīgs, atzīstos brīvprātīgi, lai arī saprotu, ka tas nebūs attaisnojums. Esmu vainīgs par sava naivuma un ideālisma daudzināšanu, radot maldīgu pārliecību, ka nekas divkosīgāks, stulbāks un smieklīgāks par jaunlaicēnu honorāra vākšanu un vazāšanos pa baznīcām izritinātiem karogiem viltus zvērestu došanai vairs nav iespējams. Esmu alojies, esmu maldījies un esmu maldinājis savus Rīta Rosmes klausītājus.
Godātā redakcija, caur Jūsu laikraksta slejām lūdzu nodot manu atvainošanos gadsimta sākuma politskatuves figurantiem, kurus savā iztēles trūkumā esmu kādreiz aplamājis par nepārspējamiem ākstiem. Man nebija taisnība. Atvainojos.
Pārpublicēts no db.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
