Iesaki rakstu: 
Vēlētāju biedrība “Mēs esam Latvija” apsveic Latvijas vēlētājus Starptautiskā vēlēšanu dienā, kas 2020.gada 7.februārī Eiropā tiek atzīmēta piecpadsmito reizi. Mēs pilnīgi apzināmies, ka daudziem Latvijas pilsoņiem būs grūti noturēt skumjo smaidu un dažiem pat dusmas sakarā ar tādiem “svētkiem”. Jau sen mums vēlēšanas nes tikai kārtējo vilšanos.
Pirms katrām vēlēšanām kāda no sabiedrībā pazīstamām personām dibina jaunu “ideālo” partiju, visai tautai sola laimi un katru reizi aizmirst savus solījumus, būdama Saeimā, un līdz nākamajām vēlēšanām tāda partija parasti neizdzīvo. Daudziem vēlētājiem tas apnika līdz vemšanai, daudzi jau neiet balsot, daudzi parakstās par pirmstermiņa Saeimas atlaišanu, pavisam neredzot, kuri kandidāti nākamo reizi varētu būt tie “īstie”. Būs klāt nākamās vēlēšanas, un viss atkārtosies, bet daudzi vēlētāji tā nejutīs, ka Saeimā sēž viņu īstie pārstāvji.
Vēlētāju biedrība saka - PIETIEK! Nepieciešams pārtraukt šo tautas klibošanu pa mūsu nepilnīgās daudzpartiju sistēmas “grābekļiem”. Tas nav dabiski, un tas draud valsts stabilitātei. Faktiski Latvijā ir tikai divas partijas, kuras formāli atbilst nosaukumam "partija". Tie ir konservatīvie – Nacionālā apvienība, un tie ir zaļie-zemnieki.
Mēs nerunājam par to, cik tās ir labas vai sliktas, bet tās patiešām pārstāv konkrētus sabiedrības slāņus un konkrētas ideoloģijas (vai varētu pārstāvēt). Pārējās ir tikai cilvēku pagaidu grupējumi, kurus sasauca kopā "izcilas" personas ar mērķi kaut vienu reizi pašiem tikt pie varas siles.
Nav ievērots pats galvenais partiju princips, ka partijās apvienojas cilvēki uz vienādu interešu un līdzīga domāšanas veida pamata. Un no paša sākuma nav ievērots galvenais demokrātijas pamatprincips, ka partiju pārstāvji paši ir "miesa no miesas" - attiecīgās partijas domubiedri, kuri jau nevar tik viegli mainīt savus uzskatus, un vēl ir pakļauti domubiedru gribai.
Protams, ka tādi grupējumi, reģistrēti kā partijas, nevar parlamentā pildīt dažādu sabiedrības slāņu pārstāvju lomu. Protams, ka rezultātā aug antagonisms starp tautu un tā saukto “politisko eliti”. Mākslīga un bezgalīga jaunu partiju veidošana pie mums kļuva par bēdīgu tradīciju. Varbūt patiešām pietiek?
Vēlētāju biedrība “Mēs esam Latvija”, ņemot vērā esošo situāciju un tautas noskaņojumu, pēc ilgām pārdomām, šaubām un apspriedēm, izmantojot savu pieredzi un mūsdienīgo sakaru tīklu iespējas, izstrādāja oriģinālu koncepciju un konkrētu rīcības plānu, kuru realizējot, var atjaunot un pilnveidot mūsu daudzpartiju sistēmu, ar to panākt īstu tautas varas realizāciju un vēl vairāk – panākt nepieciešamo valsts reformēšanu, kas atbilstu mūsdienu prasībām un tautas gribai.
Mūsu plānā nav ne mūsu politikas programmas piedāvājuma, ne kandidātu izvirzīšanas no pašas biedrības, mūsu plānā nav mūsu personīgo interešu tikt pie varas, un tā ir viena no garantijām, ka nekādai viltībai un meliem nav pamata. Mūsu plāns paredz tikai tādas struktūras izveidi, kur varēs pa īstam realizēt tautas gribu, bet kāda tā griba, tas būs pašas tautas viedokļu “koncentrāts”.
Vēlētāju biedrības rīcības plāna apspriešana notiek Facebook lapā “Latvijas vēlētāju forums”. Aicinām iepazīties, apspriest, saprast, atbalstīt un piedalīties. Pietiek avantūristiem no politikas manipulēt ar vēlētāju gribas izpaušanu. Satversmē pateikts, ka augstākā vara pieder tautai, bet tauta zaudē varu, ja vairākums nepiedalās politiskā darbībā un savu domubiedru apvienības neatbalsta pastāvīgi.
Dzīve ir tāda, ka pasaulē pastāv, skarbi runājot, divi veidi, kā var būt pārvaldīta valsts: vai tā ir totalitāra vara (ķeizars, sultāns, dižais vadonis, visas tautas tēvs), vai tā ir demokrātija. Ja tauta izvēlas demokrātiju, tad nosacīti pastāv divas iespējas: vai tautas aktīvais vairākums “iedziļinās” valsts un pašvaldību problēmās un ietekmē viņu risināšanu savā labā; vai, formāli izmantojot demokrātiskos mehānismus un vēlētāju vairākuma pasivitāti un negatavību tādai domāšanai, valsti pārvalda “drosmīgie" un aktīvie cilvēki un, protams, bez strādājošiem pretsvariem un kontroles, to dara sava un savu sponsoru labā.
Šeit vajag piebilst visiem zināmo, ka demokrātija nav kāds “garantēts, tautai labvēlīgs, valsts pārvaldes rezultāts”. Demokrātija - tās ir tikai demokrātiskas institūcijas un demokrātiskas procedūras. Un viss atkarīgs no tā, ka pilsoņi tos izmanto, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanu maksimāli atbilstošu vēlētāju vairākuma interesēm un domāšanas veidam.
Jā, demokrātija ir sarežģīta un “kašķīga” lieta. Ne katra tauta, ne katra sabiedrība gatava to izmantot, citādi runājot – ar to rīkoties. Tam jābūt attiecīgam civilizācijas līmenim. Bet, sasniedzot zināmu līmeni, jebkura sabiedrība negrib būt totalitāri vadīta un alkst pēc pašvaldības. Latvijas liktenis bija tāds, ka tagad mums citas iespējas nav kā tikai demokrātija. Bet, "pateicoties" padomju okupācijai, demokrātiskas tradīcijas, pieredze, iemaņas un pilsoniska aktivitāte sabiedrībai nav vēl nepieciešamā līmenī. Ko bieži ļaunprātīgi izmanto daži “politikāņi”.
Savulaik Latvijas Tautas fronte, koncentrējot sevī Latvijas tautas neapšaubāma vairākuma gribu, nodrošināja virkni nepieciešamo politisko pārmaiņu. Tas ir: neatkarības panākšana no bijušās impērijas; privātīpašuma un brīva tirgus ieviešana; iestāšanās NATO un ES, kā arī demokrātisko principu ieviešana valsts pārvaldē. Bet ar skumjām jāatzīst, ka demokrātiskas valsts pārvaldes pamata struktūru, tas ir dabisko, reāli pārstāvējušo dažādu sabiedrības slāņu un domāšanas veidu daudzpartiju sistēmu, ar partijām, kuras balstās sava iekšējā darbībā uz stingriem demokrātiskiem principiem, - tādu sistēmu tolaik ne Fronte, ne sabiedrība radīt nespēja.
Mēs varam tagad spriest un diskutēt par to, vai tas bija iespējams un kas ir vainīgs, bet, ja pilsoņu aktivitāte neatjaunosies kaut cik ievērojamā līmenī un process apzinīgi, mērķtiecīgi un pamatoti nebūs pabeigts, tad mūsu demokrātija turpinās klibot, un tautas neapmierinātība ar saviem "vēlētiem pārstāvjiem" tikai pieaugs ar katru gadu.
Tas, ko nespēja pabeigt LTF, noteikti ir jāizdara. Vēlētāju biedrība “Mēs esam Latvija” konstatē šo nožēlojamo faktu un piedāvā virkni pasākumu, kuri noteikti novedīs pie mūsu daudzpartiju sistēmas pilnveidošanas atbilstoši demokrātijas principiem un īstai situācijai pilsoņu vidē. Viss atkarīgs no tā, vai sapratīs to jēgu, atbalstīs un piedalīsies pietiekami liela aktīvo pilsoņu daļa.
Visiem, kas saprot, ka valstī ir nepieciešamas izmaiņas, un vienlaicīgi saprot, ka ar mākslīgi veidotu partiju līdzdalību tas nav iespējams un ne viena atsevišķa, kaut "ideāla", partija vairākumu Saeimā nekad neiegūs, tiem, kam apnicis redzēt, ka mākslīgi veidojas, daudz sola un sabrūk jaunas partijas, tiem ir loģiski jāatbalsta Latvijas daudzpartiju sistēmas pilnveidošanu.
Bet cilvēki, kuru cerības un personīgās intereses ir saistītas ar esošo valsts pārvaldes sistēmu, nav ieinteresēti kaut ko mainīt, gluži otrādi - no viņu puses noteikti būs liela pretdarbība.
* Vēlētāju biedrības “Mēs esam Latvija” priekšsēdētājs, Latvijas Tautas frontes veterāns
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
