Pīli slīcināt ir diezgan stulba ideja: Lato Lapsam dzīve apcietinājumā krāšņiem iespaidiem pildīta
Māris Krautmanis, Neatkarīgā04.02.2025.
Komentāri (37)
Iesaki rakstu: 
Brokastis bija draņķīgas, jo deva auzu putriņu, kas ir veselīga, bet man negaršo, toties pusdienas bija lieliskas – soļanka, vista ar rīsiem, salāti un kompots. Vakariņas arī bija ļoti labas. Papildus vēl man iedeva sausiņus, lai ir ko pagrauzties, – par šo un citām tīkamām atziņām par pavadītājām diennaktīm īslaicīgās aizturēšanas izolatorā Čiekurkalnā ar “nra.lv” dalās varas represētais publicists, žurnālists Lato Lapsa. Lūk, ko viņš pastāstīja “nra.lv”:
“Konkrēto procesu par neslavas celšanu izmeklē nevis kaut kāda Valsts policijas reģionālā vienība, bet Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes daļa, kas izmeklē sevišķi smagus organizētās noziedzības noziegumus. Tātad augstas klases profesionāļus, kuriem jānodarbojas ar mafijas atmaskošanu un slepkavībām, prokuratūra ir nostādījusi absolūtu muļķu lomā, liekot nodarboties ar lietu pret mani. Viņi par to nav sajūsmā, un to, protams, var just.
Par policistiem tikai visu to labāko
Man ir vislabākās atsauksmes par policijas cilvēkiem, kuri bija spiesti piedalīties manis aizturēšanā - viņi uzvedās korekti, civilizēti, pieklājīgi. Man nav nekādu pretenziju. Būtu labi, ja viņiem tiktu izmaksāta kāda prēmija par policijas tēla uzlabošanu.
Bija tā, ka mani uz izolatoru veda vēlā vakarā, kad vakariņas izolatorā jau nokavētas. Mani pieveda pie benzīntanka un pavaicāja, ko es vēlos no turienes ēdienkartes. Man neļāva maksāt, un viņi paši samaksāja par pirkumu - tik tiešām jauki.
Arī par policijas iepriekšējās izmeklēšanas izolatoru jeb “septītajām debesīm” varu teikt tikai vislabākos vārdus - tur arī strādā ļoti laipni, korekti ļaudis. Man iedeva divus dvielīšus, divas sedziņas un divus piepūšamos spilvenus, kas bija jau piepūsti. Tāpat katru dienu tur dod šampūniņus, vienreiz lietojamo zobu birstīti un mazu zobu pastas tūbiņu. Pildspalvai izbeidzās tinte, un darbinieki par laipni izsniedza man citu pildspalvu.
Brokastis bija draņķīgas, jo deva auzu putriņu, kas ir veselīga, bet man negaršo, toties pusdienas bija lieliskas - soļanka, vista ar rīsiem, salāti un kompots. Vakariņas arī bija ļoti labas. Papildus vēl man iedeva sausiņus, lai ir ko pagrauzties.
Vienu sausiņu maisiņu esmu pataupījis, ar atļauju iznesis ārā un nosūtīšu to ģenerālprokuroram Jurim Stukānam, kad viņš sēdēs kamerā. Tas ir tikai laika jautājums.
Kafiju tur nedod, jo tā neskaitās nepieciešama cilvēka pamatvajadzībām. Un laikam pareizi vien ir.
Gultas tur ir ideālas, matracītis ir ortopēdisks, kas mugurai ļoti labi.
Kamerā ir ne par aukstu, ne par karstu. Ir logs. Piedāvā arī aiziet uz dušu, ja cilvēks vēlas. Kamerā biju viens pats, lai gan esot arī divvietīgas kameras. No klaustrofobijas necietu, jo vietas šķita pietiekami.
Vienu stundu dienā var pastaigāties - tam ir pastaigu laukumiņš, kura apkārtmērs ir divdesmit pieci. Es ikdienā mēdzu kājām iet vismaz desmit kilometrus. Tik daudz stundā, kas bija atvēlēta pastaigai, nesanāk, bet vienalga nav slikti.
Lato Lapsa “Doriana Greja ģīmetnē” uziet dziļas sentences
Izlasīju visas trīs grāmatas, kas bija pieejamas izolatora bibliotēkā. Viena bija Policijas akadēmijas filozofijas rokasgrāmata, kas bija diezgan nebaudāma. Otra grāmata bija par 1905. gada revolūciju, kas arī nebija nekāds šedevrs, lai gan varbūt izolatora iemītniekiem tiek izsniegta ar mājienu. Bet vēl bija Oskara Vailda “Doriana Greja ģimetne”, ko nebiju otrreiz lasījis kopš agras jaunības. Skolas gados šo darbu lasīju kā “bojeviku” - viens līķis, otrs līķis, trešais līķis. Bet tagad to lasīju ar pavisam citām acīm - izrādās, tur ir ļoti dziļas lietas, pierakstīju no šīs grāmatas daudz spožu citātu. Teju katrs otrais teikums ir aforisms un dzīves gudrība. Paldies dieviņam par šo velti.
Televizora kamerā nav, un nav arī pulksteņa. No tā gan cieš uzraugi, kuriem “klienti” ik pa laikam vaicā, cik ir pulkstenis. Vēl medmāsiņa regulāri bieži nāk apjautāties, kā ir ar veselību. Man gadījās tā, ka sāka sāpēt galva, un nekavējoties dabūju pretsāpju tabletes.
Slīcināt pīli ir stulba ideja
Draugi mums dara daudz laba, bet vislabākās veltes mums negribot pasniedz mūsu ienaidnieki. Šis varbūt bija arī Dieviņa nodoms - sniegt man šādu daudzšķautņainu pieredzi. Man tika iedotas divas diennaktis laika, kad nebija nekādu tālruņa zvanu, nekādu tikšanos. Varēju lasīt vai rakstīt. Uzrakstīju savai topošajai grāmatai par latviešu strēlniekiem ievadu, uzrakstīju vienu nodaļu par sarkanajiem strēlniekiem, sastādīju satura rādītāju.
Es tā sapratu, ka mana apcietināšana bija ar domu mani iebiedēt. Ir cilvēki, kas domā, ka tādā veidā varēs kaut ko panākt un mani ietekmēt. Bet tas ir tāpat kā slīcināt pīli - neko viņi nepanāks. Liela daļa no viņiem ir prasti stulbeņi, kuri skatās uz pasauli caur savu primitīvo prizmu. Pīli slīcināt ir diezgan stulba ideja.
Saite: https://nra.lv/neatkariga/komentari/maris-krautmanis-3/481811-lato-lapsam-dzive-apcietinajuma-krasniem-iespaidiem-pildita.htm
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
