Iesaki rakstu: 
Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem, kas palīdzēja izturēt šo piecus gadus ilgušo vajāšanu.
2012. gada 10. aprīlī pret mani tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 78. panta otrās daļas, bet 2017. gada 28. aprīlī Augstākā tiesa lēmumā raksta: “[..] Augstākā tiesa konstatē, ka kasācijas protestā (prokurores Līgas Sudakovas Ozoliņas protests pret Rīgas apgabaltiesas krimināllietu kolēģijas attaisnojošu spriedumu) ietvertās norādes uz Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem ir bez pamatojuma un saistītas ar vēlmi atkārtoti izvērtēt pierādījumus kasācijas instances tiesā un panākt apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.
[..] Augstākā tiesa nolēma: atstāt negrozītu Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 27. septembra spriedumu, bet Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokurores Līgas Ozoliņas kasācijas protestu noraidīt.”
Citiem vārdiem sakot, trīs tiesas mani ir atzinušas par nevainīgu, bet neviens no iepriekšējiem attaisnojošajiem spriedumiem nebija stājies spēkā, jo prokurore tos apstrīdēja. Ar šo lēmumu Augstākā tiesa ir pasludinājusi par spēkā esošu pēdējo attaisnojošo spriedumu, bet prokuratūras iebildumus noraidījusi.
Tagad šo Augstākās tiesas lēmumu var noprotestēt tikai ģenerālprokurors, ja viņš to uzskatīs par vajadzīgu. Ja tā būs, tad tas apliecinās, ko es un citi esam teikuši, ka gan prokurore, gan izmeklētājs tikai pilda valsts gribu un mana vajāšana ir nevis dažu amatpersonu personiskās nepatikas izpausme, bet valsts nostāja. Tas ir, valsts ar amatpersonu rokām īsteno vajāšanu.
Kādam domātājam patika prātot, pastaigājoties pirms saules lēkta gar jūru. Viņš domāja par dzīves jēgu, priekiem, bēdām, nelaimēm un postu. Par to, kamdēļ mums jādzīvo un kāpēc jāmirst.
Reiz naktī bija lieks paisums, kas applūdināja pludmali un radīja lielu nekārtību. Bet tad sākās bēgums, un visa piekraste bija noklāta ar jūras zvaigznēm. Jūras zvaigznes bez ūdens saulē gāja bojā. Tās, atvadoties no dzīves, smagi nopūtās un gaidīja neizbēgamo nāvi. Prātnieks, to redzot, domāja, ka arī cilvēka dzīve var jebkurā brīdī aprauties. Un nav jēgas mēģināt šai skatā ieraudzīt, saprast un izzināt kādu dziļāku jēgu. Pēkšņi viņš pamanīja kādu puišeli, kurš raudot pusdzīvās jūras zvaigznes lasīja grozā. Un, piekrāvis to pilnu, nesa un izbēra zvaigznes jūrā.
Prātnieks pie sevis noteica: “Nu gan izdomājis – zvaigznēm palīdzēt.” Un sacīja tam skaļi: “Muļķa puika, tu taču nespēsi visas glābt. Ko tavi vārie mēģinājumi mainīs? Šeit taču iet bojā miljoniem jūras zvaigžņu.”
Puika, pagriezies pret prātnieku un mirkli padomājis, atbildēja: “Šīm, kuras atgriežu ūdenī, ļoti daudz kas mainīsies. Un, ja arī tu būtu atnācis ar grozu, nevis tukši prātojis un spriedelējis, tad to, kurām mainīsies, būtu vēl vairāk.”
Paldies, ka atnācāt ar groziņiem un mainījāt to, kas bija nolemts!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
