Iesaki rakstu: 
Pilnībā nekādas motivācijas godīgi maksāt nodokļus. VID - tā ir legāla, ar likumu sakārtota valsts reketa institūcija, kas balstīta uz Latvijas uzņēmējvides iznīcināšanu. Vai nodokļu maksātāji brauc pa labākiem ceļiem? Vai nodokļu maksātāji redz, ka viņu vecāki saņem pensijas, par kurām iespējams izdzīvot? Kur mēs redzam, ka mūsu nauda aiziet? Tā ir vienvirziena kustība - valsts ņem, bet neko nedod.
Tā vietā aizvien jauni skandāli par valsts līdzekļu piesavināšanos lielos apmēros, kur tiek rosinātas jaunas tiesas prāvas, kuras ilgs gadiem, kā rezultātā noklusīs un lietas tiks izbeigtas bez sodiem dažādu juridisku manevru rezultātā.
Kāds valsts iedzīvotājiem labums no tā, ka VID uzbūvēja sev jaunu daudzmiljonu centrālo ēku? Tas ir "bullshits" - tās reklāmas par aicinājumu būt godīgam un maksāt godīgi: "Nevis nemaksā, bet samaksā!"
Atklāti sakot, uzņēmumus un to īpašniekus, kas izvairās no nodokļu maksāšanas, nevajadzētu saukt par noziedzniekiem. Kā valsts pret uzņēmējiem, tā uzņēmēji pret valsti. Jo patiesībā ir virkne nozaru, kur ar esošo nodokļu slogu nav iespējams pastāvēt (nebankrotēt), ja visu dara godīgi. Valsts piespiež uzņēmēju būt negodīgam, lai vēlāk rīkotu raganu medības un kārtu pie kaunināšanas staba.
Izvairīšanos no nodokļu maksāšanas es noformulētu kā nevēlēšanos dalīties ar valsti līdzekļos, kuru nopelnīšana ir grūti nākusies. Un rezultātā tev pašam ir nepieciešami šie līdzekļi, lai uzturētu savus vecākus pensionārus, bērnus, maksātu par veselības aprūpi, pirktu jaunas riepas, ko regulāri pārsist uz ceļiem (izbrauciet pa Rīgas galveno - Brīvības ielu no viena gala līdz otram - kauns), ka arī veiktu citu izmaksu segšanu, kurām normālā gadījumā būtu jābūt segtām no nodokļu naudas.
Ja uzņēmēji katrs atsevišķi pārvaldītu savas finanses tā, kā tiek izsaimniekota nodokļu nauda, - nebūtu neviena uzņēmuma. Kādam ir baigais brīnums par to, ka uzņēmējs neuztic savu naudu diletantam ar lielu apetīti, kurš neprot ar to apieties?
VID vēlas apēst vistu, kas dēj zelta olas, tikai tamdēļ, ka apetīte lielāka nekā vistas dēšanas ātrums. Bet, kad visas vistas būs apēstas, - ko tālāk? Kas dēs zelta olas? No birokrātisku papīru kaudzes ražošanas valsts uzpūstajā pārvaldes mehānismā jau nekāda pievienotā vērtība nerodas, kādam jau vajag arī radīt to iekšzemes kopproduktu, ražojot un sniedzot reālus pakalpojumus. Darbs Saeimā, regulāri pārgrupējoties un pārdalot ieņemamos amatus, jau īsti nav darbs.
Uzskatāmākai sapratnei velkot paralēles ar ražošanas procesu: iedomājieties, ka vienas fabrikas 100 darninieki katru dienu nāktu uz darbu un nevis veiktu savu tiešo darbu (piemēram, skrūvētu, urbtu, zāģētu, līmētu u.t.t.), bet cauras dienas aizvadītu diskusijās, kurš ko darīs (kurš skrūvēs, kurš urbs, kurš zāģēs un līmēs u.t.t.). Rezultātā laiks ir pagājis, bet reāli jau nekas nav izdarīts, vienīgi runāts par to, kurš ko darīs.
Es nežēlojos (konceptuāli to neatbalstu, katrs pats savas laimes kalējs), es vienkārši konstatēju faktu un padalījos savās pārdomās. Ar likumīgām represijām pret uzņēmumiem nebūs nekādu rezultātu, kamēr nebūs ticība sistēmai kopumā.
Vieglāk dzīvot, ja daudz nedomā un īsti neko nesaprot! Gudri d**** nav malku cirst!
Paldies tiem, kam pietika pacietības šo garo tekstu izlasīt līdz galam, un veiksmīgu nedēļas nogali.
* pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
