Pilsētā runā, ka tā ļoti klusi šobrīd tiek gatavots publiskais kniksītis

Pilsētā runā, ka tā ļoti klusi šobrīd tiek gatavots publiskais kniksītis gadījumam, kur Latvija bija iesūdzēta starptautiskajā šķīrējtiesā no tāda krievu afērista Guseļņikova.

Labi atceros, kā šis Ostapa Bendera stila personāžs savulaik izpelnījās visa līmeņa vietējo intelektuāļu bezgaumīgo uzmanību, pēc tam viņš izpildīja dienesta uzdevumu, stāstot visai pasaulei, ka viņam Latvijā valsts amatpersonas nepārtraukti prasot naudu par biznesa iespējām, bet viss beidzās ar to, ka šis krievs ar angļu pasi nolaida pa burbuli vienu komercbanku, atstājot finanšu nozares pārstāvjus pārdomās, kāpēc tas notiek tieši ar viņiem.

Pa vidu bļaušanai, ka viņš devis valsts amatpersonām kukuļus, Guseļņikovs pie reizes iedeva naudu arī režisoram Hermanim, lai Brodska/Barišņikova izrādi varētu parādīt Liebritānijā, samaksāja bijušajam knabistam Jurašam, lai uzzinātu kaut ko vairāk par jumiķa profesiju, nofinansēja kāda kolēģa dokumentālo filmu par slikto Latviju un atstāja tiesību sargājošajās iestādēs kaudzi ar iesniegumiem, kuru saturus vēlāk izrādījās parastas pļāpas.

Piebildīšu, ka šo visu laikam uzraudzīja iestādes, kas valstī atbild par drošību. Kad Guseļņikovs iesūdzēja Latviju tiesā, jautājums bija nevis par viņu, bet par mūsu pusi. Un runā, ka mūsu puse esot vienojusies ar Guseļņikovu par izlīgumu, kas visticamāk nozīmē, ka mēs maksājam.

Mēs tāpat maksājam par šo lietu daudz, jo Parīzes un Ženēvas advokātu biroji jau ir izrakstījuši rēķinus par 10 miljoniem, sedzot savus Londonas tiesas pakalpojumus lepnajai valstij pie Baltijas jūras.

Taču vēl runā, ka izlīgums ar afēristu paredzot, ka krievam tikšot noņemta kriminālatbildība par bankas novešanu līdz bankrotam un, pilnīgi iespējams, kaut kas tikšot arī samaksāts. Uzskatīsim, ka šie bija mani sapņi, taču sapņi mēdz piepildīties.

Kad Guseļņikovs Londonā apslacīja Hermaņa gara darbu, viņš tur tikās ar tā brīža Latvijas vēstnieci Lielbritānijā Baibu Braži. Tas, ka cilvēki mēdz satikties, turklāt vēl atsaucoties uz diplomātisko godu un pienākumu, nav nekas slikts. Vēlējos tikai norādīt, ka jau tajā brīdī – 2017. gada februārī – vismaz ukraiņu speciālajiem dienestiem bija zināms, ka Guseļņikovs ir Kremļa speciālais izstrādājums, un par šo tā kā vajadzēja zināt arī mūsu brašajiem džeimsiem un bondiem. Taču vai nu mums ir īpatnēja kārtība, kā mēs pieskatām starptautiska mēroga blēžus, vai arī mūsu cilvēki paši ir starp tādiem.

Interesanti, ar ko gan Baibas Bražes pasaulē Guseļņikovs atšķiras no viņas pēdējā laika mīļākā aktiera Pjotra Avena, kas tagad iemests sankciju sarakstos kā biedinājums visiem Latvijas nedraugiem? Ja diplomāte toreiz nesaprata, ka krievs Guseļņikovs ar nopirktu britu pasi ir Kremļa cukurgailītis, no kurienes tagad viņai saprašana par Avena lomu pie Putina kurpju galiem? Un jau atkal atkārtošos – ko dara mūsu drošības dienesti? Tie savā vaļā ļauj mūsu diplomātiskā korpusa elitei bučoties ar jebkuru, kas pieklauvē pie vēstniecības durvīm?

Ne velti pieminēju Guseļņikovu un mūsu tēriņus. Ar Avenu jau neveidojas labāk. Viena tiesa Lielbritānijā atzina, ka Avens ir nepamatoti apsūdzēts koruptīvos sakaros ar Krievijas augstāko politisko vadību un naudas atmazgāšanā, bet Eiropas Savienības Tiesa atcēla ES Padomes lēmumu par Avenam noteiktajām sankcijām.

Atgādināšu, ka atšķirībā no Guseļņikova Pjotrs Avens ir Latvijas pilsonis un kopš 2022. gada dzīvo Madonā. Mūsu nostāja nacionālo sankciju kontekstā nav nemaz tik slikta – mugurkaulam ir jābūt, ja gribam vājināt ienaidnieku. Tikai ko mēs darīsim pēc tam, kad tas viss beigsies? Vai mums ir plāns?

Kad pie Latvijas valsts durvīm klauvēja Guseļņikovs, bija pat sarkanais paklājs izritināts. Un mēs visus rēķinus apmaksājām, iesakaitot šī krieva atstātās krāsmatas pie vienas komercbankas, un vēl administratoru un advokātu honorārus. Kad klauvē Avens – tas ir kaut kā citādāk? Tad izstāstiet – kas tieši ir citādāk? Jo šis pēdējais personāžs arī grib satikties un parunāties.

Baiba Braže saka, ka ar putinistiem nav jārunā jeb, viņai pašai citējot Trampu, miers caur spēku. Bet kāpēc tad viņa necitē Trampu, ka “Putins ir mans labs draugs” un ka “visas sarunas ar Vladimiru ir bijušas lieliskas”? Un ja nu vienu dienu būs tā, ka Tramps vai Rubio pateiks, ka Pjotrs Avens arī viņiem ir labs draugs un ka tās latviešu sankcijas ir kaķim zem astes, ko tad? Tad viņš kļūs par derīgo Latvijas pilsoni? Tad viņa kapitāls, kas jau labu laiku ir kā iznests ārpus Krievijas, būs Latvijai ļoti interesants?

Ja visā šajā jezgā būtu kaut mazākais priekšstats, kādu politiku vai kustību mēs atbalstām, vēl varētu saprast ārlietu ministres principialitāti. Taču – tā jau nav! Mums ir labie putinieši un sliktie putinieši. Mums pat čekisti tā dalās! Un vēl mēs esam iesnieguši Eiropas tiesā apelāciju, lai apstrīdētu tās lēmumu par Avenu, labi zinot, ka uzvarēt šo prāvu ir minimālas izredzes. Vai jums atgādināt par Šveices advokātu honorāriem? Kāpēc mēs to darām? Pašdarbnieku kolektīvās ambīcijas?

Un Baiba vēl brīnās un ir sašutusi, ka viņai pašai uzdod jautājumus par saitēm ar Krieviju. Tas esot spiediens. Vēl kādi saka, ka tas ir grupējums, kas lobējot Avena intereses. Kāds grupējums? Ne jūs varat paskaidrot, kā šobrīd tiek Avens šajā valstī pieskatīts – ja reiz viņš kalpo Putinam –, ne jums ir atbildība par darbiem, kas šajā sakarā notiek vai nenotiek, budžeta tēriņus ieskaitot.

Kurš tad Avenam to pilsonību sazīmēja un ordeņus sprauda? Žurnālisti? Bet tas, ka grupējumiem ir loma Latvijā, to mums parādīja veiklais švīts Guseļņikovs. Jo atšķirībā no Avena viņš patiešām bija nonācis mūsu dievzemītē pie īstajām grupām. Pie pareizajiem cilvēkiem. Un tāpēc Guseļņikovs tagad smaida Londonā, bet Avens sēž Madonā, pārlasot nacionālās sankcijas.

Novērtē šo rakstu: