Iesaki rakstu: 
Kad uzvaras žvingulis iesit galvā, tad bieži gadās tā, ka bramanīgais gavilētājs, gribot citiem savu pārākumu izrādīt, jūtu uzplūdā apskādējas pats. Patlaban šādas nedienas draud Zaļo un zemnieku savienībai, tīkojot izraut vides un pašvaldību ministra portfeli no Nacionālās apvienības rokām.
Protams, būtu dīvaini, ja politiskais spēks, kas dziļi sakņojas vietvarā, neiekārotu tik vērtīgu mantu, kuras nēsātājos turklāt piesaka tiešām cienīgus kandidātus. Taču, pārmērīgi uzstājot, zaļzemniekiem var nākties atklāt, ka taustāmais ieguvums pat daļēji nenosedz zaudējumus, kas nodarīti tik netveramai lietai kā savienības reputācija. Jo visai godīgai publikai, kam nāktos noraudzīties NA pazemošanā, tāda izrīcība šķitīs par traku, pat neraugoties uz skatītāju konkrētajām partejiskajām simpātijām – un ZZS tiks pie badmiru (ne)slavas.
Ja "nacionāļi" tiks dzīti stūrī, viņiem nāksies sāpīgi kost rokā, kas snaikstās pēc partijas sīvi sargātā labuma. Vai ZZS patiks, ka NA publiski tai ieteiks, lai tiktu pie VARAM, veidot valdību ar Saskaņu? Partija izsmēla savas savaldības rezerves, kad mīļā miera labad pirms vēlēšanām izcieta Vienotības bardzību un divu savu ministru apskādēšanu. Nesenā partijas lēnprātīgā padevība pat izbrīnīja gan atbalstītājus, gan pēlējus – it kā tā pati piekristu tam, ka, piemēram, neklājas koalīcijas mazpartnerim Rīgas domes vēlēšanās saņemt vairāk mandātu nekā premjerpartijai un par to pienākas žagari. Tagad arī NA pamatoti jūtas kā vēlēšanu uzvarētāja un nevienam neļaus sevi padarīt par otršķirīgu sabiedroto. Aizrādījumi, ka Romānam Naudiņam nav pielaides un tāpēc VARAM nacionāļiem ir nepaceļama nasta, tik piešauj ugunij petroleju. Ja vajadzēs, tad pat Einārs Cilinskis pāris pēcvēlēšanu gadus bāzīs principus atvilktnē un marta vidū atradīsies neatliekamā komandējumā Briselē.
Patlaban neviens neapstrīd zaļzemnieku pretenzijas uz lielāku ietekmi topošajā valdībā, pat dominēšanu – jo savienība vēlēšanās ir guvusi pārliecinošus, "tīrus" panākumus, pieredzējusī deputātu komanda papildināta ar vienu otru vērtīgu jaunpienācēju. ZZS ir visas iespējas jaunajā koalīcijā būt gan "pirmajai vijolei", gan tās "stabilitātes garantam" un "saiknei ar tautu", gan vēl kaut kam citam. Kāpēc tas viss būtu jāsaķēza viena amata dēļ? Tā zaļzemnieki paši grūž NA brāļoties ar Reģionu apvienību (vai tiešām gribas portfeļus dalīt arī tai?) vai sabloķēties ar vakardienas pāridarītāju Vienotību pret šodienas negausi. ZZS šobrīd nepieciešams vairāk koleģialitātes – kaut vai tikai ārējas!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
