Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tieši tā var uztvert Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja (raksts pirmoreiz publicēts 2013. gada decembrī) Valda Zatlera teikto, kad viņš aizvadītajā nedēļā medijiem un sabiedrībai skaidroja, kāpēc SAB pārziņā esošā Latvijas PSR VDK kartotēka jeb tautas valodā „čekas maisi” ar likumu „jānorok” vēl uz 30 gadiem.

Īsumā - nevarot būt pilnīgas pārliecības, ka čekas maisos ir visas kartītes. Aģentu skaits bijis tuvu 25 tūkstošiem, bet maisos ir kartītes tikai par četrarpus tūkstošiem personu. Turklāt tajās atrodamā informācija neļaujot nepārprotami konstatēt faktu par sadarbību ar VDK.

Zatlers pauda šaubas, vai sabiedrība 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir gatava sākt izskaidrošanos, un izteica bažas, ka maisu atvēršana radītu jaunu šķelšanos sabiedrībā - pirmkārt jau pašu latviešu vidū. Piedevām runa esot arī par valsts drošību (no pēdējā tad izriet, ka kādreizējie aģenti ieņēmuši un joprojām ieņem nozīmīgas pozīcijas valsts vadībā).

Jāatzīmē būtisks aspekts: neviena no amatpersonām savos skaidrojumos līdz šim nav uzskatījusi par vajadzīgu kaut vai pieminēt to Latvijas sabiedrības daļu, kas padomju režīma laikā cietusi no VDK aģentu un darbinieku rīcības un joprojām nav saņēmusi morālu kompensāciju par pārdzīvoto, aplūkot likumprojekta ideju ar tās acīm.

Vēsturnieka Ritvara Jansona rīcībā ir korektāka informācija: līdzās 4300 VDK aģentu kartītēm pastāvot arī elektroniskā datu bāze, kurā ir informācija par 35 656 VDK ziņotājiem un 8000 šo ziņotāju ziņojumu atreferējumi, saglabājušās arī nedaudzas operatīvās lietas. Viņaprāt, šis materiāls, kurš satur VDK dokumentus arī par 80.gadu otrās puses Atmodas organizācijām, kompleksi jāpēta vēsturniekiem, bet valstij tam jāatvēl vajadzīgie finanšu resursi. Daļa informācijas, lai arī nepilnīga, noteikti ir jāpublisko, pievienojot zinātniskus komentārus. Jansons Latvijas Radio aicināja nelikt vienos svaru kausos informatorus ar pavēļu devējiem, kuru augšgalā vietējā līmenī atradās Latvijas PSR KP Centrālkomitejas locekļi.

Šķiet, likumdevēji, nākot klajā ar šādu iniciatīvu, nav uzskatījuši par vajadzīgu iepriekš konsultēties ar šajā jomā kompetentiem vēsturniekiem. Tāpat vērā nav ņemta sabiedrības vēlme un tiesības uz nosacītu vēsturiskā taisnīguma piepildīšanos. Noraidot Valda Zatlera šaubas varam apgalvot, ka sabiedrība jau ilgi gaidījusi uz iespēju civilizēti izvērtēt savu pagātni. Šo vajadzību pēc skaidrības nedrīkst infantili „norakt", nācijas kolektīvajā zemapziņā uzturot spēkā savulaik „čekas" iedibinātās bailes un noteikumus. Tikai sociālistiskajā reālismā sakņotās bezkonflikta teorijas pārņemtiem cilvēkiem var šķist, ka, noslēgusi nekrietnu darījumu par patiesības noklusēšanu, sabiedrība kļūs vienotāka.

Politiķi pašlaik piedāvā sabiedrībai turpināt dzīvot dubultu dzīvi, vienai cilvēku daļai nedodot norēķinu iespēju ar pagātni - iespēju atzīt savas kļūdas un atvieglot sirdsapziņu lustrācijas procesā, otrai daļai - piedot. Tas ir arī jautājums par uzticamību valsts varai, par savstarpējās uzticamības līmeni starp sabiedrības locekļiem. Tā ir arī nepārprotama mācība jaunajai paaudzei, ka nodevība principā nav nekas slikts un ka tā ir noslēpjama.

Liedzot iespēju pilsoņiem lustrēties humānā un diskrētā procedūrā, viņiem tiek atņemta iespēja atbrīvoties no padomju kauna krusta. To personu vārdi, kuri brīvprātīgi lustrējas valsts nodrošinātā procedūrā, netiek publicēti, tādēļ versijas par sabiedrības šķelšanu ir, mazākais, nekorektas. Persona savu lustrāciju var un drīkst, ja vēlas, paturēt slepenībā, neinformēt ne savu ģimeni, ne draugus. Tā ir individuāla rēķinu noslēgšana ar pagātni, savu valsti un sirdsapziņu, nevis publisks process.

No tiem, kuri iestājas par „čekas maisu iesaldēšanu", nereti atskan sabiedrību biedējoša retorika - notikšot „raganu medības", bijušo aģentu un čekistu „atspārdīšana", maisu atvēršana esot novēlota utt., un tā joprojām. Tomēr nav dzirdēts par vardarbīgiem gadījumiem citās postpadomju bloka valstīs, kurās tikuši vētīti komunistu politiskās policijas arhīvi vai notikusi lustrācija.

Bulgārijas parlamentā darbojusies „Dosjē komisija", kas strādājusi ar arhīvu materiālu, vēlāk individuālā kārtā darot šos materiālus pieejamus savas valsts pilsoņiem. VDK arhīvu apzināšanas procesi notikuši Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Ukrainā un citur. Tādēļ nav izprotama Latvijas tautas priekšstāvju vēlēšanās šo sabiedrībai tik nepieciešamo pagātnes izvērtēšanas darbu turpināt novilcināt vai nerosināt vispār. Šādā veidā valstī tiek sekmēta un uzturēta baiļu terora un aizdomīguma atmosfēra, demokrātisko iekārtu padarot vien par ārišķīgu formu, kurā ieliets ar pagātnes rēgiem un vēsturisko netaisnību piesātināts saturs. Šā jautājuma skatīšana ārpus kādreizējā Varšavas pakta valstu pieredzes konteksta rada priekšstatu, ka Latvija ir kļuvusi par Krievijas maigās varas ietekmes galveno platformu rietumos.

Okupācijas fakts Latvijas vēsturē šodien daudziem ir vairs tikai abstrakcija. Pienācis laiks atzīt, ka režīms, kurā spiestā kārtā piecas desmitgades dzīvoja vairākas latviešu paaudzes, bija noziedzīgs. Tas, ka tā pastāvēšanas periods ievērojami pārsniedza 12 nacionālsociālisma gadus Vācijā, nevar kalpot par attaisnojumu nodarījumiem pret laikabiedriem. Tiesa, cilvēki par informatoriem un aģentiem kļuva dažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās, arī piespiedu kārtā. Tāpēc nevar izpalikt jautājums par katra individuālo atbildību un nodarījuma vieglumu vai smagumu. Kalpošana VDK nebija tikai „darbs drošības iestādēs", kā to apgalvo SC deputāts Agešins, demagoģiski klāstot, ka „čekas maisu" atvēršanas gadījumā ļaudis vairs nevēlēsies strādāt neatkarīgās Latvijas drošības iestādēs. VDK nav uzskatāma par civilizētas un demokrātiskas valsts standarta drošības struktūru, tāpēc šādi salīdzinājumi ir absurdi.

Sabiedrībā ir nobriedusi nepieciešamība morāles kategorijas un vērtības uzskatīt par līdzvērtīgām tehniskiem un juridiskiem risinājumiem, tā gaida, ka likumus un rīkojumus beidzot tulkos nevis burtiski, bet atbilstoši likuma būtībai un garam. Un sabiedrība ir gatava nozīmīgam pavērsienam - attīrīšanās procesam. Tāpēc varas pārstāvjiem bez aizbildinājumiem jāpilda šis sabiedrības pasūtinājums - jāorganizē un jēdzīgi jāvada lustrācijas process Latvijā, balstoties uz šajā ziņā veiksmīgāko Austrumeiropas valstu pieredzi.

Eseju „Nedzīvot melos", uz kuru atsaucamies virsrakstā, krievu rakstnieks Aleksejs Solžeņicins uzrakstīja 1974.gadā, vēršoties pie PSRS inteliģences pēc „Gulaga arhipelāga" nomelnošanas kampaņas. Tajā viņš aicina pretestību varai izrādīt individuālā līmenī, pat netiešā veidā, sākt ar mazumiņu, tomēr cietā pārliecībā - neiesaistīties melos. „Lai meli ir visu pārklājuši, lai meli valda pār visu, bet ne ar manu palīdzību un starpniecību. Kad ļaudis atsakās no meliem, tie vienkārši pārstāj eksistēt" (Eseja krievu valodā izlasāma internetā.)

Ironiskas sakritības dēļ tieši šajās dienās atklāta Latvijas Nacionālā arhīva speciālistu sagatavotā virtuālā izstāde „1983.gada politiskās prāvas Latvijā" (www.archiv.org.lv/1983/). Tajā var iepazīties gan ar apsūdzēto lietām, gan ar laikmeta konteksta izklāstu, tālaika preses publikācijām, tiesas sastāvu, utt. Var izlasīt arī vairāku pilsoņu - „ziņotāju" iesniegumus VDK. Gunārs Astra bija viens no šajās prāvās apsūdzētajiem, un kopš viņa teiktā nu jau slavenā Pēdējā vārda pagājuši 30 gadi. (Internetā joprojām aplūkojama arhīvistu sagatavotā izstāde par Gunāru Astru www.archiv.org.lv/astra/)

Grūti samērot to atbildības un likteņa smagumu, kādu uzņēmās Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris, Boriss Grezins, Jānis Barkāns, Ints Cālītis, Gunārs Freimanis un Ģederts Melngailis ar iespējamiem patērniecības līmeņa un statusa apdraudējumiem bijušajiem VDK sadarbības aģentiem mūsdienu Latvijā.

Augstākminētās izstādes dokumenti neapšaubāmi parāda, ka daudzi latvieši padomju laikā kļuva par noziedzīgas varas gribas izpildītājiem. „Viens no traģiskākajiem aspektiem, kuru parāda 1983. gada politisko prāvu dokumenti, ir fakts, ka vairums no VDK izmeklētājiem, kas 1983. gadā veica šo lietu izmeklēšanu, bija latvieši." raksta izstādes veidotāji. „Visi tiesneši, kas 1983. gadā iztiesāja šīs lietas bija latvieši un arī vairums no tiesas piesēdētājiem (kuru loma un ietekme lietās gan bija tikai formāla) bija latvieši. Visbeidzot prokurors V. Batarags, kurš uzturēja apsūdzības gandrīz visās 1983. gada politiskajās prāvās (izņemot B. Grezina tiesāšanā) un dažkārt izcēlās ar visai odioziem izteicieniem pat no padomju jurisprudences viedokļa, arī bija latvietis. Tā laika Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs A. Voss, kurš regulāri tika informēts par šo prāvu norisi, un tā laika Latvijas PSR VDK priekšsēdētājs B. Pugo, kurš piedalījās šo prāvu organizēšanā vai izpildīja PSRS centrālo varas institūciju norādījumus par šādu prāvu īstenošanu, arī bija latvieši, lai gan pat latviešu valodu viņi zināja vāji. Šie fakti parāda, cik ļoti tuvu garīgai iznīcībai PSRS okupācijas laikā bija novesta liela daļa no latviešu tautas, ja tās pārstāvji piedalījās (ļoti ticams, ka vismaz daļa no tiesnešiem bija spiesti uzņemties šo procesu iztiesāšanu pret savu gribu) represijās pret citiem latviešiem tikai tādēļ, ka tie pauduši Komunistiskās partijas un VDK vadītājiem nevēlamus uzskatus. Viņu piedalīšanās šajās prāvās ļāva padomju propagandai atspēkot argumentus par okupācijas varas represijām, norādot, ka dažādus ″pretpadomju elementus″ nosoda paši latvieši. Plašākā kontekstā tas ilustrē mazo traģēdiju Padomju Savienībā, kad skaitliski nelielas tautas tika pakāpeniski iznīcinātas un/vai asimilētas ar pašu šo tautu pārstāvju palīdzību" Vai arī šie tiesneši, ja vēl dzīvi, nebūtu pelnījuši lustrāciju?

Šāgada vasarā Tatjanas Ždanokas rīkotajā konferencē, veltītā Latvijas okupācijas fakta noliegumam, Jakovs Pliners mūsu valstī nenotikušo lustrācijas procesu minēja kā apstiprinājumu padomju okupācijas fakta neesamībai. Postpadomju valstīs, mainoties sociālpolitiskai iekārtai, tas ticis uzskatīts par obligāti nepieciešamu. Mēs sērojam par deportācijās nomocītajiem un komunistu veikto zvērību upuriem, godinām Latvijas padomjlaiku brīvības cīnītājus - disidentus, bet kavējamies publiski atzīt pat savu konformismu, piemēram, piederību kompartijai.

Tiek uzsvērts, ka latviešu inteliģence savu vadošo lomu sabiedrībā ir zaudējusi. Varbūt tas ir likumsakarīgi. Vai kāds no radošās elites ir publiski paudis savu nožēlu par kolaborāciju ar padomju režīmu? Kamēr vieni šādi „nopirka" iespēju ceļot uz ārvalstīm, veidot karjeru un iepirkties specveikalos, citi - no politzonām vai Sibīrijas pārbraukušie, viņu pēcteči - dzīvoja tiem ierādītos mitekļos bez labierīcībām vai komunālo dzīvokļu istabās, pārsvarā atsakoties no tiešas komunistu diktatūras balstīšanas. Vai šiem ļaudīm Latvija ir atdevusi pienācīgu godu vēsturiskā taisnīguma paradigmā?

Sabiedrība augstu novērtētu gan savulaik ar kompartiju saistīto latviešu secinājumus, gan iespēju bijušajiem VDK informatoriem lustrēties valsts noteiktā kārtībā. Georga Andrejeva solim 90.gados sekotāju diemžēl nebija. Taču būtiski atgādināt, ka izpalika arī viņa kādreizējās rīcības sabiedrisks nosodījums, jo vairums cilvēku izprata un novērtēja viņa spēju uzņemties atbildību. Mums ir nepieciešami atklāti, publiski pieejami atmiņu stāsti par kontaktiem ar VDK, lai pārrautu postpadomju sindroma raisīto baiļu sastingumu, klusējot par jaunāko laiku vēstures faktiem. No sabiedrības, kas morāli attīrījusies, vislielākā ieguvēja būs pati valsts, tās pilsoņi un nākamās paaudzes. Cita starpā - arī ziņotāju bērni un mazbērni.

Novērtē šo rakstu:

3
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...