Iesaki rakstu: 
Jā, jā. Baroju ar Dogo jau gadu, divus, četrus... un nekas nav noticis. Tādu tekstu esmu dzirdējis arī no gluži saprātīgiem cilvēkiem. Arī kolēģiem, un ne reizi vien. Bet tad tas pēkšņi notiek. Un saimnieki kož pirkstos un lamā sevi, ka idiotisku principu dēļ nobeiguši suni.
Varbūt tādējādi gribējuši atbalstīt Latvijas ražotāju, varbūt maksāt kapeikas par barību, jo Dogo tagad gluži vai pakaļ met. Teju lētāk nekā cūkēdiens. Nu kā lai nepērk milzu maisu?! 25 kilogrami par divdesmit eirikiem! 82 centi kilogramā!
Bet nevajag pirkt! Nevajag eksperimentēt ar suni, jo eksperimenta otrajā daļā suni var nākties barot ar karotīti, iespiestu koka rāmītī, vertikālā stāvoklī, pa mazām porcijām, pārmaiņus ar medikamentiem un vemšanu. Dienu no dienas. Mēnešus. Varbūt pat gadus. Un beigās tāpat jāmidzina ciet. Tāda ir alternatīva.
Uzņēmējs piekaucis pilnu ēteru, internetu un avīzes. Reiderisms, apmelošana, nodevība pret valsti. Bariņš jukušu veceņu un uzpirktu žurnālistu te visu safabricējuši. Par sevi arī esmu dzirdējis, ka man maksāts.
Taču, abstrahējoties no emocijām, viens fakts tāpat paliek neizskaidrots. Ar šo reto kaiti sasirguši vairāk nekā 200 suņu, un 94% no tiem ir ēduši Dogo. Tādējādi, kā sarēķinājis matemātiķis Andris Ambainis, suņa iespēja saslimt ar barības vada dilatāciju, ēdot Dogo, nevis jebko citu, pieaug 23,5 reizes. Un ir pilnīgi vienalga, vai tā ir sakritība, ļaunprātība, ķīmisks piesārņojums, vīruss vai suņa iedomas. Šāds risks ir milzīgs.
Protams, Megaesophagus ir nodarījis būtiskus finansiālus zaudējumus uzņēmuma īpašniekiem Aivaram Podniekam un Vitautam Teličenam, bet, godīgi sakot, man viņu ciešanas šķiet nesalīdzināmas ar tām, kas jāizcieš suņiem un viņu saimniekiem.
Kāds varbūt vaicās, ko es te ar saviem burtiem Ventas Balsī daru, vai tad Rīgā nepietiek, kur publicēties. Varu paskaidrot - nepietiek, jo Tukuma straumei ir ļoti garas rokas. Nezinu, kurp viņi skrējuši – Jēkaba ielu, Puzi vai vēl kur, taču kaut kādā veidā viņiem izdevies stipri vien mazināt mediju runasspējas. Un tā vien šķiet, ka arī zaļā Zemkopības ministrija ar visiem saviem bioriem, lospiem u.c. atavismiem viņiem no rokas ēd.
Tomēr, lai kādi arī būtu atbildīgo institūciju sniegtie attaisnojumi, viņu birokrātiskajā valodā trūkst viena formulējuma. Ministrija apgalvo, ka esošie pierādījumi nav pietiekami, lai varētu droši secināt, ka pastāv cēloņsakarība starp barību Dogo un saslimšanu ar megaesophagus. Taču ministrija arī nav paziņojusi, ka barība Dogo ir droša. Un tieši šāds formulējums tai būtu juridiski saistošs.
Ja veterinārārstiem galu galā tomēr izdotos atrast īsto cēloni, ministriju tad droši varētu sūdzēt tiesā par suņu maldināšanu, un suņi uzvarētu. Taču vārdi “droša barība” savienojumā ar Dogo no uzraudzības dienestu puses tā arī ne reizi nav pateikti. Tos lieto tikai Podnieks. Tad pats lai arī ēd.
Pārpublicēts no ventasbalss.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
