Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Polemika par Ivetas Kažokas atziņām

Jāzeps Baško juniors
02.03.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šonedēļ portāla Satori tviterkontā parādījās tvītu sērija, kas pieteikta kā Ivetas Kažokas (Providus pētnieces, biežas TV raidījumu viešņas — ekspertes) tēzes par tēmu Ko būtu vērts zināt, pabeidzot sociālās jomas studijas. Ievadā teikts, ka šīs atziņas nepretendē uz absolūto patiesību, ka to nodoms ir relativizēt autores prāt aplamus pieņēmumus, kā arī izraisīt polemiku. Šo rindu autors “sociālās jomas studijas” nav nedz beidzis, nedz arī tā īsti sācis un vārda “polemika” nozīmi latviešu valodā apguva tikai pirms gada vai diviem. Bet par Kažokas tēzēm polemizēt prasīties prasās.

Sabiedriskās politikas eksperte no vienas puses pauž konservatīvismam radniecīgas atziņas par tālejošas un pārmantotas politikas praktisko nepieciešamību jebkādu mērķu sasniegšanai, bet no otras — izliekas, ka viņas pārstāvētajam progresīvajam sabiedrības redzējumam pieminēšanas vērtu alternatīvu nav. Ož pēc intelektuālās negodprātības, ja pieņem, ka eksperte ir pazīstama ar aktuālajiem politiskajiem strīdus āboliem.

Pirmais tvīts:

“Politikā ir nozīme vīzijām — tās ļauj pacelties pāri ikdienai un orientēties uz ilgtermiņa mērķiem. Vienlaikus vēl svarīgāk ir spert kaut mazus, bet reālus un secīgus soļus daudzmaz pareizā virzienā. Bez vīzijām var iztikt, bet bez secīgiem soļiem viss sabrūk.”

Otrais tvīts:

“Kā noteikt pareizo virzienu? Varētu domāt, ka viedokļi šajā jautājumā fundamentāli atšķiras. Taču tā nav — mūsdienu demokrātijās ir diezgan liels konsenss par to, ko nozīmē laba sabiedrība. Četri galvenie tās atribūti: 1) cilvēks jūtas cienīts; 2) cilvēks jūtas drošs gan par sevi, gan sev tuviem cilvēkiem; 3) pēc iespējas daudz pašrealizācijas iespēju; 4) vispārēja pārticība ar egalitāru raksturu (nav krasu atšķirību ar līdzcilvēkiem konkrētajā sabiedrībā un citās valstīs).”

Otrais tvīts ir visskandalozākais, un tieši tajā izpaužas negodprātība. Vai tiešām Providus eksperte uzskata, ka mūsdienu demokrātijās valda liela vienprātība par to, ka “pareizais virziens” ir virzība uz sabiedrību, kurā viens no četriem pamata atribūtiem būtu, ka “cilvēks jūtas cienīts”?

Vai Kažoka var nosaukt kādu sabiedrību, kur šī ideja būtu bijusi galvenā vai tuvu tādai? Izņemot valstis, kur ar “cilvēku” tiek saprasts viens konkrēts īpatnis — tās absolūtais monarhs? Vai Turcija, kuras prezidents Erdogans ik palaikam grib iespundēt cietumā satīriķus, kas pajokojuši par viņu, ir daļa no modernā konsensa par cilvēka jušanos cienītam? Vai “pareizais virziens” ir iet ASV pēdās, lai sieviešu cietumos sievietes varētu izvarot vīrieši, kuri pieprasa cienīt viņu jūtas un vēlas, lai pārējā sabiedrība uzlūko viņus kā sievietes?

Ir ļoti būtiska atšķirība starp ideju par cilvēka cieņu (dignity), par kuru, jā, attīstītajās valstīs ir konsenss, ka tā neatņemami piemīt ikvienam cilvēkam, un cieņu (respect), ko cilvēks ar savu rīcību iemanto vai zaudē sabiedrības acīs. Skaidrs, ka runa nevar būt par otro. Bet visbūtiskākā aplamība šai tēzē ir runāt par jušanos cienītam. Ideja, ka kāds cits spētu noteikt, kā cilvēks jūtas, ir, ja mazliet pašķetina, ironiskā kārtā pašu cilvēka cieņu (dignity) aizskaroša.

Vai jūs nejustos pazemots, ja kāds jums pateiktu, ka jūs jūtat nevis to, ko domājat, ka jūtat un teicaties jūtam, bet to, ko viņš jums nodiktēs. Ja vārds “just” kaut ko saturīgu vispār nozīmē, tad tā ir cilvēkam unikāla pieredze viņa paša “valodā”, kurā viņš ir vienīgā autoritāte. Diez vai ar cilvēka jušanos cienītam šajā kontekstā ir domāta ar sensoriem konstatējama cilvēka ķermeņa reakcija uz ārējo vidi (atkārtojoties — tā būtu cilvēka kā morāla aģenta cieņu aizskaroša izpratne par to, ko cilvēks “jūt”). Ja jušanās cienītam ir jautājums, ko tikai katrs cilvēks pats var izšķirt un neviens cits nevar otra versiju pārbaudīt, kā tas var būt labas sabiedrības politikas mērķis?

Pat mūsdienās cilvēka cieņu šādi mēra tikai ekstrēmās aprindās kultūrkaru karstākajos punktos. Cieņa, ja tas ir kaut kas sataustāms un izmērāms un tātad izmantojams racionālā diskusijā, ir noteiktu minimālo izturēšanās pret cilvēku prasību kopums, par kuru runā, kad tā tiek aizskarta. Tā ir zināma cilvēka brīvību ierobežojošu faktoru absence. Lai vai kādu “cieņas” definīciju izloba, runa ir par nosacīti objektīvu, no malas konstatējamu pazīmju kopumu un nevis par to, ko pats cieņas objekts jūt vai nejūt. Ja cilvēks guļ vai ir kādā citā bezpalīdzības stāvoklī, kad neko apzināti nejūt, vai ja cilvēks ir psihiski nelīdzsvarots vai objektīvi konstatējamā afekta stāvoklī, tad viņa tā brīža jušanās vai nejušanās nemaina pazīmes, pēc kurām novērotājs no malas varēs konstatēt trešās puses, tai skaitā valsts, izturēšanās cieņpilnību vai tādas neesamību.

Kad pusaugu meitene pubertātes laikā pēkšņi paziņo, ka jūtas ne īsti kā meitene, ne īsti kā zēns un pieprasa publiskajā telpā tualetes, kurās viņa nejustos ieslodzīta kādā nepareizā kategorijā, vai tiešām šīs meitenes jūtas ir labs rādītājs par to, kā pārējā sabiedrība faktiski attiecas pret viņu, proti, vai tā aizskar meitenes cieņu?

Cilvēka jušanos cienītam var izmērīt, aptaujājot iedzīvotājus. Lai arī tāds mērījums sākotnēji varētu būt indikatīvs par stāvokli valstī, tas ir gaužām slikts uzstādījums, kuram pakārtot politisku darbību. Atzīmes skolā var izmantot, lai spriestu par to, cik veiksmīgi skolēni apgūst mācību vielu, taču šis rādītājs ir vērtīgs tikai tik ilgi, kamēr atzīmes nekļūst par skolēna apzināto mācību mērķi. Ar cilvēku jušanos cienītam ir tieši tāpat. Novērotājam derīgs rādītājs nedrīkst kļūt par novēroto fenomenu veidojošās rīcības pašmērķi.

Var noskaidrot, vai cilvēki caurmērā jūtas cienīti, bet prasīt, kam jānotiek, lai viņi tādi justos, nozīmē izplatīt jaunu, vairumam ārpus intersekcionālisma svešu ideoloģiju, kas diskreditē jebkādas atbildes uz sākotnējo jautājumu. Atbildes uz jautājumu “Vai jūtaties cienīts?” kļūst par iespēju izvirzīt nepārbaudāmas prasības uz īpašu attieksmi pret sevi. Šādas prasības tad ir jāsalāgo ar visām citām prasībām, bet kurš prasību karā uzvar? Visbezkaunīgākais prasītājs.

Cilvēka dalība politikā ir veids, kā cilvēks cenšas iekārtot pasauli ap sevi viņam vēlamajā virzienā. Ar cilvēka vēlmēm šeit jāsaprot viss tas, kas motivē politiskā procesa dalībnieka rīcību, tai skaitā dalībnieka izpratne par kopienas kopīgo labumu un dalībnieka gatavība faktiski ierobežot sevi viņa izpratnē augstāku vērtību vārdā. Reducēt cilvēka vēlmju buķeti uz vienu — cieņas izjušanas — dimensiju nozīmē ne tikai laupīt vārdam “cieņa” tā nozīmi, bet arī indoktrinēt cilvēku jaunā, nesakarīgā, uz nesamierināmiem konfliktiem orientētā morālā mācībā.

Kažokas negodprātība slēpjas atziņā, ka šī no pašiem progresīvākajiem apcirkņiem aizgūtā ideja par cilvēka jušanos cienītam ir daļa no mūsdienu demokrātiju konsensa. Tā it kā nebūtu nekāds vairāk vai mazāk apgaismots vai tumsonīgs konservatīvisms, tā it kā nebūtu nekāds judeokristīgajā tradīcijā balstīts tradicionālisms, arī ne komunisms vai savas konsekvences apzināties un atklāti par tām runāt spējīgs sociālisms, kuros visos idejas par kopīgo labumu nebūt nebalstās indivīda jūtās, no kopienas atrauta indivīda pašrealizācijas iespējās vai idejā, ka viņu kopiena būtu uzliekama uz vienas salīdzinošas skalas ar visām citām kopienām (un tāpēc kaut kādā brīnumainā kārtā, nezin ar kādām tiesībām leģitimētā veidā vienādojama ar tām). Pēdējā no šīm idejām ir globālisms. Vai tiešām Kažokas kundzes redzeslokā nekad nav patrāpījušies tādi interesanti politiskās arēnas dalībnieki kā antiglobālisti? Vai tiešām nav dzirdēts par konservatīvo un mēreno uzvarām parlamentu vēlēšanās Zviedrijā, Itālijā, Ungārijā un citur?

Diez vai Kažoka savās sociālajās studijās ir palaidusi garām tādu diezgan vienkāršu dabas likumu, ka indivīda pašrealizācijas iespējas nenovēršami rada nevienlīdzību. Proti, no ekspertes aprakstītajiem četriem mērķiem vismaz trešais un ceturtais ir pretrunā viens otram. Ja jaunāko laiku karstais “cieņas” jautājums tiek piemirsts un paskatās plašāk, tad strīdi par to, ciktāl ļaut indivīdiem pašrealizēties un ciktāl ļaut nevienlīdzībai dabiski plesties ir taču ideoloģiju galvenā saduršanās vieta!

Iveta Kažoka vismaz šo atziņu kontekstā darbojas tendenciozu progresīvo ideju aģitatoru manierē. Tiek pasniegts tāds politiskā spektra redzējums, kurā vietas ideoloģiski atšķirīgiem skatījumiem vienkārši nav. “Mūsdienu demokrātijās ir diezgan liels konsenss par to, ko nozīmē laba sabiedrība,” saka Kažoka, un uzskaita četrus punktus, kurus kā galvenos mērķus vai “pareizo virzienu” nebūt neredz iepriekš uzskaitītie citu ideoloģisko pārliecību pārstāvji.

Komentējot pirmos divus tvītus, konstatējām, ka, Kažokasprāt, mūsdienu politiskajā arēnā neeksistē fundamentāli atšķirīgi redzējumi par to, kurp sabiedrībām vajadzētu virzīties. Tā ir ideologiem raksturīga taktika — izlikties, ka par jaunākajām, pašu izvēlētajām un iepriekšējām paaudzēm, iespējams, svešām pamatnostādnēm jums ir jābūt vienprātībā ar izglītotajiem un izteikties tiesīgajiem.

Šī taktika var arī nebūt apzināta. Normāls, vesels, saliedētā sabiedrībā cieši iekļāvies cilvēks patiešām var neredzēt ideoloģiju, kurā pats ir uzaudzis. Līdzīgi kā zivs varbūt neapzinās, ka atrodas ūdenī, kamēr nav bijusi ārpus tā. Tomēr no sabiedriskās politikas ekspertiem mēs sagaidām mazliet plašāku redzējumu, kaut vai minimālu izpratni par to, kāpēc demokrātijas citadelē ASV un ne tur vien ir vismaz divas diametrāli pretējas ideoloģiskas nometnes. Tāpēc arī izlikšanās par tāda dalījuma neesamību ir uzskatāma par negodprātīgu. Gudrāki ļaudis ir teikuši, ka ideoloģijas no veselīgām attieksmēm atšķir tieši tas, ka ideoloģijas galvenais taktiskais paņēmiens ir izlikties, ka nekādas dogmas nav — jo nav jau alternatīvu. Tādā ziņā šis nelietīgais paņēmiens nav svešs arī liberālismam alternatīvu ideoloģiju aizrautīgākajiem vai neapzinātākajiem bīdītājiem.

Tomēr vienlaikus ar izlikšanos par alternatīvu neesamību šajos tvītos nolasās arī kāda īsta un mūžsena gudrība. Proti, ka ar pilnīgi baltu lapu “izbraukt” jeb sasniegt jebkādus politiskus mērķus nav iespējams. Ja labi daudz studē pārvaldību, tad ar laiku neizbēgami nonāk pie konservatīvisma sistēmiskajām pamata patiesībām. Kažoka trešajā tvītā raksta:

“Attiecīgi svarīgākais uzdevums mūsdienu demokrātijām: uzbūvēt tādu politisko un pārvaldes sistēmu, kas secīgi, soli pa solim, ļauj doties daudzmaz pareizā virzienā (uz 4 mērķu sasniegšanu). [..]”

Šajā un citos sērijas tvītos var skaidri manīt, ka Kažokai arī ir skaidrs, ka bez politiku pārmantošanas nekas pamatīgs un apzināts ilgermiņā nav realizējams vai nosargājams. Ja katra paaudze vai katrs Saeimas sasaukums uzskatīs sevi par pirmo apgaroto, kam atšķirībā no priekšgājējiem beidzot ir skaidrs viss un ka savā apskaidrībā tas spēj lēmumu pieņemšanā visu iepriekš zināto ietvert, tad mēs vienmēr paliksim sākumpunktā. Programmatūras izstrādē netriviālas sistēmas nepārtaisa katru reizi, kad darbā pieņem jaunus darbiniekus, kas nav bijuši aculiecinieki pastāvošās sistēmas ģenēzei. To saprast nozīmē saprast konservatīvisma teorētisko pamatojumu.

Ceturtais tvīts pilnā garumā:

“Tādēļ lielā mērā pārvalde (ierēdniecība) ir svarīgāka par politiku — tā notur kursu labākā trajektorijā pat apstākļos, kad politiķi vēlas eksperimentēt vai nevēlas neko. Bet arī ierēdniecībai ir raksturīgi sākt šaubīties par izvēlētā kursa pareizību un pārlieku aizrauties ar jaunām teorijām. Visādas jaunas, modīgas pieejas, “brīnumlīdzekļi” ātrai pārvaldes uzlabošanai, vienlaikus nenostiprinot fundamentus, parasti ir šarlatānisms.”

Jautājums, ko progresīvie sev parasti neuzdod: kā tas nākas, ka tieši jūsu paaudze ir tā, kurai ir tiesības diktēt plānu visām nākamajām paaudzēm, bet jums nav tādas pašas saistības ar iepriekšējām? Vai tiešām jūs domājat, ka kādai paaudzei pēc jums negribēsies izbaudīt politisko brīvību, tas ir, iespēju lemt par alternatīvu paša sabiedrības organizāciju? Piemēram, ja nākotnē pār kādas sabiedrības vairākumu nāks apskaidrība, ka stingri novilktas robežas starp valstīm nav nemaz tik slikta lieta, vai viņiem šodienas progresīvo skatījumā būs tiesības uzcelt mūrus, virtuālus un ne tik virtuālus? Vai tomēr ne, jo tas būs pretrunā kādam šodien apgaismības apogejā pieņemtam plānam?

Mēs neesam visu iepriekšējo paaudžu ķīlnieki, bet tādas nav arī paaudzes, kas nāks pēc mums. Ja uzskatām sevi par saprātīgām būtnēm un ja vispār atļaujamies runāt par civilizācijas progresu, tad nevar vienlaicīgi apgalvot, ka pašreizējais sabiedrības iekārtojums un arī visas tā mums neizprotamās detaļas būtu kaut kāda liela kļūda. Konservatīvisms ir attieksme, ka pastāvošais stāvoklis ir evolūcijas rezultātā “ģenerējies” risinājums. Ar evolūciju jāsaprot gan dzīvās, gan nedzīvās dabas, gan cilvēka prāta pasauli veidojošo elementu pārmaiņas.

Datorzinātnes nozarē, ko sauc par evolucionāro skaitļošanu, uzģenerētu optimizācijas uzdevuma atrisinājumu parasti nevar izsekot. Proti, nav iespējams uzrādīt risinājuma soļus un pateikt, kāpēc (kādas apakšproblēmas risināšanai) katrā solī tika pieņemts viens vai otrs lēmums. Evolucionārajos algoritmos jaunu atrisinājumu kandidātu izvēli nosaka nejaušība, kas nozīmē, ka nekāda kritērija, pēc kura racionālas apdomas rezultātā tas būtu bijis konstruēts, nav. Evolūcijas darba metodes konceptuāli ir pavirša kopēšana (mutācija) un krustošanās (rekombinācija). Šajās divās operācijās nav iekļauti nekādi racionāli ar pašu “uzdevumu” saistīti apsvērumi — tas vienkārši ir tas, ko abstrakti var mēģināt darīt ar vienu vai vairākām lietām, lai pamēģinātu kaut ko jaunu un vienlaikus ne pārāk tālu aizvirzītos no rīcībā esošajā “atrisinājumā” ietvertiem labumiem. Evolūcijā atrisinājumi pierāda savu labumu nevis caur savu rašanos, bet ar izdzīvošanu. Ja tie iztur pārbaudījumus un paliek spēkā vairākās novērojumu paaudzēs, tas nozīmē, ka tie atbild uz vides uzdotajiem jautājumiem. Tas nenozīmē, ka tie būtu labi vai slikti, bet ka tie ir dzīvotspējīgi.

Progresīvi orientēts cilvēks aplūko pasauli kā kaut kādu fiksētu vidi, kura viņam ir lielā mērā skaidra un kuru viņš vienkārši aiz laba prāta grib sakārtot. Domājošs cilvēks visai ātri apjēdz, ka bez sistemātiskas pieejas viņš to pasauli nevar sakārtot. Ka viņa sakārtojums izdosies tikai tad, ja kāds no viņa pārņems stafeti, kad viņam pašam vairs nebūs spēka vai kad beigsies viņa gaitas šaisaulē. Bet progresīvo cilvēku no konservatīvismu izprotoša cilvēka atšķir atpakaļskata spoguļa trūkums, kas liedz viņam redzēt, ka pirms viņa dzīvojušie ir nonākuši līdz līdzīgiem slēdzieniem, un ka pirms viņiem dzīvojušie — tāpat.

Aģitācija par labu ierēdniecības pārspēkam pār politiku izskatās pēc mēģinājumiem būt par pēdējo paaudzi, kurai ir politiska teikšana. Mēs nospraudīsim vai jau esam nosprauduši virzienu, bet tālāk — galvenais, lai izpildītāju mašīna ir labi ieeļļota. Laba ierēdniecība ir nepieciešama, lai realizētu visvienkāršāko šodienas iniciatīvu — par to nav šaubu. Bet vai tai ir jākļūst par varas atzaru, kas piedalās pārējo varu līdzsvarošanā? Vai tiešām ierēdniecības uzdevums nav primāri rūpēties par konstitūcijā noteikto varas atzvaru rīcībspēju? Proti, lielākā daļa ierēdniecības balsta izpildvaru, daļa likumdevējvaru un vēl daļa — tiesu varu. Pie kura varas atzara pieder Kažokas priekšrakstītā ierēdniecība, kurai ir uzdotas tiesības sabotēt kādas esošās likumdevējvaras iespējas realizēt savu politisko programmu, kam tai ir tautas dots mandāts? Te nav runa par ierēdniecības pienākumu vienmēr rīkoties saskaņā ar ne tik viegli grozāmo un dažos pantos nemaz negrozāmo Latvijas Republikas Satversmi. Kažoka pavisam nevainīgi teoretizē par to, ko Amerikā dēvē par deep state.

Saskaņā ar mūsu Satversmi Latvijā ir trīs varas atzari. Rietumu demokrātijās runā par ceturto varu — par brīviem, neatkarīgiem medijiem. Te nevar neiestarpināt kādā nesenā radio raidījumā dzirdēto par ceturto varu, kas apliecina tās neesamību Latvijā. Saskaņā ar TVNET galvenā redaktora Toma Ostrovska teikto ceturtā vara Latvijā nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem. Varētu teikt, ka tāda kā studentu padomes sociālo lietu komisija. Ja kāds, piemēram, nejūtas cienīts, tad ceturtā vara taisīs troksni. Tāda kā privileģēta (un Latvijas gadījumā valsts apmaksāta) vēlētāju grupa.

Rietumu demokrātijās ar ceturto varu parasti gan saprot pirmo trīs varu atsvaru jeb pieskatītāju. Jo varas nenovēršama blakusparādība ir, ka tā cilvēkus korumpē. Tieši tāpēc ir vairākas varas, cerībā, ka tās viena otru pieskatīs kaut vai tāpēc, lai cilvēka godkāres motivētas varētu demonstrēt savu augstsirdību. Kažoka runā par deep state veida ierēdniecību, kas apturēs visādus Trampus, breksitus, antivakserus un citus “šarlatānus” nevis tāpēc, ka tie būtu kaut ko pārkāpuši, bet tāpēc, ka viņi dara ne tā, kā ir izvēlētajā plānā.

Tā sabiedrības organizācija, kurā esam sevi atraduši un apzinājušies, ir jau tas Kažokas minēto secīgo soļu rezultāts. Tikai nevis mūsu noteikto, bet visu iepriekšējo cilvēku paaudžu līdz šim veikto soļu, tai skaitā neapzināto, apkopojums. Mums ir teikšana, mēs varam mazliet pamainīt virzienu un mēs varam tādējādi mazliet noteikt virzienu nākamajām paaudzēm. Bet nevajag pārvērtēt savu izredzētību un savu lēmumu nekļūdīgumu. Pirms dot vārdu, piemēram, enerģijas pilniem jauniešiem, vajadzētu mēģināt darīt gribētājos viest izpratni par fizikālajiem procesiem, kas rada tādas racionāli ar šodienas zināšanām neizskaidrojamas institūcijas, no kurām tik ļoti gribas atkratīties. Kad Kažoka runā par secīgu soļu izpildi, viņa nerunā aplami, bet viņa piemirst, ka viņa jau pati ir daļa no iepriekšējo paaudžu veidotā plāna. Kāpēc tas, kurš nerespektē viņam atstāto plānu (piemēram, izpratni, ka cilvēka jūtas nebūt nav tas uzticamākais labas sabiedrības iekārtojuma mērs), būtu pelnījis tiesības noteikt plānu visiem tiem, kas nāks pēc viņa?

Pārpublicēts no kodoka.lv

Novērtē šo rakstu:

70
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Iznireļi” - obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā

FotoBrīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Lasīt visu...

21

Nu žēl, ka mums iet garām iespēja pamakšķerēt balsis, debatējot Krievijas valsts valodā

FotoLatvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Lasīt visu...

6

Protams, Krievijas valsts valodai ir nozīmīga vieta Latvijas politikā!

FotoMēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Lasīt visu...

21

Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesības uz klimata izmaiņu ierobežošanu un dabas daudzveidības saglabāšanu

FotoPēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Lasīt visu...

20

Būtu mēs labāk ēduši...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas,  apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Lasīt visu...

21

Nē, Somijas politiķus debatēs necepina ne arābu, ne krievu valodā

FotoLatvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Lasīt visu...

20

Kas tā par Rīgas domes ēku bez progresa simbola – varavīksnes karoga!

FotoRīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Eiropas Parlamenta vēlēšanas nāk ar uzlabotu vēlēšanu likumu un jaunām iespējām nobalsot

Ar katrām jaunām vēlēšanām tiek mazliet pilnveidotas un atvieglotas iespējas nobalsot — Eiropas Parlamenta...

Foto

Latvijas Televīzija kā pēdējais krievu valodas bastions?

Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā...

Foto

Ne prātā mums nenāk atcelt debates Krievijas valsts valodā

Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates....

Foto

Priekšvēlēšanu debatēm jābūt valsts valodā

Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā...

Foto

Aicinām kritiski vērtēt Tieslietu ministrijas bez sociālo partneru iesaistes un visu ieinteresēto personu informēšanas izstrādāto likumprojektu

Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā...

Foto

Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates Latvijā drīkst notikt tikai valsts valodā – latviešu valodā

Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un...

Foto

Krievvalodīgo debašu iecere savā būtībā ir pretrunā ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu un tās lomu sabiedrības integrācijā

Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā –...

Foto

Aicinu noskaidrot un saukt pie atbildības tos, kuri pieļauj un veicina krievu valodas kā „de facto” otras valsts valodas nostiprināšanu

Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes...

Foto

Kur pazuduši lauksaimnieku protesti?

Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu...

Foto

Briselē nopelnīt jaunam “Nikon” jeb cinisma augstākā pakāpe Anša Pūpola izpildījumā

7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems...

Foto

Vai “Jaunā Vienotība” spēj sev un citiem atzīt, ka stulbi sanāca?

Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai...

Foto

Pirms 150 gadiem dzimis demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi Miķelis Valters

“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju...

Foto

Vēsturiskas precizitātes labad 4. maijs tomēr būtu atkal jānosauc par “Latvijas Republikas neatkarības deklarācijas pieņemšanas dienu”

Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs...

Foto

Latvijas otrā dzimšanas diena: kā mums ir veicies?

Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to...

Foto

Nolikt ziedus nepareizā vietā – tas mūsdienu Latvijas PSR ir noziegums!

Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs...

Foto

Par varu

Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties?...

Foto

Dažas pārdomas Edgara Kauliņa dzimšanas dienā

Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis...

Foto

Vai esam ceļā uz “Baltijas tīģera” stāstu? Izskatās - būs jāpagaida

Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur...