Iesaki rakstu: 
Artusa Kaimiņa politbiznesiņa kompanjons, „ētikas speciālists” Atis Zakatistovs, tikai vienu naksniņu pasēdējis policijas izolatorā, ir strauji kļuvis gudrāks un nu publiski zūdās par to, kādā policejiskā valstī mēs, lūk, dzīvojot. Būtu pasēdējis vēl kādu mēnesi, droši vien nonāktu arī pie atziņas, ka patiesībā mēs jau sen dzīvojam policejiski bandītiskā valstī un, šai sistēmai zeļot un pārejot atkal jaunā un jaunā līmenī, tā vienkārši sāk skart aizvien vairāk šīs valsts iedzīvotāju.
Aizturot Helsinki 86 dibinātāju Linardu Grantiņu, Drošības policijas „profesionāļi” šim salauž roku. Onkulis ne no viena nebēg un vispār ir pusjucis, taču nekaitīgs – bet nu vienalga, tiek aizturēts ar visu parazītisko drošībnieku jefiņu pubertātes gados neiztērēto sparu un enerģiju.
Stāv autobusa pieturā jau acīmredzamāks Latvijas „tautas ienaidnieks” – tāpat kārtīgi pusjukušais „ebreju revolucionārs” Vladimirs Lindermans. Atbrauc maskoti idioti no Drošības policijas, gāž šo gar zemi, lauž rokas un velk galvā maisu, lai... vestu uz viņa paša dzīvokļa kratīšanu.
Tāpat kā Grantiņš arī šis indivīds ne no viena nebēg, neslēpjas, bumbu līdzi nestiepj – bet nekas, arī ar viņu viss notiek pēc pilnas programmas. Un latviskās sabiedrības lielākajai daļai tas, protams, gluži labi patīk – tā vajag tiem Latvijas valsts ienaidniekiem, lai viņi trīc, lai saprot, ar ko darīšana!
Tālāk – jau interesantāk. Pat ar saviem „masku šoviem” un politpasūtījumu izpildi slavenā eksKNAB dueta dalībniece Juta Strīķe kaut ko sāk publiski pukstēt par nelikumībām un nejēdzībām, kas bijušas acīmredzamas deputāta Kaimiņa aizturēšanā un iespundēšanā.
Jau pieminētais Zakatistovs publiski īd – visas izmeklēšanas darbības tikušas paveiktas dažu stundu laikā, bet viņa paturēšanai pa nakti nav bijis ne mazākās jēgas. Blēdis, protams, šis Zakatistovs, tomēr viņa faktu izklāstam nav pamata neticēt. Bet kas par to – lai pasēž kundziņš, lai pabaro blaktis!
Tad vēl deputāta Askolda Kļaviņa dzīvesvietas un kā tur vēl kratīšana. Ņemot vērā, ka deputāts tiek turēts aizdomās par transporta kompensāciju izblēdīšanu, ir pilnīgi skaidrs, ka pierādījumi var tikt atrasti Saeimas grāmatvedībā un varbūt vēl kaut kur – bet nu tikai ne jau nu Kļaviņa mājās. Bet tas nekas – gribam kratīt un kratīsim!
Jā, un vēl arī ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera demonstratīvais lēmums – noraidīt šmucīgā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča sūdzību par Satversmes aizsardzības biroja lēmumu atņemt viņam valsts noslēpuma pielaidi.
Viss jau tīri tā neko, taču – šo lēmumu Kalnmeiers pieņem, labi zinot, ka šādu kārtību Satversmes tiesa ir atzinusi par prettiesisku, divas nedēļas pirms tam, kad šī kārtība tiks atcelta un šādu lēmumu pieņemšana nonāks tiesas ziņā.
Tas nozīmē - vispirms čekas ziņotāju lolotājs un sargs, bijušais ģenerālprokurors, tagadējais SAB direktors Jānis Maizītis, bet tad arī tagadējais ģenerālprokurors Kalnmeiers parāda lielu, izteiksmīgu faku visādām tur konstitucionālajām tiesām. Es varu atļauties! Un, tā kā es varu, tad es arī atļaujos – un iepūtiet man!
Tieši tādu pašu faku tādā vai citādā veidā Latvijas iedzīvotājiem rāda arī visu iepriekšpieminēto „tiesībsargāšanas” un „valsts drošības” iestāžu vadītāji un rīkojumu izpildītāji.
Gadu no gada viņos aug – un pamatoti aug – pārliecība, ka par nejēdzīgām, neefektīvām, stulbām, brutālām, nekaunīgām un atklāti prettiesiskām darbībām viņiem nekas nebūs. Izņemot, protams, „cepumiņus” no tā vai cita pasākuma pasūtītājiem.
Ar katru gadu policejiski bandītiskās valsts sistēmas pārstāvju visatļautība aug augumā – un kāpēc gan ne, ja nav jūtams nekāds vērā ņemams pretspars? Pēdējo dienu notikumi uzskatāmi demonstrē, ka šajā nekaunīgajā visatļautībā ir sasniegts jauns visatļautības līmenis.
Protams, uz to visu var būt arī tradicionāla aitu bara reakcija – mēs uzticamies mūsu lieliskajiem dienestiem, viņi ir profesionāļi un noteikti labāk par mums zina, ko dara, bēēēēēēēē!
Taču agri vai vēlu nāksies ciest arī aitu bara pārstāvjiem – tiem, kuriem šķiet, ka viņi jau nu gan nekad nenonāks tādā situācijā kā iepriekš aprakstītie personāži.
Nonāksiet, mīļie blējēji, un situācija, kad jūs ar ģimeni aizejat uz restorānu vakariņās un jūs tur policijas specvienība saliek ar ģīmjiem grīdā, jo policijas „pasūtījumu galds” saņēmis „lūgumu” tikt galā ar konkrētā restorāna saimniekiem, būs tikai kusli ziediņi.
Seko mums 
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
Nesen beidzu lasīt latviski izdoto somu žurnālistes Jesikas Aro grāmatu "Putina troļļi", kas stāsta par Krievijas informācijas kara operācijām. Lai arī žurnāliste apraksta Kremļa operācijas citās valstīs, grāmata palīdz labāk saprast arī to, kas notiek Latvijā, tāpēc izlēmu padalīties ar dažiem vērojumiem un secinājumiem.
Ārlietu ministra Edgara Rinkēviča gadījums Latvijas politikā ir saistāms ar mērķtiecīgu darbu, kur visa pamatā ir ne tikai spēja izmantot apstākļus, bet tos vispirms – izveidot. No viņa var pamācīties gan lapsa kūmiņš, gan pelēkais vilks, gan zaķītis – strupastītis. Turklāt Rinkēvičs saviem uznācieniem ir arī pielāgojis kādu mēbeli – skapi, kas kalpo ne tikai kā drēbju pakaramais, bet arī kā savdabīgs pjedestāls uz kā pakāpties.
Aleksandra Lukašenko sliktais veselības stāvoklis liek domāt par to, kas var notikt, ja viņš nespēs pildīt vadoņa lomu. Pirms tas kļūst skaidrs, atskatīsimies, kas ir bijis aktuāls Baltkrievijas un Krievijas attiecībās pēdējā laikā.
