Policija un prokuratūra iedod Jaunzemei kurvīti, "Attīstībai/Par" pasūtītā cīņa pret Reiru beigusies nesekmīgi
Pietiek lasītājs19.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pagājušā gada beigās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu ieņemošā Ieva Jaunzeme pēc savu saimnieku prasības vērsās Valsts policijā ar iesniegumu uzsākt kriminālprocesu pret finanšu ministru Jāni Reiru (JV). Nu šis A/Par mēģinājums ar I.Jaunzemes palīdzību atbrīvoties no sev neērtā ministra ir beidzies ar neveiksmi.
Iesnieguma pamatā bija J.Reira intervija TV3 raidījumam "Nekā personīga", kurā viņš skaidroja, par ko ierosināta disciplinārlieta pret I.Jaunzemi. Uzskatot, ka J.Reirs šādā veidā ir izpaudis slepenu informāciju, I.Jaunzeme, sekojot savu saimnieku norādēm, sagatavoja iesniegumu policijai.
Plāns bija pavisam vienkāršs - ja izdotos ierosināt krimināllietu pret J.Reiru, A/Par būtu nopietns pamats prasīt viņa atkāpšanos un tādējādi censties ieņemt šo visu kāroto amatu.
Lai sasniegtu šo mērķi, tika uzrunāti tie Valsts policijas darbinieki, kuri policijas darbā saskata pakalpojumu sfēras elementus. Tomēr citi policijas darbinieki pievērsa uzmanību šim konkrētajam pasūtījumam un nosūtīja I.Jaunzemei atteikumu ierosināt kriminālprocesu nozieguma sastāva neesamības dēļ.
Jaunzeme šo policijas lēmumu pārsūdzēja prokuratūrā, kura nosūtīja lietas materiālus atpakaļ policijai atkārtotai pārbaudei. Arī atkārtotā pārbaude beidzās ar to pašu rezultātu - policija neredzēja noziegumu tajā, ka finanšu ministrs pasaka, par ko I.Jaunzeme tiek turēta aizdomās.
Tā kā I.Jaunzemei un viņas saimniekiem ļoti kārojās atbrīvoties no J.Reira, kurš necieš nekompetento VID vadītāju, sekoja atkārtoti I.Jaunzemes iesniegumi un pārsūdzības dažādās prokuratūras instancēs. Tomēr nesen Ģenerālprokuratūra pielika punktu I.Jaunzemes (A/Par) neatlaidīgajiem pūliņiem - pret J.Reiru netiks ierosināta krimināllieta, kaut arī I.Jaunzeme to ļoti lūdz.
Ņemot vērā I.Jaunzemes aktīvo darbību, vēršoties ar iesniegumiem visās iespējamās instancēs, visvairāk šajā lietā izbrīna I.Jaunzemes uzvedība publiskajā telpā - kaut arī viņa bieži ir uzsvērusi, ka atbildība, godīgums un caurskatāmība ir galvenie principi, ko viņa sagaida no visiem Latvijas iedzīvotājiem, pati viņa šos principus nevēlas ievērot un cītīgi slēpj informāciju.
Tā piemēram, šī gada sākumā viņa LR1 raidījumā "Krustpunkti" mēģināja visādi izlocīties no uzdotā jautājuma par šo tēmu, tikai beigās negribīgi atzīstot faktu (sarunas atšifrējumu var izlasīt pietiek.com arhīvā), ka ir vērsusies policijā.
Vēl kuriozāk uzvedās I.Jaunzemes konsultants komunikācijas jautājumos Andrejs Vaivars. Vai nu savas muļķības dēļ, vai pildot I.Jaunzemes prasību, viņš sameloja pietiek.com un laikraksta "Diena" žurnālistiem, apgalvojot, ka I.Jaunzeme nav vērsusies policijā ar iesniegumu pret J.Reiru.
Tā kā žurnālistu rīcībā bija dokumenti, kas apliecina pretējo, A.Vaivars nopelnīja disciplinārsodu par VID reputācijas graušanu. Jāpiezīmē, ka tas gan netraucē viņam joprojām saņemt ikmēneša piemaksu 100% apmērā no algas - par to parūpējās pati I.Jaunzeme pretēji valsts pārvaldē esošajiem noteikumiem par piemaksu neizmaksāšanu ar disciplinārsodu sodītiem darbiniekiem.
Atgriežoties pie nu jau izbeigtās lietas, - tā kā I.Jaunzemes pārsūdzības iespējas ir izsmeltas, J.Reirs gatavojas vai jau ir vērsies Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu izsniegt attiecīgās lietas materiālus, lai iepazītos ar I.Jaunzemes (precīzāk, viņas saimnieku nolīgto un apmaksāto advokātu) sacerētajiem iesniegumiem. Tādēļ mums atliek tikai gaidīt, kādas būs sekas šai kārtējai neveiksmīgajai I.Jaunzemes rīcībai - vai un kā J.Reirs izmantos šo sitāciju šobrīd notiekošajā cīņā starp JV un A/Par.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
