Iesaki rakstu: 
Pēdējos mēnešos arvien biežāk dzirdam satraucošas ziņas par represijām pret kreisiem aktīvistiem. Kopienas centra “Maiznīca” aktīvista Vladislava Romaņenko izraidīšana no Latvijas, tālākā “Maiznīcas” faktiska izspiešana no viņu īrētajām telpām, “Rave for Palestine” pasākuma izjaukšana, bruņotiem policistiem ierodoties un draudot piemērot vardarbību, ir nopietni signāli, kas liek uztraukties par tiesiskuma stāvokli Latvijā. Valsts drošības dienests pievēršas pat tik zemiskām praksēm, kā cilvēku ar mentālās veselības grūtībām algošana kreiso aktīvistu izspiegošanai.
Savukārt Valsts policijas nesamērīgās rīcības nu jau var pieredzēt arī mākslas pasākumos, kas nav tiešā veidā saistīti ar politiku, kā, piemēram, “Terra Festival” Skujenē, kur policisti vardarbīgi izturējās pret apmeklētājiem, īstenoja rasisku profilēšanu un izbaudīja savu visatļautību.
Laikā, kad visā Eiropā fašistiskas idejas strauji tiek arvien normalizētākas, ko var novērot arī Latvijā, redzot tādu galēji labējo, šovinistisko un rasistisko partiju kā “Nacionālā Apvienība”, “Latvija pirmajā vietā”, “Stabilitātei!” vai “Suverēnā Vara” attīstību un izaugsmi. Šo partiju pārstāvētās ideoloģijas ir liels apdraudējums daudzām cilvēku grupām un viņu tiesībām, ko mēs visi zinām no pasaules vēstures. Lielu apdraudējumu Latvijas sabiedrībai veido arī ultranacionālistiskais, militarizētais grupējums “Austošā Saule”.
Taču Valsts drošības dienestam un Valsts policijai acīmredzami ir citas prioritātes. Lielāku apdraudējumu viņi saredz kreisajos aktīvistos, kuri runā par to, kā mazināt ekonomisko nevienlīdzību, nabadzību un veidot sabiedrību solidārāku. Iekšlietu dienesti mēģina padarīt iestāšanos pret genocīdu Gazā un atbalstu palestīniešu tiesībām uz pašnoteikšanos par tabu. Vienkāršiem vārdiem – Latvijā tiek mēģināts kriminalizēt solidaritāti. Un mēs to nedrīkstam pieļaut.
Šādas iekšlietu dienestu rīcības apdraud Latvijas demokrātiju un Satversmē nostiprināto vārda brīvību. Policijas vardarbība un visatļautība ir tēmēta uz to, lai aktīvistus iebiedētu un atturētu viņus no savu brīvību un politisko uzskatu īstenošanas. Sistēmiska kritika par šobrīd mūsu valstī un pasaulē notiekošo tiek pasludināta par nepieņemamu un visiem tiek norādīts uz to, ka bez ierunām ir jāatbalsta esošā lietu kārtība, proti, neoliberāla politika, kuras rezultātā bagātie kļūst bagātāki, bet nabadzīgie – nabadzīgāki, Latvijas un ASV ārpolitika, kur uz šausmām, ko Izraēla pastrādā Gazā, tiek pievērtas acis.
Šādi vārda brīvības ierobežojumi gatavo augsni autokrātijai vai autoritāram režīmam un atbildība par šo ir VP, VDD un Iekšlietu ministrijas pusē. Vladislava Romaņenko procesā netiek ievērota laba tiesiskuma prakse - viņa izraidīšanas iemesli pašam Vladislavam netiek izskaidroti, VDD pārstāvji liek viņa advokātei pamest zāli, kad viņi skaidro izraidīšanas motīvus, kā arī, lai novērstu paša Vladislava dalību tiesas procesā, viņš tika ielikts Latvijas “melnajā sarakstā”. Tas ir pretrunā Satversmē nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu, VDD atklāti pastrādā cilvēktiesību pārkāpumu.
Policijai ir jāsargā VISA Latvijas sabiedrība no vardarbības un noziedzības – neatkarīgi no dzimuma/dzimtes identitātes, dzimtās valodas, seksuālās orientācijas, ādas krāsas, tautības vai ekonomiskā stāvokļa. Taču visiem ir zināmi stāsti par policijas nolaidību – kad kaimiņos vīrs sit sievu un bērnus, bet policisti atbraucot tikai paplāta rokas, vai arī neatbrauc vispār. Kad izvarošanas upure vēršas policijā, bet policists viņai jautā, vai viņa nav pati provocējusi savu pāridarītāju ar īsiem svārkiem. Kad policisti, rasistisku iemeslu vadīti, vajā un ņirgājas cilvēku ar ne–baltu ādas krāsu, vai citu migrācijas vēsturi. Tā vietā, lai mūs sargātu, policija mūs arvien biežāk apdraud. Tās ir galīgi aplamas prioritātes.
“Protests” nosoda Valsts drošības dienesta pretdemokrātiskās rīcības, Valsts policiju par tās darbinieku brutalitāti un visatļautību, kā arī Iekšlietu ministriju, kas nerīkojas, lai situāciju uzlabotu.
Mēs paužam solidaritāti ar “Maiznīcu”, “Par Brīvu Palestīnu”, citām kreisām aktīvistēm un aktīvistiem, kā arī visiem, kas ir cietuši no policijas vardarbības!
Sarežģītos laikos mums visiem ir jāturas kopā.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
