Politbiznesa būtība vienmēr ir šāda - nekrietna un smirdīga
Guntars Vītols26.01.2025.
Komentāri (53)
Iesaki rakstu: 
Jebkuras subsīdijas, valsts atbalsts ir tirgus kropļojums, kas neveicina konkurenci un gala beigās bremzē ekonomikas attīstību.
Piemēram, mums te daudz runā, ka „jāatbalsta eksporta nozare”, ar to domājot valsts naudas novirzīšanu konkrētai nozarei, faktiski konkrētiem uzņēmumiem. Latvijā tādus var pārskaitīt uz pirkstiem.
Šāda vai jebkura subsīdiju sistēma nerada spēcīgus uzņēmumus, tieši otrādi. Tā vietā, lai izdzīvotu stiprākais, tiek atbalstīts vājākais vai tas, kurš par tādu izliekas. Praksē tas būs politiski pietuvinātākais.
Subsīdiju sistēma pati par sevi rada veselu tirgu kropļojošu nozari - cīņu par tuvību politiskai silei un naudas pārdalei. To, kas saucas politbizness. Beigu galā (Latvijā šis brīdis jau ir sen klāt un demonstrē sevi ļoti spilgti), milzīga daļa ekonomikas darbojas tikai, pateicoties valsts iepirkumiem.
Parazītekonomika. Tur nav jākonkurē ar preci un kvalitāti, bet ar tuvību naudas pārdalītājiem. Vai nu sēdi ar pliku dupsi, vai saņem simtiem tūkstošu par nekam nederīgiem salātu recepšu pētījumiem.
Atbalsts ekspota nozarei vai jebkurai citai? Tikai to neapgrūtinot no valsts puses. Deregulācija, birokrātisko procedūru mazināšana, konkurētspējīgas nodokļu vides nodrošināšana. Netraucēšana. Bet ne subsīdijas vai nauda no nodokļu maksātāju kabatas.
Jāņa Ošleja pieeja ir par pretējo. Make no mistake. Dod naudu man pašam! Es esmu eksporta nozare, un es atbalstīšu naudas došanu citiem čomakiem - Gausam, piemēram.
Tā ir tīra politbiznesa formula. Ja reiz AirBaltic ir tik lielisks bizness, tāda iespēja un Latvijas lepnums, tad karogs rokā un pēc 500 miljonu uzdāvināšanas un veiksmes stāsta atbalstīšanas desmitgažu garumā laižam to putnu brīvā lidojumā! Ja tev naudu dod privātais - tātad esi to vērts. Ja nedod, tad tu neesi vērts neko. Tik vienkārši.
Es, protams, saprotu tos, kuri bauda tiešus un varbūt lētākus lidojumus. Kuram tad nepatīk dāvināts zirgs? Lielākā nauda gan aiziet Gausa un pietuvināto garantētajās algās, bet kas man par to? Lai savāc tas vācu barons, ja atmet man drupačas. Man nav žēl?
Jā, bet risks par simtiem miljonu pazaudēšanu jau ir mums, nodokļu maksātājam. Kad lidojiet pa tiešo un ar šiku, ziniet, ka nauda nāk no tā paša maka, kurš nespēj sakasīt pārdesmit miljonus onko pacientiem vai smagi slimo bērnu ārstēšanai. Mūsu cilvēkiem, ja kādam tas kaut ko izsaka un ir kādā vērtē.
Un nē, tas nav „eto drugoje”. Politbiznesa būtība vienmēr ir šāda - nekrietna un smirdīga. Lai vai cik iedvesmojoši reizēm izklausītos „valsts atbalsts nacionālajam lepnumam”.
Ja interesē, par šo var palasīties austriešu ekonomikas skolas emuārus, piemēram, šeit:
https://mises.org/online-book/man-economy-and-state-power-and-market/5-binary-intervention-government-expenditures/1-government-subsidies-transfer-payments
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
