Politikas dūmu aizsegs: kā partija “Vienotība” gadiem ilgi sargā nelegālo cigarešu fabriku tīklu
Pietiek lasītājs18.12.2025.
Komentāri (19)
Iesaki rakstu: 
Publiski – cīņa pret kontrabandu. Aizkulisēs – klusēšana, nopludinātas pārbaudes un ilgstoši piesegts noziegums.
Nelegālā cigarešu ražošana neuzplaukst pati no sevis. Tai vajag telpas, loģistiku un – galvenais – politisku piesegu. Deniss Bezdoļnijs, Vjačeslavs Truhačovs, Alens Avakjans un čečenu diasporas pārstāvji ir personas (desmit personas kopumā), kuras ir sadalījušas nelegālo cigarešu ražošanas sfēru un vismaz desmit gadus veiksmīgi ver vaļā jaunas nelegālo cigarešu ražotnes.
Ir zināms par vismaz desmit ražotnēm šo gadu laikā. Kamēr citviet tiek apturētas pat samērā nelielas ražotnes vai glabātuves, šīm personām viss gandrīz vienmēr paiet garām. Pārbaudes, izmeklēšanas vai citas darbības pret šīm personām netiek vērstas. Viņi pamet daudz mazāku kumosu pārbaudēm un paši turpina veiksmīgi darboties.
Ražotnes darbojas gadiem. Bez akcīzes markām, bez nodokļiem, ar regulāru produkcijas izvešanu. Pārbaudes? Tās vai nu nenotiek, vai notiek “pareizajā laikā”, kad iekārtas izslēgtas un noliktavas – tukšas. Droši avoti norāda: informācija par inspekcijām sistemātiski ir tikusi nopludināta. Tātad savējie tiek brīdināti.
Shēma vienkārša un efektīva. “Vienotībai” pietuvināti cilvēki iecelti amatos, kas kontrolē šo tirgu. Tie paši cilvēki paraksta atzinumus par pārbaudēm un izmeklēšanu, kas ļauj izvēlētām nelegālajām ražotnēm turpināt darbu. Ja parādītos kriminālprocesi, tie iestrēgtu – lietas tiktu vilktas, sadalītas, pāradresētas.
Ar ražotnēm saistīti cilvēki tieši vai netieši ir kļuvuši par partijas “Vienotība” ziedotājiem. Publiski paziņojumi par “sistēmiskām reformām” aizstāj reālu rīcību. Arī tad kad tiek atklāta kāda ražotne ar bravūrīgiem saukļiem par nemitīgo cīņu, ir skaidrs, ka šī ir pile okeānā ar nolūku lielākiem spēlētājiem ļaut turpināt darbību.
Pagājušonedēļ tika veiktas procesuālās darbības Talsu novada Valdemārpilī, kur tika atklāta viena no daudzajām minēto personu ražotnēm. Kur ir publiski paziņojumi vai cita informācija?! Protams, tādu nebūs, jo “Vienotība” par visu parūpēsies. Nav publiskas informācijas, ir vieglāk lietu izbeigt vai nobāzt zem tepiķa.
Šis nav stāsts par vienu fabriku. Tas ir stāsts par piesegšanas mehānismu, kur politiskā vara kļūst par vairogu noziedzīgai ražošanai. Un kamēr dūmi aizsedz skatu, kontrabanda pelna, bet sabiedrība maksā.
Tā ir centralizēti vadīta industrija, kur noziedzīgā grupa (augstākminētās personas) darbojas roku rokā ar valsts varu. Grupējums ir ciešā, ilgstošā saiknē ar Valsts policijas augstākajām amatpersonām – tādām kā A. Ruku, R. Jašinu, regulāri maksājot par pilnīgu neaizskaramību.
Partija “Vienotība” ne tikai zina, bet arī diktē noteikumus. Nelegālā tirdzniecība netiek veikta haotiski — tā tiek regulēta pēc politiskā kalendāra.
Pirms vēlēšanām — stop. Iemesls vienkāršs: sabiedrībai jārāda “rezultāts”, statistikai jāuzlabojas, medijiem jāraksta par “panākumiem cīņā pret kontrabandu”. Ražotnes tiek piebremzētas, noliktavas — iztukšotas, policija pēkšņi kļūst aktīva.
Uzreiz pēc vēlēšanām — zaļā gaisma. Ražošana atjaunota ar uzviju, apjomi dubultoti, cenas samazinātas, tirgus appludināts. “Iekavētā peļņa” tiek ne tikai atgūta, bet pārsniegta, jo politiskais miers tiek nopirkts uz nākamajiem četriem gadiem.
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
