Politiķu un tiesnešu tuvredzība un augstprātība apvienojumā ar "sadarbības padomes" šauro lēmēju loku un Saeimas frakciju disciplīnu rada smacējošu gaisotni valstī
Jānis Ikstens29.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, gan saasinās cīņa izglītības jomā, gan pieaug mediju interese par sagaidāmo līdzdalību balsošanā. Manā pieredzē šie abi ir savijušies kopā, un konspektīvi aprakstīšu kādu procesu triju gadu garumā, lai akcentētu dziļākas problēmas saistībā ar Latvijas pārvaldību.
To, ka augstākā izglītība un zinātne Latvijā ir nepietiekami finansēta, īsti neapstrīd neviens. Atbilstoši "Eurostat" datiem 2019. gadā Latvija augstākajai izglītībai atvēlēja 0,8 procentus no iekšzemes kopprodukta. Eiropas Savienības dalībvalstu vidējais rādītājs ir 1,2 procenti no IKP. Šo dižķibeles cirsto robu aizziest centās Saeima, 2011. gadā grozot Augstskolu likuma (AL) 78. pantu un nosakot, ka valsts budžeta finansējums augstākajai izglītībai ir jāpalielina par 0,25% no IKP, līdz tas sasniedz 2% no IKP.
Ilgus gadus šī likuma norma tika ignorēta. 2008. gadā valsts budžetā augstākajai izglītībai bija piešķirti aptuveni 202 miljoni eiro, bet 2021. gada budžetā – aptuveni 118 miljoni. Ierēdņi atrunājas, ka studējošo skaits šajā laikā ir sarucis par trešdaļu. Taču viņi eleganti aizmirst, ka patēriņa cenas laikā starp 2008. gada janvāri un 2021. gada janvāri ir pieaugušas par vairāk nekā 26%.
Sanākot 13. Saeimai un tai uzsākot darbu pie 2019. gada valsts budžeta, es atļāvos pieņemt, ka ne visi Saeimas deputāti ir informēti par šo likuma normu, un nosūtīju vēstules Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājam Mārtiņam Bondaram (Attīstībai/Par) un Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājam Arvilam Ašeradenam (Jaunā Vienotība - attēlā), atgādinot par AL 78. pantu un lūdzot informēt mani par darbībām, kuras veiks katra komisija, lai nodrošinātu Augstskolu likumā noteikto prasību ievērošanu jau 2019. gadā. Ašeradena kungs vispār neatbildēja, bet Bondara kungs atsūtīja apsolījumu pievērst pastiprinātu uzmanību šim jautājumam. Komisiju debatēs nemanīju, ka šis jautājums 2019. gadā vispār tiktu cilāts, un nekādas vēstules par abu komisiju darbībām nesaņēmu.
Pēc tam sagadījās tā, ka 2019. gada rudenī 31 Saeimas deputāts iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā, apstrīdot 2019. gada valsts budžeta likuma atbilstību Satversmei tieši tāpēc, ka nav ievērots Augstskolu likumā noteiktais augstākās izglītības finansējuma palielinājums. Tomēr Sanitas Osipovas vadītā Satversmes tiesa (ST) nolēma nostāties Ministru kabineta pusē un nesaskatīja Satversmes pārkāpumus šajā gadījumā. Vēl vairāk – tiesa savu spriedumu formulēja tādā veidā, kas faktiski aizliedza Saeimai uzlikt jebkādus finansiālus pienākumus Ministru kabinetam. Tas ir kliedzošs parlamentāras republikas principu pārkāpums, pret kuru ar savu atsevišķo viedokli protestēja tikai ST tiesnesis Artūrs Kučs. Un tam nav ne par matu mazāk tālejoša nozīme kā zināmajam ST lēmumam par ģimenēm.
Šis spriedums iezīmīgs arī ar to, ka Satversmes tiesa faktiski akceptēja Mārtiņa Bondara konstitucionālo inovāciju, likumdošanas normas sadalot "priekšvēlēšanu normās" un "valdīšanas normās". Neesot jāsagaida, ka pirmās tiks pildītas, bet otrās atspoguļojot reālās iespējas piešķirt finansējumu. Lūgta skaidrot, kā praksē ir nošķirami šie divi normu veidi, ST priekšsēdētāja Sanita Osipova 2020. gada novembrī izvēlējās paslēpties aiz ST reglamenta un atbildi pēc būtības nesniedza.
2021. gada vasarā energoresursu cenas pasaules tirgū sāka strauji pieaugt. Tomēr tas nekādi neatspoguļojās Ministru kabineta sagatavotajā 2022. gada valsts budžeta projektā, neraugoties uz to, ka Augstskolu likumā ir noteikts, ka augstskolas finansē to dibinātāji. Ņemot vērā šo MK kļūdu, nosūtīju vēstuli gan Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, gan Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijai, aicinot šo problēmu novērst.
Redzot, ka Saeima, pieņemot valsts budžetu, neizlaboja šo kļūdu, 2021. gada novembra beigās nosūtīju vēl vienu vēstuli – katram (!) valdošās koalīcijas partiju pārstāvim Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijā, lūdzot sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:
Vai Jūs esat iepazinies ar iepriekš pieminētajiem dokumentiem – Augstākās izglītības padomes atzinumu un Rektoru padomes vēstuli?
Kāpēc Jūs neiesniedzāt grozījumus likumprojektā par 2022. gada valsts budžetu, paredzot finansējuma palielinājumu augstākajai izglītībai?
Vai, Jūsuprāt, Saeimai un Ministru kabinetam ir juridiski saistoša Augstskolu likuma 77. panta norma par dibinātāja atbildību par augstskolas darbības finansēšanu? Ja tā ir saistoša, ko Jūs kā Saeimas deputāts darījāt, lai 2022. gada valsts budžetā paredzētu papildu finansējumu valsts augstskolām strauji pieaugošajiem komunālajiem maksājumiem?
No kādiem līdzekļiem valsts dibinātās augstskolas 2022. gadā varēs nosegt strauji pieaugošos maksājumus par komunālajiem pakalpojumiem, ņemot vērā ļoti zemo publiskā finansējuma līmeni augstskolām?
Cik lielā mērā, Jūsuprāt, līdz nākamā gada oktobrim būs izpildīts Krišjāņa Kariņa vadītās valdības deklarācijas 127. un 130. punkts?
Vai, kad un kādos apstākļos valsts dibinātās augstskolas, Jūsuprāt, var rēķināties ar finansējuma palielinājumu augstākajai izglītībai?
Pēc ilgākām vai īsākām pārdomām saņēmu dažādus varonības, bezpalīdzīguma un apņēmības kokteiļus, verbāli apliecinot augstākās izglītības nozīmi un nemitīgās rūpes par to, atgādinot valdošās koalīcijas lomu budžeta veidošanā, apelējot pie manām profesionālajām zināšanām par politisko procesu Latvijā un iemaņām augstskolu vadībā, bet aizmirstot, ka šādi jautājumi varēja rasties ķīmiķim Pēterim Bērziņam. Tomēr ne Arvils Ašeradens (JV), ne Aigars Bikše (AP), ne Anda Čakša (JV), ne Ritvars Jansons (NA), ne Linda Medne (JKP) nesniedza nekādas atbildes, neraugoties ne uz vairākkārtējiem atgādinājumiem, ne uz Ašeradena, ne Bikšes kunga rakstiskiem solījumiem atbildēt.
Tā kā bija kovidcīņas radīto ierobežojumu laiks, kad klātienes tikšanās nebija iespējamas, lūdzu administratīvo tiesu uzlikt minētajiem deputātiem par pienākumu sniegt atbildi pēc būtības. Rajona administratīvā tiesa ļoti prognozējami atsaucās uz Augstākās tiesas 2011. gadā iedibināto precedentu (lieta Nr. SKA‑986/2011) un manu lūgumu noraidīja. Manas cerības uz Augstākās tiesas senatoru saprātu izrādījās nepamatotas, jo arī senatores Veronika Krūmiņa, Jautrīte Briede un Lauma Paegļkalna ignorēja kā juridiskos argumentus, tā kovidcīņas ierobežojumu ietekmi uz saziņu ar Saeimas deputātiem un lēma, ka mana blakus sūdzība nemaz nav skatāma, jo ir "acīmredzami nepamatota". Vairāk pieredzējušie lasītāji atminēsies, ka Krūmiņa un Briede bija tās AT senatores, kas neuzskatīja pozitīvisma kampaņas radītos vēlētāju gribas kropļojumus par tik lieliem, ka būtu jārīko atkārtotas Saeimas vēlēšanas 2006. gadā. Tagad Briedes kundze ir nule iecelta par Satversmes tiesas tiesnesi.
Precizitātes labad piebildīšu, ka ar jautājumu par valsts kā augstskolu dibinātājas finansiālo atbildību 2021. gada novembrī vērsos arī pie Izglītības un zinātnes ministrijas, kura spēja vien atsaukties uz 30 miljoniem ES struktūrfondu naudas, kas pēdējos piecos gados novirzīti nezināmas platības telpu nezināma energoefektivitātes līmeņa sasniegšanai, cerot, ka nezināmā stadijā esošie siltināšanas projekti kompensēs energoresursu cenas kāpumu.
Dažādus apzīmētājus iesaistīto personu rīcībai katrs var izvēlēties atbilstoši savai iztēlei un izglītības līmenim. Taču fakti šai procesā ir skaidri: politiķi ilgstoši nepilda ne likuma normas, ne savas apņemšanās; daļa Saeimas deputātu nespēj vai nevēlas skaidrot savu rīcību; tiesu vara atbalsta politiķu izvairīšanos no savas rīcības skaidrošanas.
Politiķu un tiesnešu tuvredzība un augstprātība apvienojumā ar "sadarbības padomes" šauro lēmēju loku un Saeimas frakciju disciplīnu rada smacējošu gaisotni valstī. Tiek grauta pārstāvnieciskā demokrātija, vairota sabiedrības atsvešināšanās no politikas un atbrīvots laukums populistu darbībai.
Savā ziņā es empīriski apstiprināju un paplašināju priekšstatus par lēmumu pieņemšanas procesu, kas bija radušies agrāk, arī strādājot pie pētnieciskā projekta par Latvijas koalīcijām. Tomēr šī pilsoniskā aktīvisma epizode man nešķiet nejēdzīga laika tērēšana. Tādām epizodēm ir jābūt vairāk. Arī tāpēc, lai vingrinātu pilsoņu līdzdalības prasmes, kuru atrofijas gadījumā demokrātija izčākst. Arī tāpēc, lai mūsu līderiem katra prasība neraisītu histēriskus pārmetumus par ultimātu vai šantāžu. Arī tāpēc, lai radinātu tautas priekšstāvjus skaidrot savu rīcību tautai, kuru tie sakās pārstāvam.
Tomēr daži jautājumi manī gruzd. Vai par pašreizējās raudzes valsts pārvaldes pakalpojumiem es gribu maksāt nodokļus? Vai pašreizējās institūcijas ir pelnījušas manu uzticēšanos? Vai vēl vienas bezpalīdzīgas Saeimas izvēlē man ir jēga piedalīties?
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
