Iesaki rakstu: 
Visticamāk, to izgudroja mūsu senči laikos, kad visi vēl dzīvojām ciltīs. Ar vienu mērķi - lai mēs viens otru nenogalinātu tikai tāpēc, ka neprotam savaldīt savu muti un/vai savas emocijas. Ziedu laikus politkorektums (jeb, vienkārši sakot, labas manieres) piedzīvoja mežonīgajos Rietumos, kur katram pie sāniem bija revolveris, ar kuru aizstāvēt savu pašcieņu, tiesības un citas būtiskas vērtības. No kurienes radusies pārspīlētā amerikāņu pieklājība, viss šis "labdien, ser; ko vēlaties, ser; vai viss kārtībā, ser?" un smaids līdz ausīm? Varbūt liela daļa atbildes ir tajā, ka par nevērību, nemaz nerunājot par tīšu rupjību, pret nepazīstamu džentlmeni varēja mierīgi dabūt lodi starp acīm?
Politkorektums, proti, labas manieres ir nepieciešams tad, kad vēlamies izvairīties no atklāta konflikta (parasti tāpēc, ka zaudējumi šajā gadījumā būs lielāki par ieguvumiem). Jo mēs mēģinām sarunāties, vienoties, salīgt mieru ar cilvēkiem, kurus labprāt nekad vairs nesatiktu. Jo viņu dzīvesveids, uzskati vai rīcība ir mums morāli vai kā citādi nepieņemami. (Te mēs aizķeram otru “karsto” jēdzienu: toleranci, proti, spēju paciest to, ka citi ir ne tādi, kā mums patīk). Un pasaule ir pilna ar tādiem "nepareiziem ļautiņiem", daži pat ir iefiltrējušies mūsu mājās un ģimenēs, un atbilst kategorijai "vecāki", "bērni" vai "kaimiņi".
Pie konfliktiem ķeramies tad, kad visi citi līdzekļi ir sevi izsmēluši, jo konflikti ir saistīti ar paaugstinātu negāciju daudzumu, patērē daudz enerģijas un paralizē visus pārējos procesus. Konfliktēt ģimenē ir īpaši grūti, jo, kaut arī negāciju daudzums potenciāli var sasniegt līmeni, kad attiecības būtu jāsarauj, sadzīves apstākļi to neļauj izdarīt. Tracis milzīgs, bet jēgas nekādas. Esam turpat, kur esam, tikai tagad visi ir viens uz otru apvainojušies ar jaunu sparu. To pašu var teikt arī par sabiedrību kopumā: atklāti konflikti nav izdevīgi, jo pat pēc vislielākā kašķa starp divām grupām, neviena no tām nepametīs valsti un abām nāksies mācīties kaut kā mierīgi sadzīvot.
Šī, lūk, ir tā situācija, kur nepieciešams politkorektums, – lai nepieļautu konflikta atkārtotu eskalāciju!
Jo cilvēks, kuram ir kaut neliels daudzums pašcieņas, nevar apsēsties pie sarunu galda ar oponentu, kurš atklāti (un bieži vien - ar nesatricināma paštaisnuma izteiksmi sejā) jūtas brīvs pazemot otru, nosaucot viņu par traku, neģēlīgu vai perversu. Tā ir agresīva valoda, kas provocē agresīvu reakciju un lieliski der konflikta izraisīšanai, nevis mierīgai noregulēšanai. Un šī agresīvā valoda bieži vien izriet no grupu psiholoģijā pazīstamā iekšgrupas-ārgrupas pretnostatījuma. Proti, no visiem labi zināmā pretstata "mēs-viņi", kur grupas pārstāvju identitātes sajūtai ir ļoti svarīgi, lai "mēs" nekādā gadījumā nebūtu tādi, kā "viņi". Uz "viņiem" mēs vēlamies projicēt visu slikto, nepieņemamo un amorālo, ko nevēlamies atzīt un pieņemt paši sevī. Piemēram, kad noķeram pretinieka izlūku, tad tas iz "zemiskais spiegs", bet, kad mājās pārnāk mūsējais, tad tas ir "varonīgais dzimtenes aizstāvis". Un tā līdz bezgalībai.
Vēlreiz: politkorektums nozīmē vienas sabiedrības pārstāvju vienošanos par to, ka sociālo konfliktu regulēšanas nolūkā ir aizliegts izmantot vārda brīvību, lai diskriminētu kādu sociālo grupu tās uzskatu, vērtību vai dzīvesveida dēļ. Izklausās gana saprātīgi.
Un tomēr tas tā nestrādā. Jo šeit ir viegli iekrist “grupas domāšanā”. Tas ir tāds domāšanas veids, kur grupas saliedētība un solidaritāte tiek uzskatīta par svarīgāku nekā reālistisks faktu novērtējums. It īpaši tas raksturīgs marginālām grupām, kur grupas relatīvi izolētais stāvoklis ir priekšnosacījums tam, ka tās dalībnieki ir pasargāti no atšķirīgu viedokļu uzklausīšanas (un tieši tāpēc kļūst īpaši jutīgi pret to). Viņiem parādās visspēcības izjūta, morālā pārākuma apziņa, stereotipizēta ārgrupas uztvere (“mēs” esam labie, bet “viņi” – visa ļaunuma sakne).
Ik pa brīdim šāda mazskaitlīga grupa pēkšņi sajūtas kā morālo kompasu atradis Lāčplēsis, kurš ar “vienīgā un īstā politkorektuma” zobenu rokās ņemsies aizstāvēt dzimteni pret… nu… tiem, kas domā, mīl un runā kaut kā citādāk. Tā teikt, “Kurš ar politkorektumu pie mums nāks, tas no politkorektuma arī …” Parasti gan šīs teiksmainās batālijas tiek izcīnītas tikai sociālajos tīklos, tāpēc rezultāts galvenokārt atspoguļojas atpazīstamības reitingā, realitāti gandrīz neietekmējot.
Bet atgriezīsimies pie tās vietas, kur viss vēl bija gana saprātīgi. Manuprāt, ir pārpratums konfliktu noregulēšanas instrumentu padarīt par ikdienas uzvedības normu. Līdzīgā veidā ir ar manierēm: cilvēki turas pie labām manierēm nevis tāpēc, ka par to neievērošanu draud sods, bet tāpēc, ka viņi šādi pauž savu iejūtīgo un cieņpilno attieksmi pret citiem. Proti, motivācijai cienīt otru ir jābūt iekšējai, nevis ārējai.
Cilvēki kā pēc burvju mājiena nepārtrauks viens par otru domāt un runāt visādas dzēlības, izsmiet otra citādību, dažkārt paņirgāties vienam par otru. Kāpēc nepārtrauks? Tāpēc, ka piederība pie kādas sociālās grupas pati par sevi automātiski padara veicina šādu attieksmi – pārējie ir “citi”, kurus ir grūti pieņemt un saprast, tas prasa pūles un iedziļināšanos, savas aprobežotības pāraugšanu, prasmi uzklausīt un pieņemt kritiku. Šajā ziņā es pievienojos Džonam Klīzam, kurš savās pārdomās par politkorektumu saka, ka jebkurš humors pēc būtības ir kritisks. Un piebilst: “Ja cilvēki nespēj kontrolēt savas emocijas, tad viņi sāk mēģināt kontrolēt citu cilvēku uzvedību. (..) Un, ja mēs sākam baidīties, aizvainot kādu, tad ar humoru ir cauri. Un kad ir cauri ar humoru, mēs zaudējam arī mēra sajūtu, un, ciktāl es to saprotu, mēs dzīvojam [Orvela]
Tā ir plurālistiskas sabiedrības būtība – konstatēt, ka citi ir citādāki un ka viņiem uz to ir tiesības. Savukārt citiem ir tiesības paust savu attieksmi pret viņiem, tai skaitā arī kā humoru kā vienu no svarīgākajiem veidiem, kā cīnīties ar personiskā svarīguma un pārākuma sajūtu. Manuprāt, visa tā “drosme būt citādam” nav ne graša vērta, ja cilvēks nav spējīgs uztvert zināmu devu uz sevi vērstas kritikas.
Es negribu dzīvot sabiedrībā, kur cilvēki baidās pajokot. Tāpat arī krietnu daļu savā virzienā adresētu dzēlību uzskatu par pelnītām un veselīgām.
Seko mums 
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
