Iesaki rakstu: 
Toreiz - pirms trim gadiem - sabiedrību pāršalca negaidīta (varbūt visvairāk gaidīta?) vēsts, ka Ceturtās Tautas Atmodas armijas rindās karojuši nevis pulki, bet vesels viens cilvēks ar segvārdu Neo, kas izrādījās ar savu talantu un drosmi bruņojies karavīrs – Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Ilmārs Poikāns.
Viņš varai šķita tik bīstams, ka bez pāris diennakšu guldīšanas uz kroņa nārām represīvie spēki iztikt nav varējuši. Dīvainā stilā (īsi pirms pusnakts un ar manierēm, kas mērķētas objekta apjukuma radīšanai) tika veikta kratīšana žurnālistes Ilzes Naglas dzīvoklī. Uz tā smieklīgā pamata, ka žurnāliste ar Neo it kā pazīstami. Kaut arī likums sargā ne vien vārda brīvību, bet arī žurnālista ziņu avotus un personīgo korespondenci, kas varētu glabāties datorā, to visu var vienkārši pievākt ar visu datoru un tikai tad meklēt klāt tiesiskumu...
Bez smalkajām juridiskajām finesēm uz āru lauzās un joprojām laužas daži itin loģiski jautājumi. Ar ko noziedzies Neo? Ar to, ka publiskojis (pēc būtības un taisnības publiskojamus) datus, kas atsedz valsts budžeta tērēšanas ainas sevišķas taupības apstākļos, kad atklātuma nodrošināšana patiesībā būtu pašas varas uzdevums - kā solidāras krīzes pārvarēšanas obligāts nosacījums?
Darījis to, uzlaužot vai ieejot pa laipni pavērtām durtiņām, pa kurām var ieklīst kurš katrs informācijas tehnoloģijas lietpratīgi pārzinošs zeņķis? Kaut ko nozadzis, pārdevis vai šantažējis? Vai atklājis faktus, kurus mums neklājas zināt? Atsedzot valstiskās nejēdzības, no tā guvis labumu sev? Kaitējis nodokļu maksātājiem, kuriem zināt, kā tērē viņu naudu, ir tikai pašsaprotami? Vai kaitējis darboņu labsajūtai, kura tiesiskā valstī nedrīkstētu labi justies un slēpties ne morāli, ne tiesiski? Vai izslēdzams tas, ka Neo paļāvies ne vien uz likuma burtu, bet arī uz tā garu?
Vai vara toreiz neizskatījās greizsirdīga uz Neo, ka patiesībā tas vaiga sviedros rāvies pašas varas vietā, lai glābtu uzticēšanos sev? Vai sistēma negrasījās aizbāzt muti vēl gana dzīvai sirdsapziņai? Un vai nav amizanti, ka vara pati diezgan ātri sarosījās ar likuma spēku noteikt to pašu (valsts un pašvaldības darbinieku algu obligātu publicitāti), par ko toreiz vajāja Neo un tagad grasās arī izvirzīt apsūdzību Ilmāram Poikānam? Vai viņš patiesībā nepelna lielāko atzinību, ka spējis ziedoties tik riskantas vispārības labā, kur kā āža kāja izspīlējas nevis cieņa pret cilvēka pilsonisko stāju, bet gan iebiedēšana?
Diemžēl izskatās, ka sabiedrība, tostarp žurnālisti, tā arī nav spējuši vienoties brīvā vārda, Neo un viņam līdzīgo aizstāvībai, par ko liecināja arī pagājušās piektdienas LTV 100.panta preses kluba raidījums ar uzmācīgo demagoģiju iz daža laba žurnālista mutes, kas aizstāv represijas pret tiem, kam (sava amata tiešā pienākuma dēļ!) ir nolemts brūķēt lielu muti... Dažas varas partijas toreiz metās un varbūt arī tagad grozīsies Neo advokātu pozās. Šodien liekulīgi klusējot par to, kas pašām bija jādara – vakar.
Seko mums 
Šonedēļ kustība “Bez partijām” aicina dalīties ar saviem “desmit punktiem”, kas aprakstītu to, par ko jūs politiski iestājaties. Šī nav mūsu “programma”, bet tikai mana izejas pozīcija, ar kuru es stājos pretī vai kopā ar pārējiem. Par laimi, ne viss šai pasaulē notiek pēc mana prāta, un nevienam nebūs jāpiedzīvo visu manu vēlmju piepildīšanās, bet ceru, ka šis manifests palīdzēs jums saprast, cik dažādi prāti ir vienojušies kustībā “Bez partijām” ar galveno virsmērķi — atgriezt demokrātisko varu tautai, mainot vēlēšanu kārtību.
Šī nav “Bez partijām” programma (tāda sekos vēlāk), bet mans privāts viedoklis par darbiem, kas būtu darāmi:
Ja vīrietis un sieviete ir divas dažādas lietu dabas, tad ir loģiski, ka tiktāl, cik runa ir par vienas dabas atšķirību no otras, vienu dabu iemiesojošie indivīdi būs savu īpatnējo dabu aprakstošo īpašību ziņā pārāki par indivīdiem, kuri nepieder pie šīs dabas.
Esmu pret Stambulas konvenciju un jebkuru citu konvenciju, kas atdod suverēna varu nevēlētām, ideoloģiskām ārvalstu institūcijām. Šī konvencija ir nevis apņemšanās partneriem, ka mēs labticīgi ievērosim zināmas civilizētā sabiedrībā pieņemtas normas (un viņi mums attālināti iedos varbūt kādu atzīmi, kas ļaus citu valstu pilsoņiem rēķināties ar zināmu paredzamu tiesisko ietvaru), bet, ka mēs atdodam imūniem GREVIO inspektoriem teikšanu pār savu zemi, teikšanu par to, kāda veida patvaļīgi interpretētas “jebkādas vardarbības” mums būs viņu institucionalizētā uzraudzībā jāievieš un kādi normāli un sakārtotā divu dzimumu sabiedrībā nenovēršami stereotipi viņu ideoloģiskās noslieces dēļ mums būs “jāizskauž”. Tā nav vienošanās, tā ir neskaidru robežu pilnvaru atdošana.
Ekselences, godātie delegāti, vispirms vēlos pateikties Brazīlijas prezidentam un valdībai par viesmīlību. Mēs tiekamies ANO Klimata pārmaiņu COP30 konferencē. Šī gada konference ir veltīta globālai mobilizācijai. Lai kopīgi virzītos no sarunām uz mērķu īstenošanu.
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
