Posta ainas Slīterē, ko Dabas aizsardzības pārvalde, iztopot vietējam "cariņam", nav vēlējusies "pamanīt"
Dundagas dabas draugi09.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pavasara gaidu noskaņās ar dronu filmējām Slīteres nacionālā parka dabasskatus tiešā Irbes jūras šauruma un starptautiskā kuģu ceļa tuvumā. Tas ir Latvijas mazākais un jaunākais nacionālais parks - kopš 2000.gada, jo līdz padomju okupācijas sagrāvei šī bija PSRS ārējās robežas īpašas nozīmes stratēģiskā zona, kurā varēja nokļūt vien retais.
Filmējot Latvijas skaistos dabasskatus, nejauši nofilmējām paprāvu izcirtumu Vīdales gravas nogāzē – nacionālā parka teritorijā. Nozāģētie koki ir sagāzti uz kraujas nogāzes un vienkārši pūst zemē. Dīvaini, bet nav nepieciešama specializēta izglītība, lai saprastu, ka tā darīt nacionālā parka teritorijā ir aizliegts.
Mūsu interesi pastiprināja fakts, ka nejauši atrastais izcirtums atrodas pie prāva lauku īpašuma – varētu teikt, mūsdienīgas pils ar dažādu ēku kompleksu, dīķiem, skatu platformām un lapenēm. Iespējams, sagadīšanās, bet, pateicoties izcirtumam nacionālā parka teritorijā, no lapenēm tagad redzama Baltijas jūra, Sāmsala un kuģu ceļš.
Nolēmām painteresēties pie Vīdales veikaliņa sastaptajiem ļaudīm – kas ir nokļuvis mūsu kadros. Mums pastāstīja interesantas lietas, kam guvām apliecinājumu gan Latvijas kadastra interneta lapā, gan dažādu mediju publikāciju arhīvos.
Izrādās, mēs esam nejauši nofilmējuši Dundagas pagasta īpašumu “Celmiņi’, kas piederot kādam lielākam uzņēmējam Vitālijam Galaiskim no Rīgas. Daži no sastaptajiem vīriem pie veikala Galaiski piemin ar labu vārdu, jo daudzus gadus biznesmenis bijis 9.maija svinību organizators Vīdalē.
Proti, “Celmiņu” saimnieks vietējiem iedzīvotājiem izmaksājis alu un degvīnu, kā arī dalījis konfektes un citus saldumus lielā daudzumā, nodrošinājis skaļu no džipa atskaņotu Katjušas stila mūziku un svētku salūtu.
Citi atkal norāda, ka “Celmiņu” saimnieks ir daudzus vietējos nobiedējis, bet mūsu filmētais izcirtums esot „veca lieta” - cirtuši esot vīri vēl 2005.gadā, bet mūsu nofilmētie sagāztie koki zāģēti pa nakti pirms četriem gadiem. Vietējie smejoties saka, ka Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki to joprojām nav piefiksējuši. Smejas, jo atbildīgais inspektors manīts kopā ar “Celmiņu” saimnieku medījot.
Nododam jūsu vērtējumam Slīteres nacionālā parka savdabīgos dabasskatus, ko Dabas aizsardzības pārvalde nav vēlējusies pamanīt: https://youtu.be/JG1X56h3uOk
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
