Iesaki rakstu: 
Runājot par koloniālismu un tā briesmīgajām sekām, īpaši mēdz uzsvērt situācijas, kad kolonizējamie, iegūstot savā kontrolē koloniālās pārvaldes instrumentus, sāk uzvesties vēl pretīgāk nekā paši kolonizētāji.
Vēsturiski visbiežāk tas ir novērots tajās Āfrikas kontinenta valstīs, kuras dekolonizācijas procesā ir kļuvušas vēl nabadzīgākas un saviem iedzīvotājiem naidīgākas nekā iepriekšējā periodā, kad pār tām valdīja koloniālās administrācijas.
Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka valsts izzagšanas un noplicināšanas instrumenti iesakņojas un veido savus koruptīvos tīklus. Ja tie vienreiz ir radīti, tad tie nekur ātri nepazudīs. Tie kā mantojums var mainīt saimniekus, un šie “jaunsaimnieki” parasti ir vēl infantilāki, zaglīgāki, nežēlīgāki un alkatīgāki.
Skatoties, kas notiek “progresīvajā” Rīgā, ir patiesi jāpriecājas, ka 90. gadu sākumā pilnībā tika likvidēta un dekonstruēta LPSR Valsts drošības komiteja (VDK). Tas bija briesmīgs spēks, un šajā ziņā Dievs Latviju ir sargājis, ka staķu, ķiršu, levrenču veidīgie nekad pēkšņi nenonāks pozīcijā, kas viņiem ļautu kontrolēt kaut ko tik destruktīvu, sabiedrību iznīcinošu un parazītisku kā VDK.
Runājot par koruptīvo tīklveida struktūru mantojumu, rīdziniekiem “gaišā” atmiņā vēl ir ļoti bagātīgi finansētā arodbiedrība LABA, kas aktīvi iesaistījās visos Saskaņas pasākumos. LABA vistiešākajā veidā ir uzskatāma par resursus izsūcošu parazītisku struktūru, kas nepazūd, bet iegūst arvien jaunus īpašniekus. Šis mafiozais subprodukts, kas sevi joprojām dēvē par arodbiedrību un it kā pārstāv darba cilvēku intereses, patiesībā ir naudu pārpumpējoša struktūra.
Arodbiedrības dāsnā finansējuma avots bija Rīgas satiksme un Rīgas namu pārvaldnieks (RNP). Tā bija visu Rīgas iedzīvotāju nauda, kas tika samaksāta nodokļu, biļešu un apsaimniekošanas maksas veidā. Bet pēc tam nauda tika aizpludināta dažiem izredzētajiem, kas kontrolēja šo struktūru, un tiem, kas visu šo “bodīti” piesedza.
Runa ir par vairākiem miljoniem gadā, tāpēc kontrolēt un piesegt šo procesu bija bezgala izdevīgi. Taču jāatzīst, ka vēlīnajā Nila Ušakova “valdīšanas” periodā LABA cieta “īssavienojumā”. Astoņkāja aktivitātes piebremzējās, taču pati struktūra nekur nepazuda – tā vēl joprojām ir te un strīdas ar Rīgas satiksmi un RNP par vairākiem miljoniem, kas it kā tai pienākas, un pacietīgi gaida jaunos virsuzraugus, kas sapratīs, cik tā var būt izdevīga.
Pēdējās aktivitātes Rīgas domē ļauj domāt, ka LABA beidzot ir sagaidījusi jaunu, amorālu, shēmošanā ieinteresētu saimnieku. Šķiet, ka tas ir neviens cits kā Vilnis Ķirsis (attēlā), par kura aizdomīgajām aktivitātēm šobrīd aktīvu interesi izrāda Latvijas drošības iestādes. Tieši šī cilvēka alkatība, sapņi par ietekmi un bagātību ir nepieciešamais īpašību kopums, lai iekļautos LABA parazītu kompānijā.
Iespējams, ka Viļņa senais sapnis par lielo naudu, kas beidzot sāks plūst caur LABA izgudroto shēmu viņa un viņa sabiedroto kabatās, sāks piepildīties. Tas ir sapnis par to, kā divos lielākajos galvaspilsētas uzņēmumos koncentrēto rīdzinieku naudu pārvērst par privātu un viegli izšeptējamu mantu.
Iekasētie miljoni ar it kā darbinieku interesēs noslēgtu līgumu palīdzību pārceļo no šiem uzņēmumiem uz arodbiedrību. Bet pēc tam nauda ar fiktīvu līgumu palīdzību tālāk pazūd, kur vien tas jaunajiem kungiem ir vajadzīgs. Principā jau ļoti progresīva shēma, kā bagātos Rīgas uzņēmumus it kā darbinieku interesēs atbrīvot no “liekās” naudas.
Šīs no jauna atdzimušās shēmas savienojošais posms ir kādas pakalpīgas “trauksmes cēlājas” ziņojums, kas V. Ķirsim, Mārtiņam Staķim un Mārim Knokam vismaz uz laiku ir palīdzējis no Satiksmes departamenta vadītāja amata atstādināt Vitāliju Reinbahu.
Rīgas Domes Satiksmes departamenta pasažieru pārvadājumu pārvaldes priekšniece un “trauksmes cēlēja” Jeļena Gaile ir LABA valdes priekšsēdētāja Raimonda Gaiļa laulātā dzīvesbiedre. Savukārt pats R. Gailis arodbiedrības shēmas radīšanas gadā (2013.) tika ievēlēts Rīgas domē no Saskaņas.
Izskatās, ka Rīgas domē šī kļūst jau par jaunu shēmu, kā atbrīvoties no nevēlamiem cilvēkiem – nevis tiesiskā ceļā, bet caur ieinteresētu personu trauksmes ziņojumiem. Piemēram, N. Ušakovs izgāzās, mēģinot tiesiskā ceļā izēst no Satiksmes departamenta vadītāja amata V. Reinbahu. Tagad būtībā tikpat negodīgu motīvu vadīti cilvēki izmēģina jau citu shēmu.
Interesanti, ka mūsu varonīgās trauksmes cēlājas dzīves gājums pēdējo divpadsmit gadu laikā tā vai citādāk ir bijis saistīts ar arodbiedrību LABA. 2009. gadā viņa bija LABA juridiskā departamenta vadītāja un jau 2010. gadā kļuva par Rīgas satiksmes Arodbiedrību koordinācijas centra padomes locekli, kur viņas nākamais vīrs jau bija valdes loceklis. Šai pašā gadā viņa kļūst arī par Satiksmes departamenta pasažieru pārvadājumu pārvaldes juriskonsulti. Šajā gadā it kā nekas nenotiek, bet no arodbiedrības tiek izpumpēti pirmie 370 tūkstoši eiro.
Tad nāk rimti darba gadi darbaļaužu labā, līdz shēma sāk strādāt ar lielāku jaudu un naudu. No 2014. gada līdz 2016. gadam par LABA naudu tiek izremontēts Jeļenas Gailes dzīvoklis. Savukārt R. Gailis Arodbiedrības koordinācijas centra vārdā caur savas māsas vadīto SIA slēdz līgumu par 380 tūkstošiem, lai iegādātos zemi, kas noformēta uz viņa klases biedra ģimenes locekļiem, bet iepriekš piederējusi viņa ģimenei.
2017. gadā Arodbiedrības koordinācijas centra finanšu līdzekļi 170 tūkstošu apmērā ar trešo personu starpniecību tiek izmantoti nekustamā īpašuma iegādei Spānijā. 2019. gads ir brīnišķīgs gads Jeļenas un Raimonda Gaiļu ģimenei – pasaulē nāk viņu meita, un viņi pavada neaizmirstamu bērnu kopšanas atvaļinājumu Spānijas villā.
2020. gadā Jeļena atsāk darbu pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma Satiksmes departamenta pasažieru pārvadājumu pārvaldes priekšnieces amatā. Un tad pienāk 2021. gads, kad sākotnēji viss ir labi, bet tad kā pērkons no zilām debesīm R. Gailis tiek saukts pie kriminālatbildības par LABA mantas izšķērdēšanu lielā apmērā.
Jeļenai kaut kas jādara, lai glābtu situāciju. No kaut kā jau ir jādzīvo, jo izdevumi ir gana lieli! Atkal būs bērnu kopšanas atvaļinājums, ko nemaz negribas pavadīt tepat Latvijā, kur klimats nav tik saulains kā Spānijā. Piedāvātais risinājums nāk V. Ķirša un M. Knoka personā – tiek sacerēts Rīgas domes vadoņiem noderīgs trauksmes cēlāja ziņojums. Labs sākums savstarpēji izdevīgai sadarbībai.
Tas būtībā ir neliels fragments, kā veco shēmu darboņi saostās ar jauno, kā saka Māris Mičerevskis, “naivo Rīgu”, bet naivums neizslēdz alkatību, un to vajadzētu atcerēties.
Seko mums 
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
