Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Postmodernisms var būt apmierināts un laimīgs. Tas ir izpildījis savu donora misiju. Postmodernisms  „balto” hominīdu lielu daļu ir pārvērtis par dzīviem skeletiem. Cilvēki ir dzīvi, taču bez prāta un dvēseles apliecinājuma.

Prāts tiek ignorēts, bet dvēsele ir iesprostota pagrīdē, lai nemaisītos pa kājām skeleta drebelīgi uzvarošajai dislokācijai.  Postmodernisma dolomītais lozungs „Prāts nav cilvēka spēka avots” ir izrādījies triumfējoši efektīvs dopings un drīvējoša dotācija. Pie tam cilvēks un garīgums vairs nav galvenais elements pasaulē. Galvenais elements ir patērēšana un patērēšanas izbaudīšana. No mūsu mediju satura tam tiek veltīta vislielākā doza.

Arī garīgā kultūra ir nemitīgi driblējoša patērēšana. Tāpēc mūsu gaudenie sociologi aptaujās jautā: „Kādus kultūras piedāvājumus jūs pēdējā gada laikā esat patērējis visvairāk? Kā mainījušies jūsu kultūras patērēšanas paradumi pēdējā gada laikā? Kā digitālā vide ietekmē jūsu kultūras patēriņu un kā, jūsuprāt, ietekmē kopējo?”

Saskaņā ar postmodernisma draiskulīgo sūkalu loģiku un dubļaino doktrinārismu grāmatas, gleznas, simfonijas, filmas mums ir dūdojoši jāpatērē tāpat kā rūgušpiens, cukurs, gaļa, krējums, šokolāde, tēja u.c. Pie mums jaunais mūziķis lielās: „Es neesmu spēlējis līdz sāpēm. Es arī nevienam neieteiktu spēlēt līdz sāpēm. Es joprojām esmu pārliecināts, ka mūzika – tas ir baudījums."

Faktiski tie ir gaumīgi izbalināti staigājošie skeleti. Turklāt trekni skeleti. Patērēšanā un dažādās ķermeniskajās baudās izlutināti un labi baroti trekni skeleti. Viņu garīgā enerģija ir koncentrēta tikai vienam mērķim – sava treknuma dresēšanai un dulluma vairošanai.

Lūk, ko postmodernisms ir izdarījis ar kādu latviešu jaunavu. Viņa savu tikšanos ar postmodernisma druknajiem franču korifejiem atceras šādi: „Tobrīd „topā” bija Batajs, Levinas un Deridā. Ar Bataju saistīts mans disertācijas temats – viņš ir franču pornogrāfijas rakstnieks un vienlaikus attīsta Nīčes konceptu par “Dieva nāvi”. Tā kā Batajs pirmām kārtām bija literāts, nevis filozofs, tad viņš šo ideju attīsta literāri, piemēram, īsajā romānā  Acs stāsts – no sirds iesaku izlasīt, gabals ir relatīvi sens, bet latviski līdz šim nav tulkots. Viens no Bataja risinājumiem Dieva nāves jautājumam ir visai interesants – viņš pievēršas Dievam kā upurim. Cilvēka kā Dieva slepkavas sirdsapziņai. Trauslajai robežai starp baudu un sāpēm un nāves ekstātiskajai dabai.

Batajs ir mana absolūtā kaislība kā literāts, jo viņš ir pratis teoloģiju un literatūru sapludināt tā, kā es to varētu tikai cerēt kādreiz dzīvē izdarīt. Nu, un Deridā. Žaks Deridā, viņa uzskati par tekstu, valodu. Brīdis, kurā lasītājs uztver tekstu, viņu abu savstarpēja mijiedarbība. Šis trauslais mirklis, atliktā nozīme, kura nekad nav pilnīga un galīga. Netiešā veidā Deridā teksti mani iedvesmoja maģistra darbam. Domājot par viņa esejām par runu un rakstīšanu, aptvēru, ka var taču būt tā, ka Nīčes pasludinājums par Dieva nāvi attiecas uz to Dievu, kas „dzīvo tekstā” – faktiski tas, kuru nogalina, ir tikai teksta, valodas Dievs, nevis sakrālais, bet lingvistiskā konstrukcija”.

Ja, piemēram, kāds no mūsu solīdajiem portāliem stāsta kaut ko rubrikā Kultūra, tad jābūt ļoti uzmanīgiem. Visbiežāk mums stāsta par postmodernisma izauklēto trekno skeletu žvadzēšanu, dreifējoši apkalpojot savu treknumu. Dominē treknuma apkalpošanas galvenie žanri – instalācijas, hepeningi, akcijas, performances, prezentācijas, projekti. Jēdzieni „glezna”, „grafika”, „akvarelis”, „skulptūra”, „luga” ir milzīgs retums informācijā par garīgo kultūru un tajā skaitā tēlotājas mākslu.

Māksla pie mums tagad tiek izprasta šādi: „Mākslas būtība ir darīt to, ko tu vēlies darīt – līdz brīdim, kad tu vairs to nevēlies. Nevienā citā jomā to nevar atļauties, bet mākslā tas ir nepieciešams." Ja mums klārē par mūsējo panākumiem kādā biennālē, tad tas ir tas pats, kas panākumi, piedodiet, tualetē, viegli uzelpojot, pēc atbrīvošanās no aizcietējuma.

Par postmodernisma neapgrēcīgo izcelsmi aizvadītā gadsimta 70.gados sastopamas vairākas versijas. Nav viegli izprast, kāpēc talantīgi un izglītoti cilvēki pēkšņi sāka noliegt gadu tūkstošos krāto Rietumu kultūras mantojumu mākslā, filosofijā, zinātnē. Nav saprotams, kāpēc sākās bezjēdzīgs „diskurss” un „dekonstrukcijas” ap „tekstiem” un „megatekstiem”, „konceptiem” un „konceptuālismu”, „simulakriem” un „rizomām”. Nav saprotama apzinātā lepošanās ar savas domas haotiskumu, neskaidrību, šizofrēnisko burbuļošanu, kā tas notiek minētās jaunavas murrāšanā.

Nekādi nevar izskaidrot ne pašu „mākslinieku”, ne mākslas iestāžu darbinieku uzdrīkstēšanos par mākslas darbu pasludināt izkārnījumus (burtiskā nozīmē, sākot ar Pjero Mandzoni un beidzot ar Sprinkle Brigade). Saprotama ir atsevišķu ķēmu degradācija. Nav saprotama sociālo stratu degradācija, ar aplausiem sveicot ķēmus muzeju zālēs, kultūras centros un medijos.

Populāra ir versija par radošās inteliģences velmi radīt jaunu māksliniecisko stilu un poētiku, kam būtu novatorisks raksturs un oriģināla vieta Rietumu kultūras virzībā. Kā visos laikos, arī mūsdienās mākslinieki grib pateikt kaut ko nedzirdētu.

Pēc II Pasaules kara to nebija viegli izdarīt. Vēsturiski iepriekšējais mantojums, bet īpaši modernisma mantojums, jau it kā bija izsmēlis visas stilistiskās un poētikās iespējas, piesakot visdažādākās mākslinieciskās metodes un virzienus. Radīt kaut ko jaunu un ar to piesaistīt cilvēku uzmanību, balstoties uz satura un formas novitāti, praktiski it kā nebija iespējams. Rietumu kultūra savā mākslinieciskajā praksē bija reāli pielietojusi visus līdzekļus un paņēmienus. Cilvēkus ne ar ko vairs nevarēja estētiski un idejiski pārsteigt un savaldzināt.

To saprata mākslinieki. Viņi tāpat saprata, ka vienīgā izeja ir bravūrīgi atmest visas estētiskās un profesionālās konvencijas un pasludināt totālu māksliniecisko brīvību – radikālā plurālisma laikmetu. Māksla ir jāpārvērš par visatļautības placdarmu, kurā neeksistē nekādi ierobežojumi un valda princips – jo trakāk, jo labāk. Lai būtu maksimāli traki, jānoliedz un jāizsmej iepriekšējais mantojums.

Lieki atgādināt, ka postmodernisms to nenogurstoši dara visus pastāvēšanas gadus. Pie mums kāds tips ar nepatīkamu seju nesen šņāca: „Bet arī Raini es sūtītu ratā. Man ir tāds jautājums – vai Raini šodien vispār pieņemtu Rakstnieku savienībā?” Savukārt cits tips ieteica katram no mums iesaistīties kultūras mantojuma drupināšanā: „Tā vietā, lai domātu, ka mums mūzikā ir nepieciešama liela revolūcija, kas aizmēztu visas novecojušās institūcijas, idejas un tradīcijas, ko esam uzkrājuši, daudz labāk būtu, ja ikviens no mums sarīkotu vienu mazu revolūciju tajā, ko darām šodien. Ir grūti gāzt to, kas jau eksistē, lai dotu vietu tam, kas vēl neeksistē un tikai varētu eksistēt, taču mums ir jāiesaistās šajā cīņā un jādara tas katru dienu."

Postmodernisms nepārtraukti nodarbojas ar perfekti organizētu pašreklāmu. Pašreklāmas galvenais instruments ir tīksmināšanās ar savām izjūtām. Šarmanti elegantus paškritiskos formulējumus īpaši mīl publicisti, kritiķi, pasniedzēji un mēnessērdzīgo dāmu un kungu publika, kurai patīk grozīties ap modīgu mākslu un modīgiem māksliniekiem. Postmodernisma slavināšana ir autorefleksiju vētraina publiskā demontrācija.

Daži pētnieki postmodernismā vispār saskata tikai divas stihijas: šizofrēnisko un narcistisko stihiju. Savukārt citi pētnieki postmodernismu salīdzina ar himēru – Homēra Iliādā aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti.

Mūsdienās sociuma zināmos slāņos postmodernisma jēdziens ir kļuvis par sava veida slavējošo epitetu. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajai parādībai jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.

Postmodernisms izmisīgi vēlas izskaidroties; izskaidrot sevi citiem – draugiem, ienaidniekiem, pasaulei. Postmodernisms ir gatavs izskaidroties ar jebkuru. Tāpēc mēdz jokot, ka postmodernisms nomirs tajā momentā, kad vairs nebūs ar ko izskaidroties.

Saprātīgajos sabiedrības slāņos postmodernisms jau ir miris. Cilvēki ir izpratuši tā himērisko dabu un pret postmodernismu izturas ļoti noliedzoši. Viņi vairs neklausās postmodernisma izskaidrojumus.

Latvijā uz visiem tas neattiecas. Pie mums joprojām medijos tiek dokumentēti postmodernisma drēgnie izskaidrojumi. Piemēram: „Esmu svēti pārliecināts, ka jebkura jaunrade ir veids, kādā Dievs sevi dara ieraugāmu. Viņš runā caur mākslinieku, tā ir tāda kā atklāsme, pats rakstīšanas process ir tik patīkams un eiforisks, tas ir tāds kaifs – tāpēc rakstnieks raksta, tīri tajā pašizteikšanās jušanā, tā ir bauda, kaut kāds hedonisms tur ir iekšā. Bet tas netraucē mūs vienoties kopīgos aplausos. Es pats varu aplaudēt līdzi un teikt – nu, pasakaini es esmu pateicis, cik brīnišķīgi tas man izdevās, redziet, jūs arī aplaudējat, nu, tad aplaudējam visi reizē! Varbūt, ja tu sāc jau to savu spēku nelietīgi velti valkāt, lielas masas iespaidot un jau apzināti ņemt noteiktas, konkrētas tēzes, tad sākas spekulācija, politika un tā tālāk, bet, kamēr tu vēl esi īsts un īstens un sāc ar mazu grupu, kura ierezonē, akumulējas, sāk starot, tad tas ir mans kaifs, tā ir mana bauda. Mēs kopīgi varam vienoties dzejas orģijā."

Postmodernisma izcelsmes populārās versijas centrā ir mākslinieku netradicionālā un hipertrofētā  garīgā pozīcija – uzskati par mākslas jēgu un sūtību. To akcentē paši postmodernisti. Tā, piemēram, tāds postmodernisma klasiķis kā Umberto Eko postmodernismu uzskata par zināmu mentālo pozīciju. Pirmkārt un galvenokārt šī pozīcija izpaužas attieksmē pret mākslas darbu. Mākslas darbs tiek uzlūkots kā visatļautības placdarms.

Protams, nav noslēpums, ka vēsturiskais mantojums var nomākt, šantažēt, slāpēt radošo personību. Katrā laikmetā māksliniekam nākas atbrīvoties no kultūras mantojuma vēsturiskā sloga. Tikšanās ar priekšgājēju pieredzi ietilpst daiļrades procesā. Šī tikšanās ir sava veida tramplīns jaunai radošajai atklāsmei.

Katrā laikmetā var sastapt avangardistiskās izpausmes. Avangards vienmēr deformē un sagrauj pagātni. Avangards nespēj apstāties un oriģinalitātes alkās sagrauj tēlu un nonāk līdz galējai abstrakcijai. Par gleznu tiek pasludināts ierāmēts audekls, par literatūru – balta lapa, par mūziku – absolūts klusums.

Taču XX gadsimta pirmajā pusē avangards bija apjomīgi iztrakojies. XX gadsimta otrajā pusē potenciālie avangardisti neko jaunu vairs nevarēja izdomāt. Pašmērķīgais formālistisko metožu klāsts bija izsmelts. Pēc II Pasaules kara to konstatēja daudzas radošās personības.

Populārajai versijai par postmodernisma izcelsmi ir paplašināts variants. Postmodernismu attiecina arī uz filosofiem, zinātniekiem, saimniecisko dzīvi. Saskaņā ar paplašināto variantu postmodernismu dēvē par ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku.

Teiksim, postmodernisma ekonomikas bāze ir tāds terminoloģiskais jaundarinājums kā postindustriālā sabiedrība. Savukārt postmodernisma ekonomikas ideoloģiskais domkrats ir „brīvā konkurence”, kas cilvēces vēsturē vienmēr ir bijusi demagoģiska draza. Dzīves reālie notikumi nekad nav pat minimāli pietuvojušies skaistajai idejai.

Tomēr šī demagoģiskā draza spēj ļoti dziļi iespiesties mentāli ne visai patstāvīgu cilvēku apziņā. Vietējā ilustrācija varētu būt šāda: „Valstij, vispirmām kārtām, ir jānodrošina cilvēka tiesības un brīvības, jo tikai atsevišķs, privāts indivīds ir galvenā vērtība. Indivīdu politiskās un morālās tiesības ir jāstāda augstāk par sabiedrības interesēm. Valsts vara pār cilvēku ir jāierobežo, tās funkcijas – jāsamazina līdz minimumam. Valstij galvenokārt ir tikai jāseko līdzi spēles noteikumiem – visu pārējo regulē brīvais tirgus un brīva konkurence."

Katrā ziņā nepieciešams uzsvērt, ka postmodernismu sāka dēvēt par kultūras strāvu pēc tam, kad zināmi spēki secināja sev izdevīgu situāciju. Respektīvi, redzēja iespēju postmodernismu izmantot cilvēku apziņas manipulācijas tehnoloģijās.

Šie spēki, postmodernisma varenie publiski neredzamie kuratori, sāka ļoti bagātīgi finansēt un savos mediju koncernos „piarēt” kultūras jauno strāvu. Postmodernisms tika slepus oficiāli, bet klusējoši atbalstīts un veicināts. Tas notika tāpat kā savā laikā modernismu (Pikaso u.c.) slepus oficiāli, bet klusējoši atbalstīja Rietumu „aukstajā karā” pret PSRS un komunistiskajām kustībām Rietumeiropā un ASV.

XX gadsimta beigās pēc sociālisma sistēmas sabrukuma postmodernisms kļuva par ģeopolitisko jaunsaimnieku vienu no galvenajiem ideoloģiskajiem instrumentiem jaunajās kolonijās. Ne velti aizvadītajos gadu desmitos, piemēram, Latvijā dominēja postmodernisma dūksnājs. Mūsu mākslinieciski radošo telpu pārklāja postmodernisma smirdīgā dūmaka. Alkatīgie un stulbie vietējie tukšpauri riebīgajai destrukcijai nekaunējās upurēt vērtīgāko latviešu kultūras vēsturē – tēlotājas mākslu. Mūsu gadsimtā negaidīti atklājās, ka nacionālā nodevība var izpausties ne tikai politikā un ekonomikā, bet arī garīgajā kultūrā.

Pēc II Pasaules kara filosofi tāpat kā mākslinieki esot sapratuši, ka viņi nevar ne ko jaunu pastāstīt un uzrakstīt. Rietumu filosofiskais mantojums it kā jau ir aptvēris un risinājis visas iespējamās problēmas. Mūsdienās filosofi var rosīties vienīgi ap filosofijas vēsturi, interpretējot atbilstoši savai zinātniskajai garšai.

Latvijā to saprot šādi: „Definēsim filozofiju kā metodi – tā ir brīva domāšana par svarīgo, ievērojot loģikas likumus. Ne autoritātes, ne dogmas vai tradīcijas, bet paša spriedums. Šādā gaismā skatīsim turpmākos piemērus no dažādām reliģiskām un filozofiskām tradīcijām un raudzīsim, kas mūs pārliecina. Filozofija tātad ir izziņas metode. Laba dzīve ir mērķis. Filozofija ved cilvēku pie labas dzīves, jo domāšana ļauj saprast, kas ir svarīgs un kas ne”. Kāds latviešu kulta filosofs kultūru definē šādi: „Kultūra ir sekss un svaigs gaiss”.

Tie spēki, kuri bija ieinteresēti filosofijas devalvācijā, nekļūdīgi aptvēra viņiem izdevīgo situāciju. Proti, bez filosofiskās analīzes nav iespējams izskaidrot sociālās, ētiskās, psiholoģiskās problēmas, kuras kultūrā izraisa kāds jauns fenomens (zinātnes atklājums, sociālā tendence, kultūras formāts u.tml.). Filosofija cilvēkiem ir vitāli vajadzīga. Ja neeksistē filosofiskā doma, tad normālas izpratnes līmenī neeksistē arī pārējie domāšanas tipi – izziņas tips un projektēšanas tips. Saprotams, minētajiem spēkiem ir vajadzīgi nedomājoši indivīdi, kuri nespēj neko izzināt un projektēt šodienai un rītdienai.

Tagad acīmredzama ir postmodernisma ietekme uz zinātni. Zinātnē šodien profesionālo autoritāti (intelektuālo, idejisko) aizstāj hierarhijas ranga autoritāte un augsta krēsla autoritāte. Par lieliem zinātniekiem tiek pasludināti lieli priekšnieki. Gandrīz visi mūsu pēcpadomju laikā kronētie akadēmiķi ir lieli vīri un lielas sievas. Par to pirmais klanīgi parūpējās padomju zinātnieku pansionāta bijušais prezidents Stradiņa kungs. Tie, kuri nonāca lielā amatā (piem., V.Vīķe-Freiberga), tūlīt tika iesvētīti akadēmiķos.

Zinātnē ir radies balasts, kas sevi aizsargā un korporatīvi glauda, pētījumu vietā domājot par hierarhijas saglabāšanu un materiālo labklājību. To pie mums dokumentāli apliecina, piemēram, rektoru un viņu lakstīgalu algas augstskolās, un doktora grādu tirdzniecība. Arī mūsdienās ir aktuāli Antona Čehova vārdi: „Tēlo lielu zinātnieku, bet, ja ieskatās dvēselē, tad izrādās parasts krokodils."

 Zinātne šodien ir stīva un hierarhiska. Tajā ietilpst pseidozinātniskums zinātnes imitācijas formā. Ar imitācijām pie mums tagad lepni stutējās humanitāro un sociālo zinātņu driskas, kuru provinciālā atpalicība jau bija uzkrītoša padomju gados.

Zinātne ir kļuvusi masu parādība, ko pārvalda masu cilvēki un masu sociālie likumi. Zinātne tikai ideālā variantā ir patiesības meklējumi. Taču zinātnes ideālais variants kļūst arvien lielāks retums. Atsevišķās teritorijās tas sāk izzust pavisam. Talantīgus un gudrus jauniešus var atbaidīt doma sevi veltīt zinātnei. To panāk postmodernisma nemitīgais atgādinājums par patiesības neeksistēšanu, ideju un vērtību nevajadzību.

Par zinātnes devalvāciju postmodernisma tirānijas gados uzskatāmi liecina nespēja izstrādāt vēsturisko vērtību kopainu. Vēsture tiek izkropļota tik lielā mērā, ka ir jāpieņem speciāli likumi pret vēstures falsifikāciju. Vairākās zemēs disciplīnas normalizācijā ir bijuši spiesti iejaukties Valsts prezidenti, organizējot dažādas komisijas un pārņemot savā sistemātiskajā kontrolē vēsturi.

Tāda pieeja ne visur ir devusi apmierinošu rezultātu. Postmodernisms ir izpildījis savu donora misiju. Ne velti tas tika konstatēts esejas sākumā. Turklāt cilvēki nemaz nevēlās nākt pie prāta un mācīties no savas vēstures. Diemžēl tā ir ikdienišķa parādība.

Postmodernisma tirānija atsevišķās pēcpadomju zemēs ir panākusi tautas vēsturiskās pašapziņas sabrukumu. Ja tauta nav spējīga atskatīties un mācīties no savas pagātnes un priekš tautas šajā pagātnē nekas nav svēts, tad tik zemu kritusi tauta nav spējīga sevī saskatīt nekā vērtīga un nākotnē noderīga vispār. Tā ir neizdevusies tauta.

Pasaules un tajā skaitā vēstures skaidrojums vienmēr ir noteikta interpretācija. Nav skaidrojuma bez interpretācijas. Pasaule un tajā skaitā vēsture tiek konstruēta un strukturēta atbilstoši mūsu cilvēciskajām vajadzībām, spējām un iespējām. Ja mēs to neprotam izdarīt, tad mūsu cilvēciskā kvalitāte ir sasniegusi draudīgi kritisku robežu.

Postmodernismam tāpat kā visām relatīvi globālām parādībām cilvēces vēsturē ir demogrāfiskā sākotne. Postmodernisms ir kultūras konceptuālais un metodoloģiskais noformējums demogrāfiskās pārejas laikā. Postmodernisms konceptuāli un metodoloģiski pamato un organizē cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju, izmirstošajai „baltajai” rasei dzīvojot saskaņā ar principu „dzīres mēra laikā”.

Postmodernisma artefakti nav kultūras artefakti dzīves normālos apstākļos, kad valda prāta racionālisms un dvēseles skaidrība. Vēsturiski normālajos apstākļos cilvēki nekad savus izkārnījumus nepasniedza kā mākslas darbu. Vēsturiski normālajos apstākļos kultūra vienmēr balstījās uz paaudžu kopdarbību, un iepriekšējo paaudžu kultūras mantojums bija tagadnes kultūras neatņemama sastāvdaļa.

Postmodernisma saistību ar demogrāfisko pāreju netieši ir saskatījuši vērīgākie analītiķi. Tā, piemēram, postmodernisma arhitektūras vērtētājs Čarlzs Dženks. Viņš 1978.gadā rakstīja par eiropocentrisma nomaiņu ar „globālu policentrismu”.

Eiropocentrisma atmiršana XX gadsimta otrajā pusē ir demogrāfiskās pārejas sekas. Tagad demogrāfiskās pārejas (1960-2050) beigu posmā mēs labi redzam eiropeīdās rases izredzes saglabāt savu kundzību uz planētas. „Baltā” rase izmirst un intelektuāli nīkuļo, zaudējot savas agrākās pozīcijas un spējot atdoties vienīgi postmodernisma iracionālajai un bezprātīgajai orģijai, pašlaik savā izlaidīgajā uzdzīvē atlikušo enerģiju fanātiski stūrējot homoseksuālisma slavēšanai.

Patiesībā eiropocentrisma norietu izjuta jau XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Par to norādīja Nīče, Špenglers, Ortega-i-Gasets, mūsu Konstantins Raudive, Rainis.

Faktiski viņu drūmo pareģojumu avots arī ir demogrāfisks. Konkrēti – demogrāfiskais sprādziens XIX gadsimtā.

XIX gadsimtā kardināli (trīs reizes) palielinājās Eiropas iedzīvotāju skaits. Lielais iedzīvotāju skaits ļoti strauji noplicināja kultūru. Kultūra sāka zaudēt sava lidojuma augstumu. Fjodora Dostojevska vārdi „Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts” pilnā mērā attiecas uz lidojuma augstuma zaudēšanu ne tikai ateisma uzplūdu kontekstā.

Turklāt lielā iedzīvotāju skaita rezultātā radās agrāk nepiedzīvoti monstri – masu kultūra, masu cilvēks, masu sabiedrība, masu komunikācija. Masu kultūra sāka apkalpot lielo iedzīvotāju skaitu, kas galvenokārt sastāvēja no tā dēvētajiem masu jeb vidusmēra cilvēkiem. Vidusmēra cilvēks ātri kļuva dzīves galvenā figūra. Politiķi sāka klanīties masu sabiedrībai – elektorātam. Tas viss vēl vairāk pazemināja eiropeiskās kultūras lidojuma augstumu.

Pēc II Pasaules kara „baltie” izkāra balto karogu. Viņi redzēja, ka Homēra, Dantes, Šekspīra, Mikelandželo, Rafaēla, Gētes, Šillera, Mocarta, Bēthovena augstā kultūra nav spējīga pretoties ne masu fenomeniem, ne fašismam, ne nacistu holokaustam un genocīdam. Dzimstība apsīka, 60.gadu jaunatne sāka svilpot par radikālā plurālisma nepieciešamību, sākās bezjēdzīgā patērēšana, garīgā nogrimšana postmodernisma podā.

Ne visi padevās, un ne visiem vajadzēja padoties. Tie, kuri nepadevās, lielā slepenībā sāka izdomāt visādus trikus dzimstības ierobežošanai, cilvēku apziņas piesārņošanai, enerģētisko resursu un darbaspēka cenas ziņā izdevīgo teritoriju pakļaušanai. Pakāpeniski tas notika planētas mērogā, iemidzinoši atsaucoties uz „globalizācijas” labumiem un pārsvarā izmantojot „mīksto” spēku – vadāmā haosa un citas tehnoloģijas.

Tie, kuri nepadevās, varēja gūt panākumus jocīgā veidā. Proti, milzīgai degradācijai pakļaujot arī savas rases lielāko (lieko!?) daļu. Tātad - degradējot savējos. Postmodernisma izmantošana cilvēku apziņas manipulācijas tehnoloģijās ir spilgta vēršanās pret savējiem. Tā nebūt nav vēršanās tikai pret citām rasēm, to kreatīvo potenciālu kārdinoši ievilinot, piemēram, biennāļu smirdoņā.

Bet grēks būtu žēloties. Dzīve sagādā visdažādākās baudas. Jaunatne ir apmierināta. Jaunatne saldkaisli mauj par visu pēc kārtas – filosofiju, mākslu, zinātni, izcilām personībām. Mauj tā, kā ir samācīta maut. Par to liecina izmantotie citāti no tekstiem digitālajā vidē.

Neslēpšu: tamlīdzīgus tekstus var iegūt vienīgi no postmodernisma podā uzdiedzētajiem stādiem. Un vēl kas. Prieks strādāt. Tamlīdzīgi teksti neprasa nekādas rūpes, lai to fragmentus nebūtu kauns citēt tautai. Tos nav vajadzīgs gramatiski un stilistiski labot. Nav vajadzīgs komentēt. Tādām darbībām teksti nav piemēroti. Tāpēc nākas krāšņākās vietas nokopēt un pēc iespējas ātrāk ar baudu nospiest taustiņu Delete.

Foto no paintingsbybrims.com

Novērtē šo rakstu:

36
7

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Muhameda portrets

FotoCeturtdien, 17.augustā Katalonijas pilsētā Barselonā musulmaņi pastrādāja kārtējo teroraktu, ar automobili ietriecoties cilvēkos un laupot 14 nevainīgas dzīvības, tostarp diviem maziem bērniem atņemot tēvu. Nākamajā dienā Somijas pilsētā Turku marokāņu musulmanis ar nazi nodūra divus cilvēkus. Vēl kaut kas notika Diseldorfā, Vācijā, bet par to nav skaidras informācijas.
Lasīt visu...

21

Motivācija celt labklājību vai ņemt kukuli?

FotoLatvijas attīstību kavē tas, ka cilvēkiem, kam esam uzticējuši attīstīt mūsu valsti, nav patiesas motivācijas to darīt, izņemot politisko atbildību. Pašvaldību un valsts atbildīgās amatpersonas saņem atalgojumu, kas nav atkarīgs no viņu darba rezultātiem – padarītā vai nepadarītā.
Lasīt visu...

21

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

Foto2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret “Rīdzenes sarunām” ir jāizturas ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturas maksimāli nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes sarunas” attiecas uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecas uz valsts pamatiem, valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.
Lasīt visu...

12

Par manis paša kļūdām es pats esmu maksājis, maksāju un turpināšu maksāt

FotoTe manas pārdomas, kuras rakstīju reiz, kad pēc kārtējās, enerģētiski, intelektuāli un sirdsgudri piesātinātās intervijas (ja nemaldos - tā bija nra.lv) komentāros un citur soctīklos tika „apd...ts” Ēriks Stendzenieks.
Lasīt visu...

21

Ašeradens būs īstais

FotoLabdien, biedri un atbalstītāji, visi. kam rūp tiesiska, latviska un eiropeiska Latvija! Šajā sestdienā mēs sanāksim kopā. lai lemtu par mūsu partijas nākotni, par mūsu vērtībām un idejām, kā arī cilvēkiem, kas tās īstenos dzīvē.
Lasīt visu...

15

Atklāta vēstule Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātam Andrejam Judinam

FotoLatvijas Republikas 12. Saeimas 2017. gada 21. jūlija ārkārtas sēdē tika pieņemts lēmums ar nosaukumu “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911” (turpmāk – Lēmums). Lēmumu sagatavojis un kā pirmais parakstījis Saeimas deputāts Andrejs Judins.
Lasīt visu...

20

Latvijas attīstība Šveika garā jeb ķemertiņu reģistram būt

FotoBrīdināts, ka pēc likuma par šķiņķa zādzību pienākas sods no 6 mēnešiem līdz 20 gadiem, krietnais kareivis Šveiks atbildēja, ka tādus likumus viņš nepazīstot. Nedomāju, ka likuma nezināšana glābs arī tos Latvijas iedzīvotājus, kuri nebūs reģistrējuši savus, atvainojiet, ķemertiņus jeb decentralizētās kanalizācijas sistēmas kopējā reģistrā. Labi, ka par šo pārkāpumu nedraud tāds sods kā Šveikam, taču arī 1400 eiro juridiskajām personām un 350 eiro fiziskajām ir gana liels sods, īpaši lauku reģionos dzīvojošiem pensionāriem.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

SS.LV un VID strīds parāda, ka dzīvojam represīvā valstī

Šodien Cīrules kundze LTV paziņoja, ka strīds starp VID un SS.lv esot pievērsis uzmanību tam, vai būt...

Foto

Haltūra, ko veselības ministre Čakša sauc par likumprojektu un kas Kučinskim šķiet derīga

Lai novērstu uzmanību no veselības aprūpes pamatproblēmām – mediķu streika, zemas efektivitātes un...

Foto

Nevajag eksperimentēt ar sešgadniekiem

Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija gatavo apjomīgu nozares reformu, kas skar dažādus būtiskus jautājumus, tostarp t.s. sešgadnieku jautājumu, jāatceras, ka mēģinājumi...

Foto

Par "iztīrīto" Nacionālo mākslas muzeju un elitāri politisko kroni

Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gadā vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar...

Foto

Par valsts un pašvaldību amatpersonu elektroniskās sarakstes atbilstību likumam

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienība (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības un...

Foto

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecas uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika...

Foto

Piespiedu noma: diena, kad es atguvu ticību taisnīgai tiesai

Lai cik tiesas neatkarīgas, likums nemainās no tā, kura tiesa to piemēro. It kā ābeces patiesība. Nesen...

Foto

Mums Molotova – Ribentropa pakta sekas ir jālikvidē pilnībā

Darbu ir sākusi Saeimas izmeklēšanas komisija, kam būtu jāvērtē oligarhu sarunas un lietas izmeklēšanas izčākstēšanas iemesli. Taču...

Foto

Kaimiņš "sēž, vēro un neko nelaiž uz āru"

Pietiek lasītāji pēdējā laikā interesējušies – kur pēc pašvaldību vēlēšanu iznākuma esot pazudis latvju tautas interešu pēdējais aizstāvis...

Foto

Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku...

Foto

SS.LV ir mūsu sabiedrības un ēnu ekonomikas spogulis

Es neaizstāvu Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par izvēlēto problēmas risināšanas formu, jo uzskatu, ka bija un ir citi...

Foto

Ēēēēēēēēēēē...

Man nudien nebija nodoma divas dienas pēc kārtas izteikties par vienu un to pašu tēmu, taču pašreizējās Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektores Ilzes Cīrules pirmdienas...

Foto

Kāpēc SS.LV nav konkurentu

Pateicoties nesenajām* sludinājumu izvietošanas cenu izmaiņām portālā ss.lv, sabiedrībā uzvirmoja kārtējais nepatikas vilnis pret šo interneta resursu - sak’ dzēšot sludinājumus, neatbildot...

Foto

Prezidenta kungs, vai, runājot par oligarhiem un to sarunām, jūs domājāt arī mani?

Augsti godātais Prezidenta kungs! Preses brīfingā pēc Nacionālās drošības padomes sēdes šā gada...

Foto

Prezidentam jārīkojas! Nepārdomātā akcīze degvielai vājinās Latvijas ekonomiku

Biedrība "Baltijas asociācija - Transports un Loģistika" (BATL) vērsusies pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ar lūgumu izmantot LR...

Foto

Ss.lv un VID stāsts – speciāli advokātu madāmām, sektantiem no sabiedriskā radio un citiem "tiesiskās valsts" cienītājiem

Nu jau pat advokātu madāmas – mājsaimnieces ir iesaistījušās...

Foto

Kondora lidojums jeb jēru skaitīšana: par zīmoliem un tirgus pārdali

Ziemas miegā iztraucēts lācis ir bīstams, mēdzot uzbrukt pat cilvēkiem. Politiķiem savukārt pagulēšanai atvēlēts laiciņš pēc...

Foto

Sabiedrības līderu piemiņai

Džeka Londona stāstā Baltais Ilknis ir aprakstīta likumsakarība, kas valda suņu barā. Līderis vienmēr ir jāliek pajūga priekšgalā, jo pārējie suņi, redzot bēgošo līderi, centīsies...

Foto

„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu

Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu...

Foto

Neizskatās, ka valstī kāds domātu par eksistenciālajiem jautājumiem

Tas, ka Latvija joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, nav nekāds jaunums. To raksturo dažādi rādītāji. Viens...

Foto

Mēs varam, bet – nezinām vai negribam?

Bieži tiek spriests, cik labi ir sakārtotajā un turīgajā Vācijā, Lielbritānijā, ASV... Taču latvieši negrib saprast, ka turienes iedzīvotāji...

Foto

Uz 73 valsts auto - 4 apkopēji ar 1000 eiro algu, 2 ēdināšanas speciālisti, medicīnas speciālists, 8 dežuranti...

Medijos publicētas vairākas ziņas ar skaļiem virsrakstiem „Atsakoties...

Foto

Par likumprojektu "Dzīvojamo telpu īres likums"

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par līdzdalības iespējām likumprojekta izstrādes procesā, biedrības “NĪSA, Nekustamā īpašuma...

Foto

Veselības ministrija šobrīd cenšas sarīdīt trīs lielākās ārstu grupas

Ģimenes ārstu temats nav bijis ilggadējam publicistikas flagmanim Dainim Lemešonokam īsti mīļš, radot iespaidu, ka kāds autora...

Foto

Cik partiju Kučinska koalīcijā? Vienpadsmit plus bezpartijiskie

Šovakar LTV Ministru prezidents pats īsti nevarēja pateikt, cik partiju tad ir viņa koalīcijā. Vēlos viest skaidrību. Zināms, ka...

Foto

Ceturtā atmoda. Mosties vai zust

Trešā atmoda atjaunoja neatkarību, taču netika atjaunota 18. novembra Latvija. Tika radīts hibrīds - tapa 4. maija republika, apvienojot padomju laika...

Foto

Seši blēdīgi leftistu koncepti, kas pretendē būt pozitīvi

Leftisms savā būtībā ir konfliktus ģenerējošs. Tas vienmēr nostājas pret pastāvošo lietu kārtību. Savā agrīnā posmā tas maskēja...

Foto

Tautas politiskā apziņa: realitāte, mīmikrija, dresūra

Latvijā regulāri atskan politiski loģiskā prasība atļaut latviešu tautai vēlēt Valsts prezidentu. Regularitāti (reizi četros gados) nosaka Valsts prezidenta vēlēšanas....

Foto

Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Jūlijā plašsaziņas līdzekļos atkal aktualizējās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītā reforma, kas paredz vairākas izmaiņas,...

Foto

Ģimenes ārsti paši sevi gāž no pjedestāla

Ģimenes ārstu streiks ir nolemts sakāvei, jo tam nav morāla atbalsta sabiedrībā. Valsts vara viņus spēj ne tikai uzveikt,...

Foto

Mēs esam PAR

Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai...

Foto

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

Veselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu...

Foto

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti...

Foto

Skarba replika par PVN un tiesām

Ar tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks...

Foto

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

Iesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un...

Foto

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

Tiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī,...

Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...